Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

Arī šoreiz ne viens, ne otrs strīdā nebūs uzvarētājs. Viņi bija līdzvērtīgi pretinieki, un visi strīdi gadu gaitā bija beigušies ar neizšķirtu. Ironiski, bet varbūt būtu bijis labāk, ja viens vai otrs būtu vājāks. Tad nelaimīgā laulība būtu beigusies.

– Nākamreiz es sagriezīšu tavu kredītkarti! – viņš nokliedza nopakaļ. Meitenes bija pie draudzenes, tāpēc nebija vajadzības runāt klusāk.

– Kamēr tu tērēsi naudu savām mīļākajām, tu ar manu karti neko nedarīsi. Vai tu domā, ka esi vienīgais, kurš pievērš uzmanību sīkumiem kredītkaršu rēķinos?

Ēriks nolamājās. Viņš zināja, ka vajag nomainīt adresi, lai rēķini pienāk birojā. Nevarēja noliegt, ka viņš bija dāsns pret sievietēm, kurām bija tas prieks un gods gulēt ar viņu. Viņš vēlreiz nolamājās un iegrūda kājas kurpēs. Ēriks saprata, ka, par spīti visam, Luīse šajā raundā bija uzvarējusi. Un viņa to zināja.

– Aizbraukšu nopirkt vakara avīzi, – viņš nokliedza un aizcirta aiz sevis durvis.

Grants lidoja uz visām pusēm, kad BMW rēkdams traucās prom, un viņa pulss nepalēninājās gandrīz līdz pašam ciematam. Kaut viņam būtu pieticis prāta pieprasīt laulību līgumu. Tad šobrīd par Luīsi būtu palikušas vien sliktas atmiņas.Taču tolaik viņi bija trūcīgi studenti, un, kad viņš par to ierunājās pirms dažiem gadiem, Luīse bija smējusies viņam sejā. Tagad Ēriks vairs nepieļaus, ka viņai tiek puse no visa, ko viņš uzcēlis, par ko cīnījies un vergojis. Nemūžam! Viņš uzsita ar dūri pa stūri, bet, iegriežoties lielveikala Konsum autostāvlaukumā, nomierinājās.

Iepirkšanās bija Luīses pienākums, tāpēc viņš ātri pagāja garām pārtikas preču plauktiem. Viņš tuvojās avīžu stendam, kas bija blakus kasēm, bet pussolī apstājās kā zemē iemiets. Lieli, melni burti kliedza: “Uzlecošā zvaigzne rakstnieks Kristians Tīdels baidās par savu dzīvību!” Un mazākiem burtiem: “Noģībis grāmatas prezentācijā pēc draudu vēstules saņemšanas!”

Ēriks tikai ar pūlēm spēja pieiet tuvāk. Viņam šķita, ka brien pa dziļu ūdeni. Viņš paņēma GT eksemplāru un ar trīcošiem pirkstiem šķīra lapas, līdz atrada īsto atvērumu. Izlasījis rakstu, viņš metās uz izeju, pat nesamaksājis par avīzi. Kaut kur tālu aiz muguras skanēja kasieres saucieni. Bet viņš skrēja neapstādamies. Vajadzēja tikt mājās.

– Kā, ellē, par to uzzināja avīzes?

Patriks un Maja bija devušies iepirkties, un tagad Patriks nosvieda uz galda GT eksemplāru un tikai tad sāka kārtot ledusskapī pārtiku. Maja bija uzkāpusi uz virtuves galda un enerģiski palīdzēja viņam iztukšot iepirkumu somas.

– Ā, nu… – neko vairāk Ērika nespēja pateikt.

Patriks apstājās. Viņš pazina sievu pietiekami labi, lai saprastu, ko nozīmē viņas mazrunība.

– Ko tu izdarīji, Ērika? – Viņš turēja rokā Lät & Lagom margarīna kastīti un skatījās viņai acīs.

– Šī informācija laikam noplūda manis dēļ.

– Kā tas gadījās? Ar ko tu runāji?

Tagad pat Maja sajuta virtuvē spriedzi. Viņa apsēdās uz krēsla un cieši skatījās uz māti. Ērika norija siekalas un atbildēja: – Ar Gabiju.

– Ar Gabiju! – Patriks gandrīz aizrijās. – Tu izstāstīji Gabijai? Tikpat labi varēji pati piezvanīt GT .

– Es nedomāju, ka…

– Jā, esmu drošs, ka nedomāji. Un ko par to saka Kristians? – Patriks prasīja, rādīdams uz kliedzošajiem virsrakstiem.

– Es nezinu, – Ērika sacīja. Viņa juta, ka iekšas sametas mezglā, iedomājoties, kā reaģēs Kristians.

– Man kā policistam tev jāsaka – tas ir ļaunākais, kas varēja notikt.Tāda uzmanība ne tikai vēl vairāk uzkurinās īsto vēstuļu sūtītāju, bet arī jaunus.

