– Gabija klausās, – izdevniecības direktore atsaucās jau pēc pirmā signāla.
– Sveika, te Ērika.
– Ērika! – Gabijas spalgā balss pacēlās vēl vienu oktāvu augstāk, tāpēc Ērika atvirzīja klausuli tālāk no auss. – Kā iet, dārgumiņ? Bērniņi vēl nav atskrējuši? Tu taču zini, ka dvīņi parasti piesakās agrāk, vai ne? – Izklausījās, ka Gabija skrien.
– Nē, vēl nav atskrējuši, – Ērika teica, cenzdamās savaldīt aizkaitinājumu. Kāpēc visi viņai vienmēr teica, ka dvīņi parasti dzimst agrāk? Droši vien viņa to drīz vien uzzinās. – Patiesībā es tev zvanu Kristiana dēļ.
– O, kā viņam iet? – Gabija jautāja. – Es vairākas reizes zvanīju, bet sieviņa teica, ka viņa neesot mājās, kaut gan es neticu. Briesmīgi, ka viņš tā izslēdzās. Rīt paredzēta pirmā autogrāfu dalīšana, un tagad ir pēdējais brīdis paziņot, ja pasākums jāatceļ, kas gan būtu briesmīgi.
– Es biju pie viņa aizgājusi un esmu pārliecināta, ka Kristians jutīsies gana labi, lai ierastos uz autogrāfu dalīšanu. Par to vari neuztraukties, – Ērika teica, gatavodamās galvenajam tematam, kuru patiesībā gribēja apspriest. Viņa dziļi ieelpoja, cik nu ļāva saspiesto plaušu tilpums, un teica: – Es gribēju kaut ko apspriest ar tevi…
– Protams, klāj vaļā.
– Vai jūs izdevniecībā neesat saņēmuši neko, kas varētu būt saistīts ar Kristianu?
– Ko tu ar to domā?
– Hmm, nu, es tā prātoju, vai neesat saņēmuši kādas parastās vai elektroniskās vēstules par Kristianu vai viņam adresētu korespondenci. Varbūt kaut ko draudīgu?
– Draudu vēstules?
Ērika arvien vairāk jutās kā bērns, kas nosūdz klasesbiedru, bet atpakaļceļa vairs nebija.
– Jā. Kristians jau pusotru gadu saņem draudu vēstules, apmēram kopš tā laika, kad sāka rakstīt grāmatu. Un es redzu, ka viņš ir ļoti uzraucies, lai gan atsakās to atzīt. Es domāju, varbūt kaut kas ir atsūtīts arī uz izdevniecību.
– Es neticu savām ausīm, bet, nē, mēs neko tādu neesam saņēmuši. Vai vēstules ir parakstītas? Vai Kristians zina, kas tās sūta? – Gabija stostījās, un augsto papēžu klaudzēšana pret asfaltu bija apklususi, tātad viņa bija apstājusies.
– Visas ir anonīmas, un es nedomāju, ka Kristians zina, kas tās sūta. Bet tu jau zini, kāds viņš ir. Neesmu droša, vai viņš kādam teiktu, pat ja zinātu. Ja nebūtu Sannas, es par to neuzzinātu. Nedz arī to, ka viņš trešdien svinībās noģība tikai tāpēc, ka kartīti kopā ar puķu pušķi, šķiet, sūtījis tas pats cilvēks, kas rakstījis vēstules.
– Izklausās pilnīgi vājprātīgi! Vai tam ir kāds sakars ar grāmatu?
– Es jautāju Kristianam to pašu. Bet viņš kategoriski noliedza, ka romānā kāds varētu pazīt sevi.
– Tas tiešām ir briesmīgi. Noteikti paziņo man, ja uzzināsi vēl kaut ko, sarunāts?
– Jā, mēģināšu, – Ērika apsolīja. – Tikai, lūdzu, nestāsti Kristianam, ka es kaut ko teicu.
– Nekādā gadījumā. Tas paliks starp mums. Bet es pievērsīšu uzmanību Kristianam adresētajai korespondencei izdevniecībā. Iespējams, tagad mēs saņemsim vairāk vēstuļu, jo grāmata nonākusi veikalos.
– Starp citu, lieliskas atsauksmes, – Ērika teica, gribēdama mainīt tematu.
– Jā, tas ir brīnišķīgi! – Gabija iesaucās ar tādu sajūsmu, ka Ērikai atkal vajadzēja attālināt klausuli no auss. – Kristiana vārds jau tiek minēts sakarā ar prestižo Augusta balvu 3 3 Ikgadēja Zviedrijas literārā balva, dibināta 1989. gadā, nosaukta par godu zviedru rakstniekam Augustam Strindbergam, un to pasniedz Zviedrijas Izdevēju asociācija.
. Turklāt esam iespieduši desmit tūkstoš eksemplāru cietos vākos, kas tieši šobrīd ceļo uz grāmatnīcām.
– Neticami, – Ērika teica, un viņas sirds lepnumā salēcās. Viņa labāk par visiem zināja, cik smagi Kristians bija strādājis pie manuskripta, un viņai bija milzīgs prieks, ka pūliņi nesuši augļus.
