Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

Trīcošiem pirkstiem Sīa rakstīja ar glazūru uz tortes Ludviga vārdu. Arī tas viņiem bija kopīgs. Magnuss varēja viens pats apēst veselu torti, un tas bija tik netaisni, ka viņš nekad nepieņēmās svarā. Sīai atlika tikai paskatīties uz kanēļmaizīti, un vesels kilograms bija klāt. Taču šobrīd viņa bija tik tieva, kāda allaž bija sapņojusi būt. Kopš Magnusa pazušanas kilogrami kusa paši no sevis. Ikreiz, kad viņa mēģināja ko ieēst, ēdiens burtiski uzblīda mutē. Sīa juta vēderā kamolu no rīta pamostoties līdz vakaram, kad gāja gulēt, ieslīgstot nemierīgā miegā; un šis kamols neatstāja daudz vietas ēdienam. Tomēr viņai arvien mazāk un mazāk rūpēja izskats. Patiesībā viņa gandrīz nemaz vairs neskatījās uz sevi spogulī. Kāda tam jēga, ja Magnuss bija prom?

Reizēm viņa vēlējās, kaut viņš būtu nomiris viņas acu priekšā. Kaut viņu būtu ķērusi sirdstrieka vai viņš būtu gājis bojā autokatastrofā. Vienalga, tikai lai viņa zinātu, kas ar viņu noticis, varētu sarīkot bēres, nokārtot mantojuma lietas un citus praktiskus jautājumus, par ko bija jāparūpējas pēc cilvēka nāves. Varbūt tad viņa spētu izjust zaudējuma sāpes, līdz tās pamazām atkāptos, atstājot dvēselē trulu sāpi, kas jauktos ar patīkamām atmiņām.

Pašlaik viņai nebija nekā. Viņai šķita, ka dzīvo milzīgā tukšumā. Viņš bija prom, un nebija nekā, kam piesiet savas bēdas, nebija nekādu iespēju dzīvot tālāk. Viņa nespēja atgriezties darbā, taču nezināja arī, cik ilgi varēs palikt mājās ar slimības lapu.

Sīa paskatījās uz dzimšanas dienas torti. Viņa bija sabojājusi glazūru. Nekārtīgajos marcipāna virpuļos nekas nebija salasāms. Šis skats atņēma pēdējos spēkus. Viņa noslīga uz grīdas, atspiedusies ar muguru pret ledusskapi, un uz āru lauzās slāpēti šņuksti.

– Neraudi, mammu. – Sīa sajuta uz pleca plaukstu. Tā bija Magnusa plauksta. Nē, Ludviga. Sīa papurināja galvu. Viņa juta, ka realitāte aizslīd. Viņa gribēja to atlaist, lai patvertos tumsā, kas jau gaidīja. Skaistā, siltā tumsā, kas apņems uz visiem laikiem, ja vien viņa ļausies. Bet caur asarām viņa redzēja brūnās acis un blondos matus, un zināja, ka nedrīkst padoties.

– Torte, – viņa šņukstēja, cenzdamās piecelties. Ludvigs palīdzēja, tad izņēma no rokām glazūras tūbiņu.

– Es izlabošu, mammu. Ej un atgulies, kamēr es pabeigšu torti. Viņš glāstīja Sīas vaigu. Ludvigam bija trīspadsmit gadu, bet viņš vairs nebija bērns. Viņš bija Magnuss – viņas klints. Viņa zināja, ka nedrīkst ļaut, lai dēls uzņemas šo lomu, viņš vēl bija pārāk jauns. Taču Sīai nebija spēka, tāpēc viņa piekrita mainīties lomām.

Viņa noslaucīja krekla piedurknē acis, kamēr Ludvigs izņēma nazi un uzmanīgi nokasīja kunkuļaino glazūru no savas dzimšanas dienas tortes. Pēdējais, ko Sīa redzēja, iziedama no virtuves, bija dēla saspringtā seja, veidojot sava vārda pirmo burtu. L – Ludvigs.

– Vai zini, ka esi mans skaistais puisītis? – māte teica, rūpīgi ķemmēdama viņam matus.

Viņš tikai pamāja ar galvu. Jā, viņš zināja. Viņš bija mātes skaistais puisītis. Viņa to atkārtoja atkal un atkal, kopš viņam atļāva braukt viņiem līdzi uz mājām, un viņam nekad neapnika to dzirdēt. Reizēm viņš atcerējās, kā bija agrāk. Atcerējās tumsu, vientulību. Bet atlika tikai paskatīties uz skaisto parādību, kas tagad bija viņa māte, un viss pārējais izzuda, aizslīdēja prom un izšķīda. It kā nekad nebūtu bijis. Viņš bija tikko izkāpis no vannas, un māte viņu ievīstīja zaļā halātā ar dzeltenām puķēm.

– Vai mans dārgumiņš gribēs saldējumu?

– Tu viņu izlutini. – No durvīm atskanēja tēva balss.

Viņš ietuntuļojās dziļāk frotē halātā un uzvilka kapuci, lai paslēptos no skarbās skaņas, kas atlēca no vannasistabas flīzēm. Paslēpās no tumsas, kas atkal sāka līst virsū.

