Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

Kennets ieskatījās rokas pulkstenī. Tas rādīja visus datus, lai gūtu no skrējiena maksimālo labumu. Mērīja pulsu un skaitīja soļus, pat reģistrēja iepriekšējā skrējiena laiku.

Pašlaik viņa mērķis bija noskriet Stokholmas maratonu. Viņš tajā bija piedalījies divreiz, Kopenhāgenas maratonā arī. Viņš skrēja divdesmit gadus, un, ja varētu izvēlēties, tad gribētu nomirt sacensību laikā, pēc gadiem divdesmit trīsdesmit. Jo izjūtas skrienot, kad kājas tik tikko pieskārās zemei, ritmiski sizdamās vienmērīgā solī, kas pamazām saplūda ar sirds ritmu, nebija salīdzināmas ne ar ko citu pasaulē. Pat nogurumu, kad kājas kļuva pavisam nejutīgas, jo sāka uzkrāties pienskābe, viņš ar katru gadu bija iemācījies novērtēt arvien vairāk un vairāk. Skrienot viņš jutās dzīvs.Tas bija visprecīzākais vārds.

Tuvojoties mājām, viņš palēnināja soli. Sasniedzis ārdurvis, brīdi paskrēja uz vietas, tad pieķērās margām, lai izstieptu savilktos muskuļus. Elpa gaisā veidoja baltus ledus kristālus, un pēc divdesmit kilometru skrējiena relatīvi ātrā tempā viņš jutās stiprs un attīrījies.

– Vai tas esi tu, Kennet? – Aizvērdams ārdurvis, viņš dzirdēja no viesistabas Līsbetas balsi.

– Jā, es, dārgā. Aši nomazgāšos dušā un tad iešu pie tevis.

Viņš atgrieza krānu, līdz tecēja verdošs ūdens, un nostājās zem dušas, kas durstīja miesu kā ar neskaitāmām adatiņām. Faktiski šis bija vispatīkamākais brīdis. Tik labi, ka vajadzēja pamatīgi saņemties, lai beidzot aizgrieztu ūdeni. Izkāpdams no dušas kabīnes, viņš nodrebinājās. Salīdzinot ar to, vannasistabā bija auksti kā iglu.

– Vai tu varētu ienest avīzi?

– Protams, mīļā. – Džinsi, T krekls un svīteris. Viņš bija gatavs. Kennets uzāva basajās kājās pērnvasar pirktās Crocs iešļūcenes un aizgāja līdz pastkastei. Ņemdams laukā avīzi, viņš ievēroja apakšā ieķērušos baltu aploksni. Droši vien vakar nebija to pamanījis. Iekšas sametās, redzot savu vārdu, kas bija uzrakstīts ar melnu tinti. Vai tiešām vēl viena!

Iegājis iekšā, viņš uzreiz atplēsa aploksni un izņēma kartīti. Viņš to izlasīja, stāvēdams turpat gaitenī. Vēstījums bija īss un dīvains. Kennets apgrieza kartīti, lai redzētu, vai kaut kas nav uzrakstīts arī otrā pusē. Bet nekā. Vienīgais vēstījums bija divi mīklaini teikumi.

– Kur tu paliki, Kennet?

Viņš ātri iebāza zīmīti atpakaļ aploksnē.

– Es tikai kaut ko pārbaudīju. Eju.

Ar avīzi rokā viņš tuvojās durvīm. Šķita, ka elegantajā rokrakstā aprakstītā baltā kartīte dedzina aizmugurējo kabatu.

Tās bija kā narkotikas. Sannai bija izveidojusies atkarība no adrenalīna, ko izraisīja viņa elektroniskās sarakstes pārbaudīšana, rakņāšanās kabatās un telefona rēķina pētīšana slepus. Ikreiz, kad neko neatrada, viņa juta, ka viss ķermenis atslābst. Taču tas neturpinājās ilgi. Drīz atkal sāka briest nemiers un ķermeni žņaudza spriedze, līdz visi loģiskie argumenti, kāpēc viņai vajadzētu no tā atturēties, izkūpēja.Tad viņa atkal apsēdās pie datora. Ievadīja Kristiana e-pasta adresi un paroli, kuru nebija grūti uzlauzt. Viņš vienmēr izmantoja vienu un to pašu kombināciju. Savu dzimšanas datumu, lai nebūtu grūti atcerēties.

