Bogomils Rainovs - BEZGALA GARLAICĪBA

Pienācis pie dīvāna, sāku ģērbties. Vai nu aiz laimī­gas sagadīšanās, vai arī aiz kāda cilvēka tālredzības viss, sākot ar uzvalku un beidzot ar kurpēm, man pie­guļ kā uzšūts pēc mēra. Beigās sasējis dārgu, tumšzilu kaklasaiti un uzvilcis svārkus, dodos pie pārbīdāmā galdiņa, lai iestiprinātos pēc tik lielas spēku izšķie­šanas.

— Re nu, tagad tik tiešām pavisam cits skats, — Greisa saka, vērtējoši nopētīdama mani, kamēr sev ieleju viskiju slaidā kristāla glāzē. — Tiesa, jūs esat gaužām novājējis, bet tas jums piestāv. Es pat baidos, ka jūsos no jauna iemīlēšos …

— Man ir draudējušas vēl lielākas briesmas, — no­teicu, paceldams glāzi, lai nobaudītu dzēriena garšu.

Taču mana roka pusceļā sastingst, jo šai mirklī pa­manu, ka pa durvīm klusi ienāk Seimurs.

— Maikl, vai tiešām dzersit viens? Neaizmirstiet — tā ir visdrošākā pazīme, ka cilvēks sāk saindēties ar alko­holu. Tāpēc piedāvājiet man arī kaut ko!

Savaldos, lai nedrebētu roka, un, it kā nekas nebūtu noticis, piepildu ar viskiju otru glāzi un, ne vārda ne­bilzdams, sniedzu viesim vai varbūt namatēvam, kas man tuvojas.

— Uz jūsu veselību! — Seimurs uzsauc, paceldams glāzi.

Kaut ko atmurminājis, izdzeru viskiju līdz galam, jo šobrīd asi izjūtu, cik man nepieciešams kas spēcinošs.

— Nu, apsēdieties! — amerikānis draudzīgi uzaicina. Apsēžos atzveltnī līdzās Greisai. Viljams paņem ciga­reti, piedāvā uzsmēķēt arī man, uzvelk dūmu un savu­kārt iekārtojas brīvi uz dīvāna, pārlikdams garās kājas vienu pār otru.-

— Un tā jūs vairāk nekā divas nedēļas bēguļojat no mums… Bēguļojat un slēpjaties, it kā mēs jums drau­dētu ar bojā eju …

Tā ir skaidra patiesība, tāpēc neuzskatu par vaja­dzīgu teikt kaut ko pretī.

— Galu galā pats esat ieradies un nevis ejat bojā, bet rodat glābiņu …

— Esmu atnācis pie Greisas, — es atklāti pasaku.

— Jā, jā, zinu jau. Un nevajag to atgādināt, lai mani lieku reizi pazemotu. Atzīstos — Greisa ir panā­kusi to, kas man pašam nav bijis pa spēkam. So uzde­vumu viņa ir veikusi ar lielu, godkāres pilnu neatlai­dību. Ar tādu neatlaidību un pašaizliedzību, ka citādi to nevar izskaidrot kā vienīgi ar pieķeršanos jums vai ar naidu pret mani…

— Es tikai izpildīju savu uzdevumu, — sekretāre vēsi iestarpina.

— Jā, jā. Bet ar tīšu nolūku parādīt, ka spējat izpil­dīt uzdevumus labāk nekā šefs.

Amerikānis uz mirkli apklust, lai izņemtu no lūpām cigareti un iztukšotu viskija glāzi. Tad klāj tālāk:

— Tomēr tas ir blakus jautājums. Un, kad runa ir par kāda cilvēka glābšanu, blakus jautājumi novirzās pēdējā vietā. Jūs, Maikl, esat glābts. Izsmēķējiet savu cigareti mierīgi, pēc tam ieturieties un atpūtieties mie­rīgi un vispār ne par ko neraizējieties. Jūs esat glābts.

— Kā lai to saprotu? — beidzot uzdrīkstos ievaicā­ties.

— Nu, redzat, tā: mēs vairs nedomājam nodot jūs vietējās varas iestādēm, un visi mani agrākie solījumi paliek spēkā — vel stingrāk nekā jebkad. Jūs taču esat spīdoši izturējis pārbaudījumu un nenoliedzami pierā­dījis, ka es savā izvēlē neesmu vīlies.

— Par kādu pārbaudījumu jūs runājat?

— Par to, kas jums gadījies pēdējās nedēļās. Bez šaubām, no zināma viedokļa jūsu slēpšanās ir acīm redzama aplamība, jo pēc tam, kad operāciju esam labi rūpīgi noorganizējuši, jums nav ne mazāko izredžu iz­sprukt no mūsu rokām. Bet, vērtējot jūsu rīcību no tīri tehniskās puses, tā liecina, ka esat varen nelokāms un atjautīgs. Tātad esmu gatavs strādāt kopā ar jums kā vēl nekad. Un visi mani solījumi paliek spēkā.

