Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

Sannas pēdējos vārdos skanēja tik indīgs sarkasms, kādu Kristians no viņas nekad mūžā nebija dzirdējis. Viņš aizvēra acis un centās ignorēt pārmetumus. Bet viņa nežēlīgi turpināja:

– Lieliski, ka viss ir tik labi. Tava grāmata ir izdota, un tu esi jaunā zvaigzne pie literatūras apvāršņa. Manuprāt, tas ir lieliski, un man neskauž. Bet kā ar mani? Kur tajā visā ir mana vieta? Neviens nedzied man slavas dziesmas, neviens neskatās uz mani un nesaka: “Ak Dievs, Sanna, tu esi apbrīnojama. Kristians gan ir laimīgs, ka tu viņam esi.” Pat tu man to nesaki. Tu pieņem kā pašsaprotamu, ka man vienmēr jāvergo mājās, jārūpējas par bērniem un māju, kamēr tu dari to, kas tev “jādara”. – Viņa iezīmēja gaisā divas pēdiņas. – Un tā ir taisnība. Es tieku galā ar visu. Es ar prieku velku šo nastu. Tu zini, cik ļoti man patīk rūpēties par bērniem, bet tas neatvieglo manu nastu. Es gribētu saņemt no tevis vismaz dažus pateicības vārdus! Vai tas ir par daudz prasīts?

– Sanna, bērniem nevajadzētu dzirdēt… – Kristians iesāka, bet uzreiz saprata, ka tā nevajadzēja teikt.

– Pareizi. Tu vienmēr atradīsi kādu ieganstu, lai nerunātu ar mani un neuztvertu nopietni! Tu esi pārāk noguris vai tev nav laika, jo jāraksta grāmata, vai tu negribi runāt, bērniem dzirdot, vai, vai, vai…

Puikas neizdvesa ne skaņas, pārbiedētām acīm skatīdamies uz vecākiem. Kristians juta, ka gurduma vietā mostas dusmas. Šī bija viena īpašība, ko viņš Sannā patiesi neieredzēja, un viņi jau bija par to runājuši. Viņa nevilcinādamās iesaistīja viņu strīdos bērnus. Viņš zināja, ka viņa grib padarīt zēnus par saviem sabiedrotajiem kaujās, kas bija kļuvušas arvien skaļākas. Bet ko viņš varēja darīt? Viņš zināja, ka visas nesaskaņas rodas tāpēc, ka viņš Sannu nemīl un nekad nav mīlējis. Un tāpēc, ka viņa to zināja, bet atteicās to atzīt pat pati sev. Patiesībā viņš Sannu bija izvēlējies tieši šī iemesla dēļ – viņa bija cilvēks, kuru viņš nekad nespētu mīlēt. Ne tā kā…

Viņš trieca dūri pret galdu. Gan Sanna, gan puikas pārsteigumā salēcās. Roka sūrstēja no trieciena, un tieši to viņš bija gribējis. Sāpes izdzēsa visu pārējo, par ko nevarēja atļauties domāt, un viņš juta, ka sāk atgūt kontroli.

– Tagad nerunāsim par to, – viņš bargi teica. Lai gan izvairījās skatīties Sannai acīs, viņš juta viņas skatienu sev mugurā, iedams uz priekšnamu, uzvilkdams jaku un kurpes un iziedams pa durvīm. Pēdējais, ko viņš dzirdēja pirms durvju aizciršanās, bija Sannas vārdi dēliem, ka viņu tēvs ir idiots.

Visbriesmīgākā bija garlaicība. Vajadzēja ar kaut ko vismaz cik necik jēdzīgu aizpildīt stundas, kamēr meitenes bija skolā. Nevarētu teikt, ka Luīsei nebija nekādu darbu. Gādājot, lai Ērika dzīve ritētu gludi, nebija vietas slinkošanai. Krekli bija rūpīgi jāuzliek uz pakaramajiem, svaigi izmazgāti un izgludināti, jāsaplāno un jānovada vakariņas ar viņa darījumu partneriem, un visai mājai bija jāspīd un jālaistās. Protams, reizi nedēļā nāca apkopēja, kura saņēma algu aploksnē, tomēr aizvien palika lietas, par kurām vajadzēja rūpēties viņai pašai. Miljoniem sīkumu, kas jāpaveic nevainojami, lai Ēriks nemanītu, kādas pūles ieguldītas, lai viss izskatītos tā, kā tam jāizskatās. Par nelaimi, tas viss bija bezgala garlaicīgi. Viņai patika palikt mājās, kad meitenes bija mazas. Patika rūpēties par mazajām meitām. Viņai pat nebija iebildumu mainīt autiņus, bet Ēriks gan šim pienākumam ne reizi nebija veltījis ne sekundi. Taču Luīse neiebilda, jo viņa jutās vajadzīga. Viņai bija mērķis. Viņa bija bērnu pasaules centrs, tas cilvēks, kurš no rīta piecēlās un ieslēdza sauli.

