Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

– Laikam biju mazliet pārstrādājies, – Kristians sacīja. Taču viņam zem acīm bija tumši loki un rokas trīcēja. – Turklāt mani uztrauc Magnusa pazušana.

– Vai esi drošs, ka cita iemesla nav? – Ērikas balss skanēja asāk, nekā viņa bija gribējusi. – Es to vakar pacēlu un paņēmu līdzi. – Viņa iebāza roku jakas kabatā un izvilka kopā ar liliju pušķi atsūtīto zīmīti. – Acīmredzot tev tā izkrita.

Kristians blenza uz kartīti.

– Liec to nost.

– Ko nozīmē tas, kas tur rakstīts? – Ērika bažīgi skatījās uz vīrieti, kuru bija sākusi uzskatīt par savu draugu.

Viņš neatbildēja.

Ērika atkārtoja jautājumu, šoreiz mazliet maigāk:

– Kristian, ko tas nozīmē? Tu vakar ļoti asi reaģēji. Tāpēc nemēģini man iegalvot, ka esi vienkārši pārstrādājies.

Viņš joprojām neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca Sannas balss no durvīm.

– Izstāsti Ērikai par vēstulēm, – viņa teica.

Sanna palika, kur stāvējusi, un gaidīja vīra atbildi. Klusumā aizritēja vēl dažas minūtes, līdz Kristians nopūtās, atvēra rakstāmgalda apakšējo atvilktni un izņēma vēstuļu sainīti.

– Es tās saņemu jau kādu laiku.

Ērika paņēma vēstules un uzmanīgi šķirstīja. Balts papīrs, melna tinte. Nebija nekādu šaubu, ka viņas atnestā kartīte rakstīta tajā pašā rokrakstā. Atkārtojās arī daži vārdi. Teikumi atšķīrās, bet saturs bija tas pats. Viņa sāka skaļi lasīt virsējo vēstuli:

– “Viņa iet tev blakus, viņa tev seko. Tev nav tiesību uz savu dzīvi. Tā pieder viņai.”

Ērika izbrīnīta pacēla skatienu. – Ko tas nozīmē? Vai tu to saproti?

– Nē. – Kristians atbildēja aši un cieti. – Nē, man nav ne jausmas. Es nepazīstu nevienu, kurš gribētu man darīt ļaunu. Vismaz man tā šķiet. Un man nav ne jausmas, kas ir “viņa”. Vajadzēja šīs vēstules izmest, – viņš teica, pasniegdamies pēc tām. Bet Ērika negrasījās laist vaļā.

– Tev vajadzētu par tām izstāstīt policijai.

Kristians purināja galvu. – Nē, kāds droši vien grib mani izjokot.

– Man tas nešķiet nekāds joks. Un es redzu, ka tev arī smiekli nenāk.

– Es teicu to pašu, – Sanna iejaucās. – Man tas šķiet baisi, īpaši bērnu dēļ. Ja nu kāds garīgi nelīdzsvarots cilvēks… – Viņa skatījās uz Kristianu, un Ērika redzēja, ka viņi par to nerunā pirmoreiz. Taču viņš atkal stūrgalvīgi purināja galvu.

– Negribu izpūst no tā sazin ko.

– Kad tieši tas viss sākās?

– Kad tu sāki rakstīt grāmatu, – Sanna teica, un vīrs viņai veltīja aizkaitinātu skatienu.

– Šķiet, ka apmēram ap to laiku, – viņš piekrita. – Pirms pusotra gada.

– Vai tur varētu būt kāda saistība? Vai tu grāmatā apraksti kādu reālu personu vai notikumu? Kāds varbūt jūtas apdraudēts, jo tu par viņu uzrakstīji? – Ērika cieši skatījās uz Kristianu, kurš acīmredzami jutās ļoti neērti. Bija skaidrs, ka viņš nevēlas apspriest šo tematu.

– Nē, tas ir izdomājums, – viņš saviebdamies sacīja. – Nevienam nevajadzētu atpazīt sevi manā stāstā. Tu lasīji manuskriptu.

Vai tev tas šķita autobiogrāfisks?

– Neesmu īstā, kura varētu par to spriest, – Ērika atbildēja, paraustīdama plecus. – Bet pēc pieredzes zinu, ka rakstnieki, apzināti vai neapzināti, ieauž darbos dažādus savas dzīves fragmentus.

– Es to nedarīju! – Kristians iesaucās, atstumdams krēslu un pieceldamies kājās.

Saprazdama, ka jāiet prom, Ērika centās pieslieties no atpūtas krēsla. Bet ķermenis pretojās, un viņai izdevās tikai dažas reizes nostenēties. Kristiana bargā sejas izteiksme atmaiga, un viņš pastiepa palīdzīgu roku.

