Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

Viņš novērsās un turpināja ceļu augšā pa kāpnēm.

Pirmās divas bija bērnu istabas. Ludviga istaba bija pārsteidzoši kārtīga, uz grīdas nemētājās neviens apģērbs. Gulta bija saklāta, pildspalvu turētājs un viss pārējais uz rakstāmgalda bija nevainojamā kārtībā. Redzams, ka zēnam ļoti patīk sports. Virs gultas goda vietā bija piesprausts Zviedrijas valstsvienības futbola krekls ar Zlatana autogrāfu. Citādi dominēja Gēteborgas komandas IFK fotogrāfijas.

– Ludvigs un Magnuss gāja uz spēlēm, cik bieži vien varēja.

Patriks satrūkās. Atkal Sīas balss viņu bija negaidot pārsteigusi. Šķita, ka viņa spēj pārvietoties bez skaņas, jo viņš nebija dzirdējis viņu kāpjam augšā.

– Ļoti kārtīgs zēns.

– Jā, tāds pats kā tēvs. Pārsvarā Magnuss savāca mantas un uzkopa māju. Sušķe esmu es. Ja ieskatīsieties blakus istabā, redzēsiet, kurš bērns atsities manī.

Patriks atvēra nākamās guļamistabas durvis par spīti brīdinājumam ar lieliem burtiem: PIRMS IENĀKŠANAS PIEKLAUVĒT!

– Ui! – Patriks teica un paspēra soli atpakaļ.

– Jā, tas ir īstais vārds, – Sīa nopūtās, sakrustodama rokas uz krūtīm, lai nebūtu jāķeras pie kārtošanas. Ēlinas istaba bija neaptverami nekārtīga. Un rozā.

– Cerēju, ka agri vai vēlu viņa izaugs no rozā perioda, bet tas ir vēl vairāk saasinājies. Tagad tas svārstās amplitūdā no princešu rozā līdz šokējošam neonam.

Patriks samirkšķināja acis. Vai pēc dažiem gadiem tāpat izskatīsies Majas istaba? Un ja nu dvīņi arī būs meitenes? Viņš noslīks rozā krāsā.

– Esmu padevusies, lūdzu tikai, lai durvis būtu aizvērtas, un man nav uz šo haosu jāskatās. Tikai laiku pa laikam veicu “smakas pārbaudi”, lai būtu droša, ka tur nesāk smirdēt pēc līķa. – Sīa pati satrūkās no savas vārdu izvēles, taču turpināja: – Magnusam bija grūti izturēt, zinot, kāda nekārtība tur valda, bet es viņu pierunāju likt meitu mierā. Es bērnībā biju tāda pati, tāpēc zinu, ka tas tāpat beigtos ar kašķiem un strīdiem. Es kļuvu kārtīgāka, tiklīdz pašai bija savs dzīvoklis, un es domāja, ka tas pats notiks ar Ēlinu. – Viņa aizvēra durvis un norādīja uz istabu gaiteņa galā.

– Tā ir mūsu guļamistaba. Magnusa lietas neesmu aiztikusi.

Pirmais, ko Patriks ievēroja, bija tāda pati gultas veļa kā viņam mājās. Pirkta IKEA, zilibalti rūtota gultas veļa. Nez kāpēc tas radīja lielu neērtības izjūtu. Viņš sajutās viegli ievainojams.

– Magnuss guļ loga pusē.

Patriks nostājās viņa gultas pusē. Viņam labāk būtu paticis visu apskatīt vienam, klusi un mierīgi. Bet tagad šķita, ka viņš okšķerē lietās, kas uz viņu neattiecas, un šī izjūta kļuva arvien izteiktāka, jo ilgāk Sīa stāvēja un skatījās uz viņu. Viņam nebija ne jausmas, ko meklēt. Viņš tikai juta vajadzību nokļūt tuvāk Magnusam Šelneram, ieraudzīt viņu kā reālu cilvēku ar miesu un asinīm, nevis tikai fotogrāfiju iecirknī pie sienas. Patriks aizvien juta mugurā Sīas skatienu un beidzot pagriezās pret viņu.

– Es ceru, ka neapvainosieties, bet, ja jums nebūtu iebildumu, es gribētu visu šeit apskatīt viens. – Viņš ļoti cerēja, ka viņa sapratīs.

– Piedodiet. Protams, – viņa teica, kā atvainojoties smaidīdama. – Saprotu, ka jums ir grūti, ja es skatos pār plecu. Iešu lejā un kaut ko padarīšu, atstāšu jūs vienu.

– Paldies, – Patriks sacīja. Tiklīdz Sīa bija prom, viņš apsēdās uz gultas malas un sāka ar naktsgaldiņu. Brilles, papīru kaudzīte, kas izrādījās “Nāras” manuskripts, tukša ūdens glāze un paracetamola plāksnīte. Viss. Patriks atvēra atvilktni un rūpīgi izpētīja saturu. Nekā patiesi interesanta. Osas Lāšones detektīvromāns “Vasaras vētra”, kārbiņa ar ausu aizbāžņiem un paciņa klepus konfekšu.