– Nekliedz uz mani. Es zinu, ka tas bija stulbi. – Ērika juta, ka acīs sakāpj asaras. Viņa arī parastos apstākļos ātri sāka raudāt, un trakojošie grūtnieces hormoni visu vērta vēl ļaunāku. – Es vienkārši nepadomāju. Piezvanīju Gabijai, lai uzzinātu, vai izdevniecība arī nav saņēmusi draudu vēstules, un uzreiz sapratu, cik muļķīgi bija viņai to stāstīt. Taču tad jau bija par vēlu.

Patriks iedeva Ērikai salveti un, apskāvis sievu, glāstīja viņai matus. Viņš čukstēja ausī:

– Nebēdājies, mīļā. Piedod, ka sakliedzu. Es zinu, ka tu tā negribēji. Kuš, kuš… – Viņš šūpoja viņu, līdz šņuksti mitējās.

– Es nedomāju, ka viņa…

– Es zinu, zinu. Bet viņa nav tāda kā tu. Un tev jāiemācās, ka visi nedomā vienādi. – Viņš atvirzīja viņu rokas stiepiena attālumā un nopētīja.

Ērika noslaucīja viņa dotajā salvetē acis.

– Ko lai es tagad daru?

– Tev jāizrunājas ar Kristianu. Atvainojies un paskaidro.

– Bet es nevaru…

– Nestrīdies. Tas ir vienīgais risinājums.

– Tev taisnība, – Ērika piekrita. – Bet man ir bail. Un man būs nopietna saruna ar Gabiju.

– Bet galvenais – nākamreiz apstājies un padomā, pirms ko saki, un atceries, ar ko runā. Gabijas prioritāte ir viņas izdevniecība, jūs pārējie esat otršķirīgi. Tā vienkārši ir.

– Labi, labi, es zinu. Nevajag tagad zāģēt. – Ērika nikni paskatījās uz vīru.

– Tad pieliksim tam punktu, – Patriks sacīja un turpināja kārtot iepirkumus.

– Vai tev radās izdevība papētīt vēstules tuvāk? – Nē, nav bijis brīva brīža, – Patriks atbildēja. – Bet tu to izdarīsi, vai ne? – Ērika neatlaidās.

Griezdams vakariņām dārzeņus, Patriks pamāja ar galvu.

– Jā, protams. Taču būtu vieglāk, ja Kristians sadarbotos. Tad es varētu apskatīt arī pārējās vēstules.

– Tad aprunājies ar viņu. Varbūt tev izdosies pārliecināt.

– Viņš sapratīs, ka tieši tu man par to izstāstīji.

– Un es pametu viņa kauliņus apskrubināšanai vienam no lielākajiem Zviedrijas laikrakstiem, tāpēc uzmanies, jo viņš droši vien gribētu, lai sadegu ellē.

– Nebūs tik traki.

– Es viņa vietā nemūžam ar sevi vairs nerunātu.

– Nedramatizē un neesi tāda pesimiste, – Patriks teica, uzceldams Maju uz letes, lai viņa redzētu, ko viņš dara. Viņai patika skatīties, kā tētis gatavo, un vienmēr gribēja “palīdzēt”. – Aizej rīt pie viņa un paskaidro, kas notika. Pasaki, ka negribēji, lai tas nokļūst atklātībā. Pēc tam es aprunāšos ar viņu un centīšos pierunāt, lai sadarbojas ar mums. – Viņš iedeva Majai gurķa gabalu, kuru viņa uzreiz sāka grauzt ar saviem dažiem ļoti asajiem zobiņiem.

– Rīt? Labi. – Ērika nopūtās.

– Jā, rīt, – Patriks sacīja, noliekdamies, lai noskūpstītu sievu uz lūpām.

Ludvigs juta, ka bieži met skatienu uz futbollaukuma malu. Tikai bez tēva tas vairs nebija tas.

Neatkarīgi no laikapstākļiem viņš bija nācis uz visiem treniņiem. Futbols bija viņu kopīgā aizraušanās. Tikai tā dēļ viņu draudzība bija turpinājusies, par spīti Ludviga apņēmībai kļūt neatkarīgākam no vecākiem. Jo viņi tiešām bija draugi – viņi abi ar tēvu. Protams, viņi šad un tad strīdējās, kā jau visi tēvi un dēli. Taču, par spīti tam, aizvien palika draugi.

Ludvigs aizvēra acis un iztēlojās tēvu, ģērbušos džinsos un vilnas svīterī ar uzrakstu “Fjelbaka” uz krūtīm. Sievai par šausmām, viņš no šī svītera gandrīz nešķīrās. Rokas kabatās sabāzis, neizlaizdams no acīm bumbu. Un Ludvigu. Taču viņš nekad nekliedza uz dēlu, ne tā kā citi tēvi, kas nāca uz treniņiem un futbola mačiem un to vien darīja kā laukuma malā auroja: “Saņemies, nolādēts, Oskar!” vai “Velns parāvis, kusties, Danne!” Nekā tamlīdzīga. No viņa tēva to nedzirdēja. Viņš teica vienīgi: “Labi, Ludvig!”, “Lieliska piespēle!”, “Sadod viņiem, Lude!”