1 ...7 8 9 11 12 13 ...26 Māja izskatījās gluži tāda pati. Patīkama un parasta, mazliet savandīta, visur bērnu atstātās nekārtības pēdas. Taču iepriekšējā reizē, kad Patriks un Sīa te sēdēja, vēl bija cerība. Tagad bezcerība bija nolaidusies pār māju. Un arī pār Sīu.
– Mums ir kūka. Vakar Ludvigam bija dzimšanas diena, – Sīa apātiski teica. Viņa piecēlās un izņēma no ledusskapja ceturtdaļu tortes. Patriks mēģināja iebilst, bet Sīa jau lika uz galda šķīvjus un dakšiņas, un viņš atskārta, ka šodien pusdienās būs jāēd torte.
– Cik viņam palika? – Patriks jautāja, tikai pieklājības pēc nogriezdams sev plānu gabaliņu.
– Trīspadsmit, – Sīa smaidīdama atbildēja un arī nogrieza sev mazu tortes gabaliņu. Patriks vēlējās, kaut spētu viņu pierunāt apēst vairāk, ņemot vērā, kā viņa pēdējo mēnešu laikā bija novājējusi.
– Lielisks vecums. Vai arī ne, – viņš teica, pats dzirdēdams, cik nedabiski tas skan. Šķita, ka putukrējums mutē piebriest.
– Viņš ir tik līdzīgs tēvam, – Sīa teica, dakšiņai atsitoties pret šķīvi. Viņa to nolika un paskatījās uz Patriku. – Ko jūs vēlaties?
Viņš nokrekšķinājās. – Varbūt tam nav nekāda sakara, bet es zinu, ka jūs gribat, lai darām visu iespējamo, tāpēc piedodiet, ja…
– Sakiet, kas jums sakāms, – Sīa viņu pārtrauca.
– Labi. Redzat, man kaut kas neliek mieru. Magnuss draudzējās ar Kristianu Tīdelu, vai ne? Kā viņi iepazinās?
Sīa izbrīnīta paskatījās uz viņu, taču neko nejautāja. Viņa ieturēja pauzi un apsvēra policista jautājumu.
– Nudien nezinu. Šķiet, viņi iepazinās uzreiz pēc tam, kad Kristians ar Sannu bija pārcēlušies šurp. Viņa ir Fjelbakas meitene. Manuprāt, tas bija pirms septiņiem gadiem. Jā, tieši tā, jo drīz pēc tam Sanna palika stāvoklī ar Melkeru, un viņam tagad ir pieci gadi.
Atceros, mēs domājām, ka tas noticis diezgan ātri.
– Vai viņš ar Sannu iepazinās caur jums?
– Nē, Sanna ir desmit gadus jaunāka par mani, tāpēc mēs agrāk nebijām pazīstamas. Godīgi sakot, es nemaz neatceros, kā viņi iepazinās. Atceros tikai, ka Magnuss ieteicās, ka varētu ielūgt Kristianu un Sannu vakariņās, un pēc tam mēs bieži tikāmies. Mums ar Sannu nav daudz kopīga, bet viņa ir jauka meitene, un Ēlinai un Ludvigam patīk spēlēties ar mazajiem puikām. Un par Kristianu es esmu daudz labākās domās nekā par citiem Magnusa draugiem.
– Un kas tie būtu?
– Viņa vecie bērnības draugi Ēriks Linds un Kennets Bengtsons. Esmu tikusies saviesīgos pasākumos ar viņiem un viņu sievām, bet tikai tāpēc, ka Magnuss tā gribēja. Manuprāt, viņi ir pavisam citu aprindu cilvēki.
– Bet Magnuss un Kristians? Vai viņi bija tuvi draugi?
Sīa smaidīja. – Es nedomāju, ka Kristianam ir tuvi draugi. Diezgan drūms cilvēks, viņu nav viegli iepazīt. Taču Magnusa klātbūtnē viņš pilnīgi pārvērtās. Mans vīrs spēja ietekmēt cilvēkus. Visiem viņš patika. Viņa sabiedrībā cilvēki atbrīvojās. – Viņa ar grūtībām norija siekalas, un Patriks atskārta, ka Sīa runājusi par vīru pagātnes formā.
– Bet kāpēc jūs jautājat par Kristianu? Tikai nesakiet, ka arī ar viņu kas noticis, – Sīa piebilda bažīgā balsī.
– Nē, nē. Nekas nopietns.
– Dzirdēju, kas notika grāmatas atvēršanas svētkos. Biju ielūgta, bet bez Magnusa es tur justos dīvaini. Es ceru, ka Kristians neapvainojās, jo neierados.
– Nedomāju, ka viņam kas tāds varētu ienākt prātā, – Patriks sacīja. – Taču izskatās, ka viņam kāds jau vairāk nekā gadu sūta draudu vēstules. Varbūt es ķeros pie salmiņa, bet gribēju noskaidrot, vai Magnuss nav saņēmis ko līdzīgu. Viņi bija pazīstami, tāpēc varētu būt kāda saistība.
