Kamilla Lekberga - Nāras sauciens

– Sveika, mīļā, – viņš teica. – Ko tu te dari?

Ērika sēdēja apmeklētāju krēslā pie viņa rakstāmgalda un izklaidīgi šķirstīja žurnāla “Policija” numuru.

– Tu gan vēlu atgriezies no pusdienām, – viņa teica, nelikdamās ne zinis par jautājumu. – Vai tā izskatās spraiga diena policijas iecirknī?

Patriks tikai nicīgi nošņaukājās. Viņš zināja, ka Ērikai patīk viņu ķircināt.

– Tātad, ko tu šeit dari? – viņš jautāja, apsēzdamies savā krēslā. Patriks paliecās uz priekšu, lai nopētītu sievas seju. Viņš kārtējo reizi pārliecinājās, cik viņa ir skaista. Viņš atcerējās pirmo reizi, kad Ērika bija atnākusi pie viņa uz iecirkni sakarā ar draudzenes Aleksandras Vijkneres slepkavību, un viņam šķita, ka kopš tā laika viņa kļuvusi vēl skaistāka. Reizēm ikdienas vienmuļībā viņš to aizmirsa. Viena diena sekoja otrai, tās aizņēma darbs, Majas vešana uz dārziņu un izņemšana no tā, iepirkšanās un gurdi vakari dīvānā pie televizora. Bet reizēm viņu satrieca, cik neparasta bija viņa mīlestība pret Ēriku. Tagad viņa sēdēja pretī, ziemas saules stari izgaismoja blondos matus, bet viņas vēderā bija divi bērniņi, un viņš sajuta tik spēcīgu mīlestību, kādas pietiks visam mūžam.

Patriks pēkšņi atskārta, ka nav dzirdējis, ko Ērika teica, tāpēc lūdza atkārtot.

– Es teicu, ka šorīt biju pie Kristiana un aprunājos ar viņu.

– Kā viņš jūtas?

– Izskatījās normāli, tikai mazliet nervozs. Bet… – Viņa iekoda lūpā.

– Kas – bet? Es domāju, ka viņš vienkārši bija sanervozējies un par daudz iedzēra.

– Hmm. Manuprāt, tas nav viss. – Ērika izņēma no somas plastmasas maisiņu un sniedza Patrikam. – Vakar šī kartīte bija piesieta pie puķu pušķa, kuru viņam kāds bija atsūtījis. Un vēstule ir viena no sešām, kuras viņš sāka saņemt apmēram pirms pusotra gada.

Patriks ilgi skatījās uz sievu un tad atvēra maisiņu.

– Es domāju, ka būtu labāk, ja tu tās lasītu, neizņemot no maisiņa. Mēs ar Kristianu tās jau aiztikām, nevajadzētu atstāt vēl vienus pirkstu nospiedumus.

Patriks atkal paskatījās uz viņu, bet paklausīja un izlasīja kartīti un vēstuli caur plastmasu.

– Kā tu domā, ko tas nozīmē? – Ērika jautāja, pašļūkdama uz priekšu, līdz sēdēja uz pašas krēsla maliņas. Bet, kad tas gandrīz apgāzās, viņai nācās aši pārnest svaru un iesēsties krēslā dziļāk.

– Abas izskatās pēc draudu vēstulēm, lai gan nav pateikts nekas konkrēts.

– Jā, es domāju tāpat. Un arī Kristians tā domā, lai gan mēģināja notušēt tā nopietnību. Viņš atteicās rādīt vēstules policijai.

– Tad kā tu… – Patriks pacēla maisiņu.

– Hmm, nu jā, es laikam netīšām paķēru līdzi. Briesmīgi muļķīgi. – Ērika piešķieba galvu un ieslēdza šarmu uz pilnu jaudu, bet vīru nebija tik viegli apvest ap stūri.

– Tātad tu tās Kristianam nozagi?

– Nezinu, vai vārds “nozagu” ir vietā.Tikai uz laiciņu aizņēmos. – Un ko tieši tu gribi, lai es daru ar šiem… aizlienētajiem materiāliem? – Patriks prasīja, lai gan lieliski saprata, kāda būs atbilde.

– Kāds acīmredzami draud Kristianam, un viņš ir nobijies. Es to šodien skaidri redzēju. Viņš draudus uztver ļoti nopietni, tāpēc nesaprotu, kāpēc negrib vērsties policijā. Varbūt tu varētu neuzkrītoši izpētīt kartīti un vēstuli, ja nu atklājas kas noderīgs. – Ērika lika lietā savu vislūdzošāko intonāciju, un Patriks jau zināja, ka piekāpsies. Kad viņa bija šādā noskaņojumā, nebija iespējams pretoties, un to viņš zināja pēc savas rūgtās pieredzes.

– Labi, labi, – viņš teica, paceldams gaisā rokas. – Es padodos. Mēģināšu kaut ko noskaidrot. Taču tas nebūs mans galvenais uzdevums.

Ērika smaidīja. – Paldies, mīļais.

– Tagad brauc mājās un atpūties, – Patriks teica, taču, nespēdams atturēties no kārdinājuma, pārliecās pār galdu un noskūpstīja sievu.