Patriks piecēlās un piegāja pie drēbju skapjiem, kas aizņēma visu guļamistabas sienu. Viņš iesmējās, atbīdījis durvis, jo acumirklī ieraudzīja klaju piemēru Sīas vārdiem par to, cik ļoti viņas attiecības ar kārtību atšķīrās no vīra paradumiem. Pusskapis tuvāk logam bija kārtīguma paraugs. Viss bija rūpīgi salocīts un sakārtots sieta grozos: zeķes, apakšbikses, kaklasaites un siksnas. Augstāk karājās kārtīgi izgludināti krekli un žaketes, polo krekli un T krekli. T krekli uz pakaramajiem – Patrikam tas šķita kas prātam neaptverams. Augstākais, ko viņš spēja, bija iebāzt T kreklus atvilktnē, lai pēc tam šķendētos, ka tie, mugurā velkot, izskatās pagalam saburzīti.

Šajā ziņā Sīas skapja puse vairāk līdzinājās viņa pieejai. Viss bija juku jukām samīcīts kopā, it kā kāds vienkārši būtu atvēris durvis, sametis visu iekšā un aši aizcirtis durvis ciet.

Viņš aizvēra bīdāmās durvis un pagriezās pret gultu. Nebija nekā skumjāka un nožēlojamāka par gultu, kurā kāds gulēja tikai vienā pusē. Viņš prātoja, vai cilvēki vispār kādreiz pierod vieni gulēt pustukšā divguļamajā gultā. Viņam doma par gulēšanu vienam bez Ērikas šķita neiespējama.

Kad Patriks atgriezās virtuvē, Sīa lika nost šķīvjus, no kuriem viņi bija ēduši. Viņa jautājoši paskatījās uz viņu, un viņš draudzīgi teica:

– Paldies, ka ļāvāt apskatīties. Es nezinu, vai tas ko mainīs, bet vismaz tagad man šķiet, ka zinu mazliet vairāk par Magnusu un kas viņš bija… ir.

– Tas neko nemaina. Vismaz man.

Patriks atvadījās un gāja prom. Uz lieveņa viņš apstājās un uzmeta skatienu sakaltušajam Ziemassvētku vainagam pie durvīm. Brīdi vilcinājies, viņš to nocēla no nagliņas. Ņemot vērā, cik Magnuss bija kārtīgs, viņš droši vien negribētu, ka vecais vainags tur aizvien karājas.

Abi bērni kliedza pilnā rīklē. Skaņa atlēca no virtuves sienām, un Kristianam šķita, ka galva pārsprāgs. Vairākas naktis pēc kārtas viņš bija slikti gulējis. Prātā virpuļoja domas, uz riņķi vien, uz riņķi vien, it kā viņam vajadzētu izanalizēt katru domu, pirms drīkstēja pievērsties nākamajai.

Viņš bija gribējis nozust laivu šķūnī, lai mierīgi parakstītu. Bet nakts klusumā un tumsā viņa spokiem būtu brīva vaļa, un viņam nepietika spēka tos noslīcināt savos teikumos. Tāpēc viņš bija palicis turpat un blenzis griestos, kamēr no visām pusēm mācās virsū bezcerība.

– Tūlīt pat pārtrauciet! – Sanna izšķīra puikas, kas plūcās par paciņu O’Boy šokolādes dzēriena pulvera, kas nez kā bija pagadījusies viņiem pa rokai. Pēc tam viņa pagriezās pret Kristianu, kurš sēdēja pie galda un skatījās tukšumā, sviestmaize uz šķīvja bija neskarta un kafija krūzē neizdzerta.

– Tu varētu man mazliet palīdzēt!

– Es slikti gulēju, – viņš atbildēja, iedzerdams malku aukstās kafijas. Kristians piecēlās un izlēja atlikušo dzērienu izlietnē, tad ielēja krūzi svaigas kafijas un pielēja pienu.

– Es saprotu, ka tev pašlaik par daudz ko jādomā, un tu zini, ka atbalstīju tevi, kamēr rakstīji grāmatu. Bet visam ir robeža, pat man. – Sanna izrāva Nilsam no rokas karoti, jo viņš grasījās sist ar to brālim pa pieri. Karote šķindēdama ielidoja izlietnē. Pēc tam viņa dziļi ievilka elpu, it kā sakopodama drosmi, pirms izgāza visu, ko tik ilgi bija turējusi sevī. Kristians vēlējās, kaut varētu nospiest “pauzi” un apturēt viņu, pirms sieva sākusi runāt. Viņš vienkārši šobrīd nespēja vairāk izturēt.

– Es nebildu ne vārda, kad tu taisnā ceļā no darba gāji uz laivu šķūni un cauriem vakariem sēdēji un rakstīji. Es izņēmu bērnus no dārziņa, gatavoju vakariņas, paēdināju viņus, uzkopu māju, liku viņiem tīrīt zobus, palasīju pasaciņu un noliku gulēt. Es to darīju nesūdzoties, kamēr tu nodevies saviem radošajiem pūliņiem !