— Skaidrs, — saku. — Izradās, ka jūs, Viljam, esat vēl neatlaidīgāks par mani un es esmu spiests kapitulēt.

— Jūs nevis kapitulējat, bet atdzimstat, — amerikā­nis pārlabo manus vārdus.

Un, pavērsies pret Greisu, saka:

— Esiet tik laba, ielejiet mums vēl drusciņ viskija!

Greisa izpilda Seimura rīkojumu, un viņš atkal vē­līgi paceļ glāzi.

— Uz jūsu veselību, Maikl!

Seimurs izdzer viskiju, nodzēš cigareti un pieceļas.

— Pirms dodos prom, gribu jūs brīdināt, ka šoreiz labāk nemaz vairs neceriet, ka no jauna izspēlēsit triku, lai izšmauktu. Es nedusmojos uz jums nedz par migrēnu, ko man izraisīja jūsu uzlaistā iemidzinošā gāze, nedz par jūsu netīkamo, apnicīgo stūrgalvību, taču jāsaka — turpmāk jums jādara gals savai stūr­galvībai. Tagad dzīvoklis ir pamatīgi bloķēts un tajā vai ārpus tā būsit neatslābstošā uzraudzībā līdz tam brīdim, kad sapratīsim, ka tiešām esat nācis pie prāta.

— Ja nemaldos, jūsu solījumos šāds režīms man nebija noteikts, — es iebilstu.

— Jā gan, bet jūs pats sev to esat izpūlējis. Turklāt šis režīms ne ar ko jūs neapgrūtinās, ja tikai netīkosit to pārkāpt. Jums būs viss nepieciešamais. Priecāsities par dzīvi. Elposit ar pilnu krūti, apmierināts, ka esat atdzimis.

Viņš atvadām pamāj man ar roku un iziet laukā.

— Nu gan esat mani drausmīgi piekrāpusi, — es klusi pārmetu Greisai, palūkodamies uz viņu.

— Tikai tā vien varēju jūs glābt. — Viņa parausta plecus.

— Šis glābiņš man ir tikpat kā galīga sakāve. Bet, lai notiek kas notikdams, es vairs nespēju pretoties, esmu bezgala noguris un vēlos vienīgi ieslīgt tīrā gultā un aizmigt.

— Gulta ir blakus istabā. Un, cerams, pietiekami tīra, — sekretāre nodudina.

Un, kad es pieceļos kājās, viņa piemetina:

— Nedusmojieties uz mani, Maikl! Es biju nolēmusi iznerrot Seimuru. Tā kā jūs man nepalīdzējāt, pati to izdarīju. Drīz vien apjēgsit, ka no tā jūs tikai iegūstat.

— Labi, labi! Nedusmojos jau, — gurdi, klusi attei­cis, eju uz guļamistabu.

Gulta ir milzīga, mīksta un, zināms, priekšzīmīgi tīra, un es ar baudu atlaižos tajā un ietinos dūnvilnas segā. Bet baiļojos, ka tā ilgi nebūs tik tīra. Uzturēdamies vannasistabā, es, drošs paliek drošs, paslēpu čībā žileti. Un tagad, gulēdams zem segas un negaidīdams, kad uzjundīs tirdošās domas, ar ātru un sparīgu kustību pārgriežu abu roku vēnas.

Sāpes nav pārlieku mokošas. Katrā ziņā nesūrst stip­rāk kā tad, kad trāpās parasts dziļāks ievainojums. Vie­nīgā atšķirība — šoreiz sekas būs mazliet citādas. Uz­spiežu lielo pirkstu uz vienas rokas brūces, pēc tam — uz otras, lai pārliecinātos, ka asinis tiešām plūst. Nekad neesmu domājis, ka kļūšu tik mazdūšīgs — padarīšu sev galu, Bet, kad citas izejas nav… Un, kad tikai tā var novērst citu, vēl šausmīgāku mazdūšību …

Asinis plūst lēni, lēni, bet kāda tam nozīme — man nekur nav jāsteidzas. Tādēļ, saritinājies zem dūnvilnas segas, guļu vien, cenzdamies atvairīt smagās domas, nejust lipīgo asiņu nepatīkamo mitrumu uz miesas un apslapēt to smelgo, nejēdzīgo žēlumu pret sevi, kāds reizēm mūs pārņem. Mēģinu atraisīties no visa un iegrimt tīksma gurduma skaujās, kādās mani iekļauj nebūtības valstība … Bezgala garlaicības valstība …

Tas viss, protams, nav noticis. Bet es to neesmu ari redzējis sapnī. To esmu pārdzīvojis nomodā šeit, tum­šajā graustā, reizē apzinādamies, ka prāts ir gluži skaidrs un es nebūt nemurgoju. Beidzot satrūkstos — mani sagrābj bailes. Tās ir uzurdījusi nevis šķietamā vēnu pārgriešana, bet tas, ka guļu tā vaļējām acīm un it kā īstenībā redzu notikumus, kas nav atgadījušies un nekad neatgadīsies. Tātad es nudien jūku prātā.