Bogomils Rainovs: BEZGALA GARLAICĪBA

Viņai tomēr ir bērns, varbūt tagad jau divi, bet par pārējo jāsaka: cilvēks allaž ilgojas pēc viena, taču iegūst ko citu, un tur nekā nevar darīt.

Nezinu, vai nu tādēļ, ka esmu izticis tikai ar augļiem, vai arī tādēļ, ka šie augļi ir puvuši, vai varbūt tādēļ, ka esmu dzēris sasmirkušu ūdeni no lāmas līdzās bara­kai, — šonakt mani nežēlīgi krata drudzis, un es pa­modies atjaušu, ka galva deg kā ugunī, pats drebēt drebu, tad atkal iegrimstu smagā, murgu pilnā miegā.

Kad atveru acis, laukā jau gaišs, bet netieku gudrs, vai ir rīts vai pievakare, jo mans pulkstenis apstājies un debesis pārklātas blīvām tūcēm, tumšām kā nakts.

Mugurā veļa no sviedriem viscaur slapja, laikraksti virs tās arī slapji, un es saprotu, ka ar kaut ko jāap­sedzas, jo gulēt tik nosvīdušam mitrumā un caurvējā ir tīrais neprāts. Vēlāk atjēdzu, ka nav ar ko apsegties, un izmetu to no galvas.

Mans prāts ir gluži apskaidrojies, gandrīz vairs ne­jūtu drudzi, tikai mani ir pārņēmis dīvains nespēks, it kā viss augums lēnām kustu, un es ilgi varēm sasprin­dzinu gribasspēku, lai sasparotos un pagrieztos uz otriem sāniem.

Laukā ir drēgns un krēslains, un man liekas — tā ir vakara dziesna, nevis rītausma, jo, kamēr guļu, nespēkā dēdēdams, metas arvien tumšāks un tumšāks. Toties prāts ir pavisam skaidrs. Tik skaidrs, ka pēkšņi atceros divas svarīgas lietas, kas līdz šim bija piemirsušās. Virsvalka kabatā ir vienīgi daži nožēlojami graši, par kuriem nekā nevar nopirkt, un atmiņā ierakstīts tāl­ruņa numurs — Greisas atstātais.

Vizītkarte kopā ar citiem dokumentiem dus kanāla dzelmē, numurs ir šeit, manā prātā, un līdz šim vēl neesmu piezvanījis tāpēc vien, ka to neiedomājos vai, patiesību sakot, nevēlējos iedomāties un tīšām atbīdīju visattālākajā atmiņas stūrītī kā postā dzenošu vilinā­jumu.

Tagad prāts ir gluži skaidrs un es sev iegalvoju, ka vilinājums — pat tad, ja dzen postā, — ir tīrais nieks cilvēkam, kam jau tā nenovēršami draud bojā eja. Un būtu muļķīgi neizmantot vienīgo, pēdējo iespēju, lai cik bezcerīga tā šķiet. Pasniegdama man vizītkarti, Greisa noģida vai varbūt nešaubīgi zināja, kādas nedienas mani gaida. Un gribēja nodrošināt man glābiņu, kaut gan laikam ar nodomu.

Cik bezgala grūti patlaban piecelties, jo trūkst spēka pat pakustēties. Un, kad ar milzīgu piepūli beigu bei­gās uzslienos, atklājas, ka vēl daudz grūtāk ir noturē­ties kājās. Diezgan ilgi stāvu, atbalstījies pret satrunē­jušu barakas stabu, līdz sajūtu, ka asinsrite lēnām at­jaunojas un pēdējiem spēkiem varu paspert trīcošās kājas.

Izrādās, ka ce|š līdz piepilsētai ir gaužām garš un mokpilns. Par laimi, tagad ir nakts, un es bez lielām bailēm laiku pa laikam apsēžos mitrajā zālē, lai at­vilktu elpu. Beidzot sasniedzu tālruņa būdiņu pie auto­busu pieturas. Laukums ir tukšs. Iegājis būdiņā, uz­griežu numuru. Dzirdami daži spalgi signāli divas sekundes ilgiem starpmetiem, pēc tam klausulē dobji atskan vīrieša balss:

— Kas zvana?

— Maikls.

Šī ziņa svešajam droši vien ir negaidīta, jo viņš mirkli klusē, tad pārsteigts iesaucas, it kā tikai tagad būtu atcerējies, ka pasaulē ir kāds Maikls:

— Vai esat viens? Es gribu teikt — vai esat pārlie­cināts, ka jums neseko pa pēdām?

— Pilnīgi pārliecināts.

— Nu tad iegaumējiet: Dienvidu bulvārī 22.

Šī vieta man ir pietiekami pazīstama, lai es tūlīt aptvertu pateikt:

— Paklausieties, esmu pavisam citā pilsētas malā, un man vairs nav spēka …

— Kur tieši?

Uzreiz pasaku laukuma nosaukumu, jo plāksnīte ar uzrakstu ir piekārta pie nama sienas iepretim tālruņa būdiņai.

— Labi, gaidiet turpat, pie būdiņas, no kuras esat piezvanījisl

Un tālruņa aparāts noklinkšķ.