Bet tie laiki bija sen pagājuši. Meitenes gāja skolā. Brīvo laiku pavadīja kopā ar draugiem un ārpusklases nodarbībās. Tagad viņām māte bija tikai cilvēks, kuram viņas jāapkalpo. Arī Ēriks domāja tāpat. Un sev par nožēlu, viņa sāka apjaust, ka viņi visi kļūst arvien neciešamāki. Ēriks kompensēja savu neiesaistīšanos meiteņu dzīvē, pirkdams visu, ko vien viņas gribēja, un viņa nicinājumu pret sievu pamazām pārņēma arī meitas.

Luīse pārlaida plaukstu virtuves letei. Itāļu marmors, īpaši ievests. Ēriks pats to bija izvēlējies kāda komandējuma laikā. Viņai tas nemaz nepatika. Pārāk auksts un pārāk ciets. Ja viņai ļautu izvēlēties, viņa būtu izraudzījusies koku, iespējams, tumšu ozolu. Viņa atvēra viena spīdīgā, gludā skapīša durvis, arī tas izskatījās pagalam auksts. Modes lieta, kas neradīja patīkamas izjūtas. Tumšajai ozolkoka letei viņa būtu pieskaņojusi baltas skapīšu durvis lauku stilā, kas krāsotas ar roku tā, lai redzami otas triepieni, piešķirot virsmai dzīvīgumu.

Viņa satvēra vienu lielo vīna glāzi. Ērika vecāku kāzu dāvana. Roku darbs, protams. Kāzu banketā viņa bija spiesta noklausīties garu Ērika mātes lekciju par mazu, bet ekskluzīvu stikla pūtēju darbnīcu Dānijā, kur viņi bija īpaši pasūtījuši šīs dārgās glāzes.

Iekšā kaut kas pārtrūka, un plauksta it kā pati no sevis atvērās. Glāze sašķīda tūkstoš gabalos uz melnās akmens flīžu grīdas. Grīda arī, protams, bija no Itālijas. Tas Ērikam bija kopīgs ar viņa vecākiem: Zviedrijā nekas nebija gana labs. Jo tālāk kāda lieta bija tapusi, jo labāk. Ja vien tā nebija ražota Taivānā, protams. Luīse nosmīkņāja, pasniegdamās pēc citas glāzes, un ar mājas čībās ieautajām kājām pārkāpa pāri lauskām. Tad viņa taisnā ceļā gāja pie vīna tetrapakas, kas stāvēja uz letes. Ēriks vienmēr izsmēja viņas vīnu tetrapakās. Viņš atzina vienīgi tādu vīnu, kas bija pildīts pudelēs un maksāja simtiem kronu. Viņam pat prātā nenāca apgānīt savas garšas kārpiņas ar vīnu, kas maksāja divsimt kronu par tetrapaku. Reizēm, lai tikai iespītētu, viņa ielēja vīram glāzē savu vīnu, nevis augstprātīgo franču vai dienvidafrikāņu šķirni, ko allaž pavadīja gari prātuļojumi par to izcilajām īpašībām. Dīvainā kārtā izrādījās, ka viņas lētajam vīnam piemīt tieši tādas pašas īpašības, jo Ēriks nekad nemanīja atšķirību.

Tādas sīkas atriebības padarīja viņas dzīvi paciešamu – tikai tā viņa spēja ignorēt faktu, ka Ēriks pastāvīgi cenšas noskaņot meitenes pret viņu, izturas pret viņu kā pret pameslu un drāž to nolādēto frizieri.

Luīse palika glāzi zem vīna kastes krāniņa un piepildīja līdz augšai. Tad viņa tostā pacēla glāzi pret savu atspulgu nerūsējošā tērauda ledusskapja durvīs.

Ērika nespēja izmest no prāta vēstules. Viņa brīdi klīda pa māju, līdz trulas sāpes krustos piespieda apsēsties pie virtuves galda. Viņa pasniedzās pēc bloknota un pildspalvas un sāka steidzīgi pierakstīt visu, ko atcerējās no Kristiana mājās redzētajām vēstulēm. Ērika vienmēr labi atcerējās tekstus, tāpēc bija gandrīz pārliecināta, ka izdevies rekonstruēt vēstuļu saturu.

Viņa atkal un atkal pārlasīja savas piezīmes, un ar katru reizi īsie teikumi šķita arvien draudīgāki. Kuram gan bija iemesls just tādu naidu pret Kristianu? Sēdēdama pie galda, Ērika grozīja galvu. Nebija nosakāms, vai rakstītājs ir vīrietis vai sieviete. Bet kaut kas vēstījuma intonācijā un domu virknējumā lika domāt, ka viņa lasa sievietes naida rindas. Nevis vīrieša.

Viņa negribīgi pastiepa roku pēc radiotelefona, taču uzreiz to atvilka. Varbūt tās bija tikai muļķīgas domas. Taču pārlasījusi bloknotā pierakstītos vārdus, viņa tomēr paķēra klausuli un nospieda mobilā telefona numuru, ko zināja no galvas.