– Draudu vēstules? – Sīa pārjautāja. – Vai jūs domājat, ka es ko tādu būtu noklusējusi? Kāpēc lai es slēptu informāciju, kura varētu palīdzēt noskaidrot, kas noticis ar Magnusu? – viņa pacēla balsi, tajā ieskanējās spalgas notis.
– Esmu pārliecināts, ka jūs būtu mums to izstāstījusi, ja zinātu, – Patriks steidzās bilst. – Bet varbūt Magnuss neko neteica, jo negribēja jūs uztraukt.
– Kā tad es varētu jums kaut ko izstāstīt?
– Pēc manas pieredzes sievas reizēm jūt tādas lietas pat tad, ja vīri konkrēti nestāsta, kas viņus satrauc. Katrā ziņā mana sieva to jūt.
Sīa atkal pasmaidīja. – Jums taisnība. Tā tiešām ir. Es zinātu, ja Magnusu kaut kas nomāktu. Bet viņš bija tikpat bezrūpīgs kā vienmēr. Visstabilākais un uzticamākais cilvēks pasaulē, gandrīz vienmēr priecīgs un pacilāts. Reizēm tas mani kaitināja, un jāatzīst, ka es dažkārt centos izprovocēt viņa dusmas, ja pati jutos nikna vai nokaitināta. Taču man nekad neizdevās. Magnuss bija tāds, kāds bija. Ja kaut kas satrauktu, viņš būtu man izstāstījis. Ja kaut kāda iemesla dēļ nolemtu to nedarīt, tad es tik un tā pamanītu, ka kaut kas nav kārtībā. Viņš zināja visu par mani, un es par viņu. Mums nebija noslēpumu vienam no otra. – Viņa runāja ar lielu pārliecību, un Patriks redzēja, ka tā ir taisnība. Taču viņu tik un tā māca šaubas. Nebija iespējams zināt par otru cilvēku visu. Pat par cilvēku, kuru tu mīli un ar ko esi izvēlējies dalīt savu dzīvi.
Viņš paskatījās uz Sīu. – Lūdzu, piedodiet, ja prasu par daudz, bet vai jums nebūtu iebildumu, ja es apskatītu māju? Lai gūtu skaidrāku priekšstatu, kāds cilvēks bija Magnuss. – Lai gan viņi jau runāja par Magnusu kā par mirušu, Patriks nožēloja pēdējā lūguma formulējumu. Bet Sīa neko neteica. Viņa tikai pamāja ar roku uz durvīm un teica:
– Skatieties, cik gribat. Nopietni. Dariet, ko gribat, uzdodiet man visus iespējamos jautājumus, ja tikai tā atradīsiet viņu. – Viņa gandrīz nikni ar delnas virspusi notrauca asaru.
Patriks juta, ka viņai brīdi jāpaliek vienai, tāpēc izmantoja izdevību, lai pieceltos un pamestu virtuvi. Viņš sāka apskati dzīvojamajā istabā. Tā ne ar ko neatšķīrās no tūkstošiem zviedru dzīvojamo istabu. Liels, tumši zils IKEA dīvāns. Billy grāmatplaukti ar iebūvētu apgaismojumu. Plakanekrāna televizors uz tāda paša gaiša koka statīva kā kafijas galdiņš. Dažādi nieciņi un ceļojumu suvenīri, pie sienas bērnu fotogrāfijas. Patriks piegāja pie lielas, ierāmētas kāzu fotogrāfijas, kas karājās virs dīvāna. Tas nebija tradicionālais, oficiālais portrets. Magnuss, ģērbies vizītsvārkos, gulēja uz sāna zālē, galvu rokā atspiedis. Sīa stāvēja viņam aiz muguras kruzuļainā kāzu kleitā. Viņa plati smaidīja un bija uzlikusi vienu kāju Magnusam uz sāna.
– Mūsu vecāki gandrīz nomira aiz šausmām, ieraudzījuši šo kāzu bildi, – Sīa teica, un Patriks pagriezās, lai paskatītos uz viņu.
– Tā tiešām ir diezgan… atšķirīga. – Viņš vēlreiz uzmeta skatienu fotogrāfijai. Pēc pārcelšanās uz Fjelbaku Patriks dažas reizes bija saticis Magnusu, taču viņi bija apmainījušies vien ar dažiem pieklājīgiem sveicieniem. Tagad, stāvot šeit un lūkojoties vīrieša atklātajā un laimīgajā sejā, Patriks saprata, ka viņam Magnuss būtu paticis.
– Vai drīkstu uzkāpt augšā? – Patriks jautāja. Sīa no durvju ailas pamāja ar galvu.
Arī kāpņutelpas sienas klāja fotogrāfijas, un Patriks apstājās tās papētīt. Tās liecināja par piepildītu dzīvi, kuras centrā bija ģimene ar saviem parastajiem priekiem. Bija acīmredzams, ka Magnuss Šelners ārkārtīgi lepojās ar saviem bērniem. Viena attēla dēļ Patrikam pavisam sažņaudzās sirds. Tā bija brīvdienu fotogrāfija, kurā Magnuss smaidīdams stāvēja starp Ēlinu un Ludvigu, apskāvis abus bērnus. Sejā staroja tāda laime, ka Patriks nespēja uz to ilgāk skatīties.
Читать дальше