Izpildu rīkojumu, pat nedomādams, kas aiz tā slēp­jas: lamatas vai glābiņš. Drošības labad izeju no ap­gaismotās būdiņas un apsēžos kādas ēkas ēnā uz ietves. Kad aizritējusi pusstunda vai varbūt vesela mū­žība, atkal atgriežos pie būdiņas, izdzirdis, ka blakus iela rūc lieljaudas automobiļa motors, ko pārslēdz uz otro ātrumu.

Melna mašīna apstājas tieši manā priekšā, un es ar atvieglojumu sirdī redzu, ka tas nav Seimura plimuts. Vīrietis, kas sēž pie stūres, klusējot atver durtiņas un tāpat klusējot sāk braukt, kad esmu piemeties viņam līdzās. Man tā vien gribas nopētīt viņu vērīgāk, bet baidos izrādīt lieku ziņkāri un cenšos lūkoties uz ceļu, kamēr automobilis ar vislielāko ātrumu joņo pa tukšām, naksnīgām ielām. Kādā pagriezienā tomēr pagūstu uz­mest acis mašīnas vadītājam: šoferis kā jau šoferis, sevī noslēdzies, neizteiksmīgu, man galīgi nepazīstamu seju.

Kad esam izbraukuši cauri visai pilsētai, automobilis galu galā apstājas plašā bulvārī.

— Rekur durvis! — Šoferis parāda uz nama ieeju mums iepretim. — Trešais stāvs… Piezvaniet divas reizes!

Nogurstu, iedams augšā pa platām kāpnēm līdz trešajam stāvam. Piezvanu, kā man ir piekodināts. Dur­vis atver vīrietis iesirmiem matiem, ģērbies tumšā lie­tus mētelī. Viņš mani ieved bagātīgi mēbelētā vies­istabā.

— Iekārtojieties, Maikl!

Un tūlīt iziet laukā — es dzirdu, kā noblīkšķ parādes durvis. Tātad esmu atstāts viens. Un man ir dots viens vienīgs padoms — lai es iekārtojos. Pat nezinu, kā lai to saprotu.

Skatiens atduras pret ērtu dīvānu, kas pārvilkts ar gaišpelēkū zīdu, bet es savos netīrajos lanckaros ne­uzdrīkstos uz tā apsēsties. Uz mirdzoša, lakota pārbī­dāmā galdiņa ar metāla apkalumiem saliktas pudeles, glāzes, cigarešu un cigāru paciņas. Un nevilšus at­jaušu, ka es kādreiz — sen, sen atpakaļ — ārī smēķēju un man patika dažu reibinošo dzērienu garša. Pienāku pie galda, aizdedzinu cigareti un, ievilcis pirmo dūmu, pēkšņi tā apskurbstu, ka tik tikko nenoveļos gar zemi. Bet tas ir tīksmīgs skurbums, un es atkal ierauju dūmu, atbalstījies pret galdu, lai nepakristu.

— Ak, te nu viņš beidzot ir, pazudušais dēls! — man aiz muguras atskan Greisas balss.

Pagriežos, lai viņai apliecinātu savu cieņu, bet Grei­sas seja piepeši tā pārvēršas, ka uzreiz atskāršu — mazliet par ātru esmu pasteidzies pavērsties pret viņu.

— Maikl, vai tiešām tas esat jūs? Kas ar jums noti­cis, mans nabaga draugs? Un ko gan vēl gaidāt, ka nelienat vannā?

— Gaidu, kad parādīsit, kur ir vannasistaba, — at­bildu, drusciņ samulsis, ka viņa jūtas tik nepatīkami pārsteigta.

— Rau, ejiet tur! Durvis viņā galā… Es pa to laiku salūkošu, ko jums uzvilkt mugurā.

Kā jau varēja paredzēt, šādā dzīvoklī vannasistaba ir pati higiēna un greznība, un es ilgi gozējos gaiš­zilajā porcelāna «baseinā», tad vēl ilgāk skujos un lais­tos ar smaržūdeni, lai ne vēsts vairs nebūtu no netī­rumu un atkritumu dvakas, ar ko esmu pievil dzies. Beigu beigās uzģērbju sniegbaltu peldmēteli, kas ir pakārts priekšiņā, uzauju kājās mīkstas čības un atkal ieeju viesistabā.

— Nu, tagad jau cita aina! — Greisa allažīgi vien­aldzīgu seju sagaida mani, sēdēdama atzveltnī ar zīda pārvalku un smēķēdama. — Tur, uz dīvāna, es saliku visu, ko vien izdevās sadabūt. Ģērbieties mierīgi. Es neskatīšos.

Vai viņa raudzīsies vai ne, par to man maza bēda. Sen esmu pieradis, ķa mani kailu redz sveši cilvēki: jau Atēnās kāds amerikāņu pulkvedis tikpat laipni piedā­vāja man vannasistabu un savu garderobi, atbrīvojis mani no ieslodzījuma. Un, protams, gluži nesavtīgi. Ar vienu vienīgu draudzīgu lūgumu: lai es kļūtu par dzim­tenes nodevēju.