Patiesībā šīm uzmācīgajām izjūtām, kas plosīja Sannas sirdi un skrāpēja iekšas, līdz gribējās skaļi kliegt, nebija nekāda pamata. Kristians nekad nebija darījis neko tādu, lai būtu iegansts viņam neuzticēties. Visu šo gadu laikā, kopš viņa inspicēja vīra saraksti, Sanna ne reizi nebija atradusi neko pat attāli aizdomīgu. Viņš bija kā atvērta grāmata. Un tomēr… Reizēm viņai šķita, ka viņš atrodas pavisam citur, vietā, kur viņai ieeja bija liegta. Un kāpēc viņš bija tik maz stāstījis par savu pagātni? Kristians bija teicis, ka viņa vecāki ir sen miruši, un viņa nebija satikusi arī citus radiniekus, lai gan tādiem vajadzēja būt. Šķita, ka viņam nav arī nekādu bērnības draugu, un ne reizi nepieteicās neviens sens paziņa. It kā pirms viņu iepazīšanās un pārcelšanās uz Fjelbaku viņš vispār nebūtu eksistējis. Sanna pat nebija redzējusi Kristiana dzīvokli Gēteborgā. Pēc savas nelielās iedzīves viņš ar kravas busiņu bija devies viens.

Sanna pārlaida skatienu vēstulēm iesūtnē. Pāris e-pastu no izdevējas, vairāki laikraksti lūdza interviju, ziņas no pašvaldības sakarā ar darbu bibliotēkā. Un viss.

Izrakstoties no viņa konta, atvieglojums bija tikpat brīnišķīgs kā vienmēr. Pirms datora izslēgšanas viņa vēl, kā parasti, pārbaudīja tīmekļa pārlūka vēsturi, bet arī tajā nebija nekā neparasta. Kristians bija pieslēdzies laikrakstu Expressen un Aftonbladet vietnēm, kā arī savas izdevniecības mājaslapai. Vēl viņš bija internetā meklējis jaunu bērnu auto sēdeklīti.

Tomēr vēl palika vēstules. Viņš bija apgalvojis, ka nezina, kas sūta mīklainos vēstījumus.Tomēr kaut kas balss intonācijā šķita pretrunā ar šo apgalvojumu. Sanna īsti nesaprata, kas tieši, un tas viņu kaitināja. Ko viņš noklusēja? Kurš sūtīja vēstules? Varbūt bijusī mīļākā? Vai arī tagadējā mīļākā?

Viņa sažņaudza un atlaida dūres, piespiezdamās elpot mierīgi. Īslaicīgais atvieglojums jau bija izgaisis, un viņa velti centās sev iegalvot, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Apstiprinājums. Tā bija vienīgā Sannas vēlēšanās. Viņa tikai gribēja zināt, ka Kristians viņu mīl.

Taču sirds dziļumos viņa saprata, ka viņš tai nekad nav piederējis. Viņš allaž bija meklējis kaut ko citu, kādu citu, visus kopdzīves gadus. Viņa zināja, ka viņš nekad nav viņu mīlējis. Pa īstam ne. Un reiz viņš atradīs cilvēku, ar kuru vēlēsies būt kopā, to, kuru patiešām mīl, un tad viņa paliks pavisam viena.

Sanna apskāva sevi un kādu brīdi sēdēja biroja krēslā. Tad piecēlās. Iepriekšējā dienā bija pienācis Kristiana mobilā telefona rēķins.

Vajadzēs tikai minūti, lai to izpētītu.

Ērika bezmērķīgi klīda pa māju. Viņa sajuks prātā no šīs mūžīgās gaidīšanas. Viņa bija beigusi rakstīt jaunāko grāmatu, taču pašlaik nebija spēka pieķerties jaunam projektam. Un arī mājās neko daudz nevarēja darīt, jo mugura un locītavas pastāvīgi protestēja. Pārsvarā viņa vadīja dienas lasīdama vai skatīdamās televīziju. Vai arī darīja to pašu, ko tagad – aiz izmisuma klīda pa māju. Šodien vismaz bija sestdiena, un Patriks bija mājās. Viņš bija devies īsā pastaigā ar Maju paelpot svaigu gaisu. Ērika skaitīja minūtes līdz brīdim, kad viņi būs atpakaļ.

Kad atskanēja durvju zvans, sirds gandrīz izlēca no krūtīm. Viņa vēl nebija paspējusi aiziet līdz durvīm, kad tās atsprāga vaļā, un priekšnamā parādījās Anna.

– Vai tu arī jūc prātā? – viņa jautāja, atbrīvodamās no šalles un jakas.

– Kā tu uzminēji? – Ērika vaicāja, pēkšņi juzdamās daudz priecīgāka.

Viņas iegāja virtuvē, un Anna nolika uz letes kūpošu somu.

– Svaigi ceptas smalkmaizītes. Belinda cepa.

– Tiešām? – Ērika neticīgi novilka, cenzdamās iztēloties Annas vecāko pameitu, kas, apsējusi priekšautu, ar melni lakotiem nagiem mīca mīklu.

– Viņa ir iemīlējusies, – Anna sacīja, it kā tas visu izskaidrotu. Un patiesībā tā arī bija.

– Aha, neatceros, ka tas kādreiz būtu atstājis tādu iespaidu uz mani, – Ērika teica, kārtodama uz šķīvja smalkmaizītes.

– Šķiet, viņš vakar teicis Belindai, ka viņam patīk saimnieciskas meitenes. – Anna pacēla vienu uzaci un veltīja Ērikai daudznozīmīgu skatienu.