Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

– Ak tā?

Anna iesmējās, sniegdamās pēc smalkmaizītes. – Ei, nomierinies, tev nevajadzēs iet pie viņa uz mājām un sadot pa ausīm. Esmu to puisi satikusi, un, tici man, pēc nedēļas viņš Belindai jau būs apnicis, un viņa atgriezīsies pie saviem melnā ģērbtajiem pakāsējiem, kas spēlē nevienam nezināmās rokgrupās un kuriem pie kājas, vai viņa ir saimnieciska vai ne.

– Cerēsim. Bet jāteic, ka maizītes nemaz nav sliktas. – Ērika košļādama aizvēra acis. Svaigi ceptas smalkmaizītes bija pats tuvākais orgasmam, ko viņa savā pašreizējā stāvoklī varēja sasniegt.

– Viena priekšrocība mūsu pašreizējam izskatam gan ir – mēs varam stūķēt iekšā tik daudz smalkmaizīšu, cik vien tīk, – Anna teica, iekozdamās otrajā maizītē.

– Protams, bet vēlāk par to būs jāmaksā, – Ērika atbildēja, lai gan nespēja atturēties no sekošanas māsas piemēram un arī paņēma otru maizīti. Belindai tiešām bija dabas dots konditores talants.

– Ar dvīņiem tu ātri vien nometīsi gan šo svaru, gan vēl vairāk! – Anna smējās.

– Iespējams, tev taisnība. – Ērika aizdomājās par ko citu, un izskatījās, ka māsa ir uzminējusi viņas domas.

– Neraizējies. Viss būs labi. Turklāt šoreiz tu neesi viena. Es būšu kopā ar tevi. Varam nolikt televizora priekšā divus atpūtas krēslus un skatīties Opras 4 4 Opra Vinfrija ( Oprah Gail Winfrey , 1954) – populāra amerikāņu televīzijas sarunu šovu vadītāja. šovu, visu dienu barojot zīdaiņus.

– Un pārmaiņus pasūtīt ēdienus ar piegādi, lai vīriem, pārnākot mājās, būtu vakariņas.

– Jā. Tu redzēsi. Viss būs lieliski. – Anna aplaizīja pirkstus un nostenēdamās atspieda muguru. – Au, šķiet, ka saēdos par daudz. – Viņa uzcēla piepampušās kājas uz krēsla sev priekšā un saņēma rokas uz vēdera. – Vai esi runājusi ar Kristianu?

– Jā. Ceturtdien biju pie viņa aizgājusi. – Ērika sekoja Annas piemēram un arī uzcēla kājas uz krēsla. Uz šķīvja bija palikusi tikai viena smalkmaizīte, kas burtiski skatījās uz viņu.

– Kas īsti notika?

Ērika brīdi vilcinājās, taču nebija radusi kaut ko slēpt no māsas, tāpēc galu galā izstāstīja Annai visu par vēstulēm un to draudīgo toni.

– Oho, cik briesmīgi, – Anna teica, grozīdama galvu. – Dīvaini, ka viņš tās sāka saņemt vēl pirms grāmatas iznākšanas. Loģiskāk šķistu, ja tās pienāktu pēc tam, kad viņš piesaistīja mediju uzmanību. Man šķiet, ka tās ir no kāda, kuram īsti visi nav mājās.

– Piekrītu. Tā šķiet. Kristians atsakās uztvert tās nopietni. Vismaz tā viņš man teica. Bet es redzēju, ka Sanna ir uztraukusies.

– Tam es ticu, – Anna teica, aplaizīdama rādītājpirkstu un tad ar to uzlasīdama uz šķīvja nobirušo cukuru.

– Šodien ir pirmā autogrāfu dalīšanas sesija, – Ērika sacīja, nespēdama noslēpt balsī lepnumu. Viņa uzskatīja, ka daudzējādā ziņā veicinājusi Kristiana panākumus, un caur viņu Ērika otrreiz izdzīvoja pati savu debiju literatūrā. Pirmā autogrāfu dalīšana. Tas bija milzīgs notikums. Patiesi milzīgs.

– Lieliski. Kur tā notiks?

– Vispirms grāmatnīcā Böcker och Blad Torpā, pēc tam Bokia Udevallā.

– Es ceru, ka vismaz daži cilvēki atnāks. Būtu ļoti nomācoši, ja viņam tur vajadzētu sēdēt vienam, – Anna teica.

Ērika saviebās, atcerēdamās savu pirmo autogrāfu dalīšanu kādā grāmatnīcā Stokholmā. Viņa tur nosēdēja veselu stundu, cenzdamās izlikties vienaldzīga, kamēr pircēji staigāja garām, it kā viņas tur nemaz nebūtu.

– Šai grāmatai bijusi tik milzīga publicitāte, ka esmu pārliecināta – cilvēki atnāks, kaut vai aiz ziņkārības, – Ērika sacīja, cerēdama, ka viņai taisnība.