Kad Ērika bija aizgājusi, Patriks attapās, ka bezmērķīgi pluina plastmasas maisiņu ar draudu vēstulēm. Prāts šķita kūtrs un ietiepīgs, tomēr kaut kas pamazām sāka kustēties. Kristians un Magnuss bija draugi. Varbūt te bija… Patriks uzreiz aizgaiņāja šo domu, taču tā uzstājīgi atgriezās, un viņš paskatījās uz fotogrāfiju, kas bija piesprausta pie sienas acu priekšā. Vai te varētu būt kāda saistība?

Bertils Melbergs stūma ratus, kuros laimīgs un apmierināts, kā parasti, sēdēja Leo un reizēm smaidā atklāja savus nesen izšķīlušos apakšzobus. Ernsts šodien bija atstāts iecirknī. Citādi suns parasti soļoja blakus ratiem un uzmanīja, lai ar cilvēciņu, kas strauji kļuva par viņa pasaules centru, nenotiek nekas slikts. Melbergam Leo jau bija Visuma centrs.

Melbergs nemūžam nebūtu iedomājies, ka vēl spējīgs uz tik spēcīgām jūtām. Kopš piedalīšanās mazuļa dzimšanā un būdams pirmais, kurš paņēma jaundzimušo rokās, viņš juta, ka Leo tur viņa sirdi dzelžainā tvērienā. Tiesa, Melbergs bija pieķēries arī Leo vecmāmiņai, bet mazais resgalis tomēr bija Melbergam svarīgāko cilvēku saraksta augšgalā.

Viņš negribīgi pagrieza ratus uz iecirkņa pusi. Patiesībā pusdienlaikā mazulis bija jāpieskata kolēģei Paulai, kamēr viņas dzīvesbiedre Juhanna kārtoja kaut kādas darīšanas. Bet Paulai bija jādodas izsaukumā sakarā ar vardarbību ģimenē, lai palīdzētu sievietei, kuras bijušais vīrs viņu “dauza kā pelavu maisu”, tāpēc Melbergs bija aši pieteicies izvest mazo pastaigā. Bija laiks vest viņu atpakaļ. Melbergs apskauda Paulu, kura drīz dosies bērna kopšanas atvaļinājumā. Viņam nemaz nebūtu iebildumu kādu laiku samazināt savas darba stundas, lai pavadītu vairāk laika kopā ar Leo. Patiesībā tā nemaz nebūtu tik slikta doma. Kā labam priekšniekam viņam vajadzētu dot darbiniekiem iespēju biežāk piedalīties kvalifikācijas celšanas kursos. Turklāt Leo jau dzīves sākumā vajadzēja īsta vīrieša paraugu. Viņam bija divas mātes, bet nebija tēva, tāpēc vajadzēja padomāt par zēna nākotni un gādāt, lai viņam ir iespēja mācīties no stabila, īsta vīrieša. Tāda kā viņš, piemēram.

Melbergs ar gurnu atgrūda vaļā iecirkņa smagās ārdurvis un ievilka iekšā ratus. Ieraudzījusi viņus, Annika atplauka priekā, un Melbergs piepūtās aiz lepnuma.

– Tātad jūs abi bijāt izgājuši pastaigāties, – Annika teica, pieceldamās, lai palīdzētu Melbergam ar ratiem tikt iekšā.

– Jā, meitenēm bija vajadzīga palīdzība, – Melbergs atbildēja, uzmanīgi novilkdams mazulim virsdrēbes. Annika uzjautrināta skatījās. Acīmredzot brīnumiem vēl nebija gala.

– Nāc nu, dēliņ, paskatīsimies, vai mamma ir atgriezusies, – Melbergs dūdoja, izceldams Leo no ratiem.

– Nē, Paula vēl nav atpakaļ, – Annika teica, apsēzdamās pie galda.

– Cik žēl. Izskatās, ka tev vectētiņš būs jāpacieš vēl mazliet ilgāk, – Melbergs sacīja, un izklausījās, ka viņš ir diezgan apmierināts, soļodams uz virtuvi ar Leo uz rokām. Kad viņš pirms pāris mēnešiem pārcēlās uz dzīvi pie Ritas, meitenes bija ieteikušas, lai dēvē sevi par vectēvu Bertilu. Tāpēc tagad viņš izmantoja katru iespēju lietot šo vārdu, kas sagādāja tik daudz prieka. Vectēvs Bertils.

Bija Ludviga dzimšanas diena, un Sīa centās izlikties, ka šī ir gluži parasta dzimšanas diena. Viņam apritēja trīspadsmit gadu. Tik daudz gadu bija pagājis, kopš viņa zēnu bija dzemdējusi un smējusies, cik neticami līdzīgi izskatījās tēvs un dēls. Taču tagad tieši tāpēc nācās sev atzīties, ka ir grūti skatīties uz Ludvigu. Redzēt viņa brūnās acis ar maziem zaļiem lāsumiņiem un blondos matus, kas jau vasaras sākumā saulē izbalēja pavisam balti. Ludvigam un Magnusam bija arī ļoti līdzīga ķermeņa uzbūve un izturēšanās. Abi bija slaidi un izstīdzējuši, un, kad dēls viņu apskāva, rokas šķita tieši tādas pašas kā vīram. Pat plaukstas bija līdzīgas.