– Droši vien kaut kāds ķertais, kurš padzirdējis, ka rakstu grāmatu, un sadomājies sazin ko. Tas arī viss, – viņš teica jau mierīgākā balsī.

Ērika šaubījās, vai tā ir visa patiesība, bet šādu viedokli drīzāk radīja intuīcija, nevis reāli pierādījumi. Iedama uz mašīnu, viņa cerēja, ka Kristians nepamanīs, ka rakstāmgalda atvilktnē palikušas tikai piecas vēstules, nevis sešas. Viņa nesaprata, kas pamudināja rīkoties tik pārdroši, bet, ja Kristians negrasījās stāstīt patiesību, tad viņai tā būs jāizdibina pašai. Vēstuļu intonācija bija nepārprotami draudīga, un viņa uztraucās, ka draugam varētu draudēt briesmas.

– Vai tev vajadzēja atcelt kādu pierakstu? – Ēriks skrubināja Sesīlijas krūtsgalu. Viņa noelsās, izstiepdamās gultā savā dzīvoklī. Viņai piederošais skaistumkopšanas salons bija rokas stiepiena attālumā – ēkas pirmajā stāvā.

– Tas gan tev patiktu, vai ne? Dzirdēt, ka vajadzēja atteikt klientiem, lai atrastu laiku tev. Kāpēc tu domā, ka esi tik svarīgs?

– Kas gan varētu būt svarīgāks par šo? – Viņš pārlaida mēli pār viņas krūti, un viņa uzvilka viņu sev virsū, nespēdama vairs ilgāk gaidīt.

Pēc tam viņa gulēja viņam blakus, galvu uz viņa rokas atspiedusi. Daži cieti matiņi kutināja vaigu.

– Es vakar jutos dīvaini, saskrienoties ar Luīsi. Un tevi.

– Mmm, – Ēriks pussnaudā novilka. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās apspriest savu laulību ar mīļāko.

– Zini, man Luīse patīk, – Sesīlija teica, spēlēdamās ar viņa krūšu spalvām. – Un, ja viņa zinātu…

– Bet viņa nezina, – Ēriks atcirta, atspiezdamies uz elkoņa.

– Un nemūžam neuzzinās.

Sesīlija paskatījās uz Ēriku, un viņš pēc pieredzes lieliski zināja, kā šī saruna turpināsies.

– Agri vai vēlu viņai būs jāuzzina.

Ēriks nopūtās. Kāpēc vienmēr vajadzēja runāt par pagātni un nākotni? Viņš nolaida kājas pār gultas malu un sāka ģērbties.

– Vai tev jau jāiet prom? – Sesīlija jautāja. Viņas aizvainotā sejas izteiksme kaitināja vēl vairāk.

– Man ir daudz darba, – viņš strupi atteica, pogādams kreklu. Nāsīs iesitās seksa smarža, bet gan vēlāk birojā ieies dušā. Viņš vienmēr turēja kabinetā tīru apģērba kārtu šādiem gadījumiem.

– Tad tā tas tagad būs? – Sesīlija joprojām gulēja gultā, un Ēriks nespēja novērst skatienu no viņas kailā ķermeņa. Krūtis slējās uz augšu, lielie, tumšie gali vēsajā istabā bija kļuvuši stingri. Viņš galvā aši parēķināja. Atpakaļ uz darbu tomēr nebija pārāk jāsteidzas, un viņam nebūtu nekas pret vēl vienu piegājienu. Dažu labu gan vajadzēs mazliet pierunāt, bet satraukums, kas jau brieda ķermenī, liecināja, ka tas būs to vērts. Ēriks apsēdās uz gultas malas un sāka runāt daudz maigāk un glāstīt viņas vaigu.

– Sesīlij, – viņš teica, un turpināja ar vārdiem, kas paši plūda pār lūpām, tāpat kā tik daudz reižu pirms tam. Kad viņa ar visu augumu piespiedās cieši klāt, viņš caur kreklu juta viņas krūšu galus.

Viņš pasniedzās augšup un sāka atdarīt pogas.

Pēc vēlām pusdienām Kellerenas restorānā Patriks apturēja mašīnu pie zemas, baltas ēkas, kas nemūžam neiegūtu nevienu arhitektūras balvu, un iegāja Tanumshedes policijas iecirkņa pieņemamajā telpā.

– Tev ir apmeklētāja, – Annika viņam paziņoja, paskatīdamās pār brillēm.

– Kas?

– Nezinu, bet ļoti izskatīga. Varbūt drusku apvēlusies, bet domāju, ka tev patiks.

– Ko tu mels? – Patriks apmulsis prasīja. Viņš prātoja, kāpēc Annika pēkšņi grib tēlot savedēju laimīgi precētam kolēģim.

– Ej un paskaties pats. Viņa gaida tavā kabinetā, – Annika sacīja, piemiegdama aci.

Patriks atvēra kabineta durvis un apstājās uz sliekšņa kā iemiets.