– Tas tiesa, – Gabija čiepstēja. – Dārgumiņ, es tagad vairs nevaru runāt. Aši kaut kur jāpiezvana.
Gabijas pēdējie vārdi nez kāpēc izraisīja Ērikā nemieru. Vajadzēja visu rūpīgāk apsvērt, pirms zvanīja izdevējai. Nevajadzēja tā uzvilkties. Kā apstiprinot viņas bažas, viens no dvīņiem sparīgi iespēra pa ribām.
Laime šķita tik neierasta. Anna tikai pamazām bija to pieņēmusi un pat sāka pie tās pierast. Viņa tik sen nebija tā jutusies. Ja vispār kādreiz.
– Atdod! – Belinda skrēja pakaļ Dana jaunākajai meitai Līsenai, kas spiegdama aizslēpās Annai aiz muguras. Rokā viņa bija sagrābusi vecākās māsas matu suku.
– Es tev neļāvu to ņemt! Atdod!
– Anna… – Līsena lūdzās, bet Anna izvilka bērnu sev priekšā un nostādīja ar seju pret sevi, viegli turēdama aiz pleca.
– Ja tu paņēmi Belindas suku bez prasīšanas, tad tā jāatdod.
– Redzi, es tev teicu! – sauca Belinda.
Anna uzmeta viņai brīdinošu skatienu.
– Bet tev, Belinda, nevajadzētu dzīties pakaļ jaunākajai māsai pa visu māju.
Belinda paraustīja plecus. – Pati vainīga, ja ņem manas mantas. – Pagaidi vien, kad piedzims brālītis, – Līsena paziņoja.
– Viņš salauzīs visas tavas mantas!
– Es tāpat drīz izvākšos, tāpēc viņš lauzīs tavas mantas! – Belinda teica un izbāza mēli.
– Rimsties nu. Tev ir astoņpadsmit vai pieci gadi? – Anna viņu apsauca, bet pat viņa nespēja noturēties neiesmējusies. – Un kāpēc jūs abas domājat, ka tas būs puika?
– Jo mamma saka – ja grūtniecei ir tik liels dibens kā tev, tad noteikti būs puika.
– Kuš! – Belinda nikni skatījās uz māsu, kura nespēja saprast, ko pateikusi nepareizi. – Piedod, – Belinda piebilda.
– Nekas. – Anna pasmaidīja, tomēr mazliet apvainojās. Tātad Dana bijusī sieva domā, ka viņai ir liela pēcpuse? Taču pat šī piezīme – un bija vien jāatzīst, ka tajā ir sava daļa patiesības, – nespēja sabojāt labo omu. Viņa nepārspīlējot bija izgājusi visus elles lokus. Un viņas bērni tāpat. Par spīti visām grūtībām, Emma un Adrians tagad bija ļoti pašpaļāvīgi un laimīgi bērni. Reizēm viņai bija grūti tam noticēt.
– Tu taču uzvedīsies, kā pieklājas, kad atnāks ciemiņi, vai ne? – māte teica, nopietni viņu uzlūkodama.
Viņš pamāja ar galvu. Viņam nenāca ne prātā uzvesties slikti un apkaunot māti. Vairāk par visu pasaulē viņš gribēja tai izpatikt, lai viņa to mīlētu arī turpmāk.
Atskanēja durvju zvans, un māte spēji piecēlās kājās. – Viņi ir klāt. – Viņš dzirdēja balsī satraukumu, tas radīja bažas. Reizēm, tiklīdz viņas guļamistabas sienās ievibrējās šis zvaniņš, māte pārvērtās par pavisam citu cilvēku. Bet varbūt šoreiz tā nebūs.
– Vai drīkstu paņemt tavu mēteli? – Viņš dzirdēja lejā gaitenī tēva vārdus un viesu balsu murdoņu.
– Ej. Es tūliņ nākšu. – Māte pamāja viņam ar roku, un viņš ieelpoja viņas parfīma aromātu. Viņa apsēdās pie sava tualetes galdiņa, lai sakārtotu frizūru un pielabotu grimu, priecādamās par savu spoguļattēlu. Viņš palika, kur bijis, un aizgrābts vēroja. Kad abu skatieni spogulī sastapās, starp viņas uzacīm iegūla rieva.
– Vai es tev neliku iet lejā? – viņa bargi prasīja, un viņš juta, ka uz īsu brīdi uzmācas tumsa.
Viņš nokaunējies nokāra galvu un devās uz gaitenī skanošās balsu murdoņas pusi. Viņš uzvedīsies, kā pieklājas. Mātei nevajadzēs par viņu kaunēties.
✽
Aukstais gaiss dedzināja rīkli. Viņam patika šī sajūta. Visi domāja, ka viņš ir traks, jo skrien ziemas vidū, bet viņam labāk patika skriet salā nekā nospiedošajā vasaras karstumā. Un nedēļas nogalēs viņš savu maršrutu noskrēja divreiz.
Читать дальше