– Labi, ka avīzes nav uzodušas par draudu vēstulēm, – Anna teica.

– Jā, tev taisnība, – Ērika piekrita un mainīja sarunas tematu.

Taču nemiers viņu tā arī nepameta.

Viņi dosies atvaļinājumā, viņš nespēja vien sagaidīt. Viņš nebija īsti drošs, ko tas nozīmē, taču vārds skanēja ļoti daudzsološi. Atvaļinājums. Un viņi brauks ar motormāju, kas stāvēja turpat ārpusē.

Viņam nekad neļāva tajā spēlēties. Dažas reizes viņš bija mēģinājis ieskatīties iekšā pa logiem, lai uzzinātu, kas ir aiz brūnajiem aizkariem. Taču tā arī neko nesaskatīja, un motormāja vienmēr bija aizslēgta. Tagad durvis stāvēja plaši vaļā, lai “kārtīgi izvēdinātu”, kā bija teikusi māte, un veļas mašīnā griezās vairāki spilveni, lai tiktu vaļā no ziemas smakas.

Viss šķita tik nereāls kā pasaku dēkā. Viņš prātoja, vai vecāki brauciena laikā ļaus sēdēt motormājā, tas būtu kā ceļot mājiņā ar riteņiem uz kādu jaunu un svešu vietu. Taču viņš neuzdrošinājās jautāt. Māte pēdējā laikā bija dīvainā omā. Skaidri varēja dzirdēt aso, nikno toni, un tēvs gāja pastaigāties arvien biežāk, kad neslēpās aiz savas avīzes.

Reizēm viņš manīja, ka māte tā dīvaini skatās uz viņu. Skatienā bija kas citāds, un tas viņu biedēja, pat ierāva atpakaļ tumsā, no kuras viņš bija izrāvies.

– Tu stāvēsi un blenzīsi vai arī palīdzēsi? – Māte bija iespiedusi rokas sānos.

Atkal izdzirdējis šo skarbo toni, viņš satrūkās un pieskrēja pie viņas.

– Aiznes šīs uz veļas istabu, – viņa teica, ar tādu spēku pasviezdama viņam pretīgi smirdošas segas, ka viņš gandrīz zaudēja pamatu zem kājām.

– Jā, māt, – viņš atbildēja un steidzās iekšā.

Ja vien viņš zinātu, ko izdarījis nepareizi. Viņš vienmēr klausīja māti. Nekad nerunāja pretī, uzvedās, kā pieklājas, un nekad nesasmērēja drēbes. Tomēr reizēm šķita, ka viņa nespēj uz viņu paskatīties.

Viņš bija mēģinājis jautāt tēvam. Saņēmis drosmi vienā no retajiem gadījumiem, kad viņi bija vieni, un pajautājis, kāpēc viņš mātei vairs nepatīk. Tēvs uz īsu brīdi bija nolicis malā avīzi un strupi atbildējis, ka viņš uzvedas muļķīgi un negribot par tādiem niekiem vairs runāt. Māte ļoti bēdātos, ja dzirdētu, ka viņš tā runā. Viņam vajadzētu būt pateicīgam par tādu māti.

Neko vairāk viņš nejautāja. Lai nu ko, bet apbēdināt māti viņš vēlējās vismazāk. Viņš tikai gribētu, lai viņa ir laimīga un glāstītu viņa matus kā agrāk, un sauktu par savu skaisto puisīti. Neko vairāk viņš negribēja.

Viņš nolika segas pie veļas mašīnas un aizdzina drūmās, tumšās domas. Viņi brauks atvaļinājumā. Motormājā.

Kristians bungoja ar pildspalvu pa mazu galdiņu, pie kura sēdēja. Blakus slējās “Nāras” eksemplāru kaudze. Viņam aizvien nebija apnicis skatīties uz šīm grāmatām. Šķita tik nereāli, ka uz vāka ir viņa vārds. Uz īstas grāmatas vāka.

Pircēji vēl nedrūzmējās, un viņš arī nedomāja, ka tādi būs. Tikai tādi rakstnieki kā Liza Marklunda 5 5 Eva Elisabeth “Liza” Marklund (1962) – zviedru žurnāliste un kriminālromānu autore. un Jāns Gijū 6 6 Jan Oskar Sverre Lucien Henri Guillou (1944) – zviedru rakstnieks un žurnālists, spiegu romānu autors. pievilināja lielus ļaužu pūļus. Viņš bija pilnīgi apmierināts, ka līdz šim parakstījis piecus eksemplārus.

Lai gan jāatzīst, ka, tā sēdēdams, viņš jutās mazliet apjucis. Cilvēki steidzās garām, uzmeta pa kādam ziņkārīgam skatienam, bet neapstājās. Viņš nebija drošs, vai vajadzētu sveicināt, jūtot sev pievērstu skatienu, vai vienkārši izlikties, ka ir aizņemts ar ko citu.