– Es tikai saku, ka tu viņam kaitē, tā lutinādama.

– Vai tu gribi teikt, ka es neprotu audzināt savu dēlu? – Mātes acis kļuva tumšas kā bezdibeņi. It kā viņa gribētu iznīcināt tēvu tikai ar skatienu vien. Un, kā parasti, viņas niknums izkausēja tēva dusmas.

Izskatījās, ka viņš saraujas un sačokurojas. Kļuva mazs un pelēks.

– Tu jau zini labāk, – viņš nomurmināja un, acis nodūris, aizgāja. Pēc tam viņi dzirdēja attālinošos soļus, un klusām aizvērās ārdurvis. Tēvs atkal bija devies pastaigā.

– Nepievērsīsim viņam uzmanību, – māte čukstēja, piespiezdama lūpas pie viņa zaļajā frotē paslēptās auss. – Jo mēs abi mīlam viens otru. Esam tikai tu un es.

Viņš piespiedās viņai cieši klāt kā mazs zvēriņš un ļāva, lai tā viņu mierina.

– Tikai tu un es, – viņš čukstēja.

– Nē! Es negribu! – Maja brēca, izmantodama gandrīz visu savu nelielo vārdu krājumu, kad Patriks piektdienas rītā izmisīgi centās atstāt viņu bērnudārza audzinātājai Ēvai. Meita gaudodama ķērās viņa bikšu starās, līdz viņam izdevās citu pēc cita atliekt mazos pirkstiņus. Sirds sāpēs sažņaudzās, kad viņu nesa prom, joprojām pretī tēvam izstieptām rokām. Asarainais “Tētīīī!” atbalsojās galvā, kad Patriks gāja uz mašīnu. Labu brīdi viņš vienkārši sēdēja mašīnā un blenza laukā pa priekšējo logu, turēdams atslēgas rokā. Tas turpinājās jau divus mēnešus, un bija pilnīgi skaidrs, ka tā Maja reaģē uz Ērikas grūtniecību.

Patriks bija tas, kuram katru rītu vajadzēja izturēt šo smago cīņu. Viņš pats bija pieteicies. Ērikai bija pārāk grūti apģērbt un noģērbt Maju. Un par noliekšanos, lai palīdzētu mazulītei sasiet kurpju auklas, vispār nebija ko domāt. Tāpēc citas izejas tāpat nebija. Taču dienišķie skandāli sāka krist Patrikam uz nerviem, jo tie sākās vēl pirms viņi bija tikuši līdz bērnudārzam. Tiklīdz no rīta vajadzēja sākt ģērbties, Maja atteicās sadarboties. Patrikam bija kauns atzīties, ka reizēm viņš tā pārskaitās, ka saķēra meitu pārāk skarbi, un tāpēc viņa brēca pilnā rīklē. Vēlāk viņš jutās kā sliktākais tēvs pasaulē.

Viņš gurdi izberzēja acis, dziļi ieelpoja un pagrieza aizdedzē atslēgu. Taču tā vietā, lai brauktu uz Tanumshedi, viņš, impulsa vadīts, nogriezās no ceļa un devās uz dzīvojamo rajonu aiz Kullenas robežas. Viņš apturēja auto pie Šelneru ģimenes mājas un mazliet nedroši tuvojās durvīm. Būtu vajadzējis brīdināt par savu ierašanos, bet tagad bija par vēlu, jo viņš jau stāvēja pie durvīm. Viņš pacēla roku un ar pirkstu kauliņiem asi pieklauvēja pie balti krāsotajām koka durvīm. Pie tām aizvien karājās Ziemassvētku vainags, acīmredzot nevienam nebija ienācis prātā to noņemt.

Mājā nebija dzirdama ne skaņa, tāpēc Patriks pieklauvēja vēlreiz. Varbūt neviena nebija mājās. Taču tad viņš izdzirdēja soļus, un Sīa atvēra durvis. Ieraudzījusi policistu, sieviete sastinga, tāpēc viņš steigšus papurināja galvu.

– Nē, ne tāpēc esmu atbraucis, – viņš teica, un abi saprata, ko viņš ar to domā. Sīas pleci saguma, un viņa pakāpās sāņus, lai ielaistu nācēju.

Patriks novilka apavus un pakāra jaku uz viena no nedaudzajiem brīvajiem, ar Šelneru bērnu mēteļiem un jakām neaizņemtajiem pakaramajiem.

– Iedomājos, ka varētu iegriezties aprunāties, – Patriks teica, pēkšņi nebūdams drošs, kā pasniegt to, kas pagaidām bija tikai nekonkrēts pieņēmums.

Sīa pamāja ar galvu un pirmā iegāja virtuvē, kas atradās uzreiz pa labi no ieejas. Patriks sekoja. Viņš šeit jau pāris reižu bija ciemojies. Pēc Magnusa pazušanas viņi bija sēdējuši pie virtuves galda un vēl un vēlreiz visu pārrunājuši. Viņš bija uzdevis Sīai jautājumus par lietām, kuras nevienam nevajadzētu atklāt, bet nekas vairs nebija privāts no tā brīža, kad Magnuss Šelners izgāja pa durvīm un neatgriezās.