Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Cik tu esi droša un stipra!

— Bet vai tad tu manis vēl nepazini, Luīza? Saki labāk, kā ir ar mūsu pasta zirgiem!

— Tie ir pasūtīti pirms trim dienām.

— Un pase?

— Šeit ir.

Eiženija atšķīra pasi un lasīja:

— Leons d'Armilji, mākslinieks, 20 gadus vecs, melni mati, melnas acis, ceļo līdz ar savu māsu Luīžu.

— Lieliski! Kas tev šo pasi pagādāja?

— Kad es biju pie grāfa Monte-Kristo pēc ieteikuma vēstulēm pie Ro­mas un Neapoles teātra direktoriem, es runāju, ka baidos braukt kā sie­viete. Viņš man apsolījās pagādāt vīrieša pasi, kurā es pieliku klāt: „Ceļo līdz ar māsu Luīžu".

— Tad jau viss kārtībā, — jautri teica Eiženija, - visa starpība tā, ka mēs ceļojam trīs dienas agrāk.

— Bet vai tu ari visu pārdomāji?

— Visu. Man apnicis dzirdēt tikai par akcijām, rēķiniem un vekseļiem un, no otras puses, par riebigu mīlināšanos, — tur mums būs skaidrs, nesamaitāts gaiss, nesamaitāti cilvēki, māksla. Venēcija, skaistā daba. Neapo­le! Cik mums ir naudas, Luiza?

Meitene atvēra kabatas grāmatiņu, izņēma bankas zīmes un skaitīja.

— Divdesmit trīs tūkstoši franku, — viņa teica.

— Un apmēram tikpat daudz par pērlēm, dimantiem un rotaslietām, — piebilda Eiženija. — Ak, mēs esam bagātas! Ar 46000 frankiem mēs va­ram dzīvot divus gadus kā princeses vai četrus gadus ļoti pārticīgi. Bet sešos mēnešos mēs ar saviem talantiem, tu — ar spēlēšanu, es — ar dziedāšanu, būsim sapelnījušas divkārt tik daudz. Ņem aši naudu, es ņem­šu rotu kārbiņu, lai, ja vienai gadās nelaime, otra varētu iziet sveikā. Tagad vēl rokas somiņa, un iesim.

— Pagaidi! — teica Luiza, klusi pieiedama pie baroneses durvim.

— No kā tu baidies?

— Ka mūs nepārsteidz.

— Durvis ir aizslēgtas.

Tad Eiženija lika Luīzai ielikt ceļasomā vajadzīgās drēbes un veļu, ka­mēr pati ieģērbās vīriešu drēbēs.

— Ak, kas tu par skaistu vīrieti! - iesaucās pārsteigtā Luīza. — Bet kā tu noslēpsi savus skaistos, garos matus?

— Ļoti vienkārši, — teica Eiženija un, paņēmusi šķēres, nogrieza kup­lās bizes.

— Ak, skaistie mati! — bēdīgi iesaucās viņas draudzene.

— Un vai es tā neesmu vēl skaistāka? — teica Eiženija, lepni skatī­damās.

— Uz kurieni tad mēs brauksim? — jautāja Luīza.

— Vispirms uz Briseli, tad uz Āhenu, pa Reinu uz leju līdz Strasbūrai, caur Šveici, pār Sengotāru uz Itāliju. Vai tev patīk tāds ceļojuma plāns?

— Ak, jā!

— Ko tu tā skaties?

— Mans Dievs, tu esi brīnumskaista; tu mani tagad aizved kā mīļākais mīļāko.

Un abas meitenes, kurām, pēc ļaužu domām, tagad vajadzēja būt dziļi noskumušām par kāzām, kas nebija izdevušās, sāka jautri smieties.

Tad viņas ātri uzkopa un atkal sakārtoja istabu, nodzēsa sveci un tad klusu pa sētas durvīm izgāja pagalmā.

Bija jau pusnakts; durvju sarga istabā gan vēl dega uguns, bet sargs mierīgi dusēja savā krēslā, ko Eiženija, piegājusi pie loga, redzēja. Tad viņa pie pašiem vārtiem piepeši uzsauca durvju sargam atvērt, kamēr Luī­za turējās ēnā. Sargs, no miega uztrūcies un redzēdams smalku, jaunu kungu, atslēdza durvis. Eiženija lika Luīzai ar rokas somiņu iziet pa priek­šu, tad sekoja pati. Durvju sargs viņas nebija pazinis.

Nu abas draudzenes ātri steidzās pie pasta turētāja, kāds garāmgājējs viņām panesa ceļasomu. Nonākušas pie pasta turētāja, viņas pieklauvēja; atvēra kāda sieviņa, kurai jau agrāk bija dota ziņa. Eiženija iedeva viņai piecus frankus un lika tūdaļ jūgt zirgus.

Pēc dažām minūtēm zirgi bija jau gatavi.

— Pa kādu ceļu braukt, jaunskungs? — jautāja pastnieks.

— Pa ceļu uz Fonteneblo, — atbildēja Eiženija.

— Bet ko tad tu saki? — čukstēja Luīze.

— Tā tik ir tāda uzmanība, — atbildēja Eiženija, — šī sieviete, kurai mēs devām divdesmit frankus, var mūs nodot par četrdesmit frankiem. Gan jau vēlāk es likšu pastniekam braukt pa īsto ceļu.

— Tiešām, es tevi apbrīnoju, mīļā Eiženija, — teica Luīza.

Pusstundu vēlāk abas draudzenes bija jau izbraukušas caur Parīzes vār­tiem.

— Paldies Dievam, mēs esam ārpus Parīzes! — teica Luīze, brīvi uzelpodama.

— Un aizvešana ir pilnīgi izdevusies, — atteica Eiženija.

Danglāra kungam vairs nebija meitas.

.

Pa to laiku ari Andrea Kavalkanti bija īstenojis bēgšanu pēc lielā kri­tiena no laimes visaugstākā pakāpiena.

Neskatoties uz savu jaunību, Andrea bija ļoti veikls un gudrs. Mēs jau redzējām, cik lēni un uzmanīgi viņš kāzu vakarā bija tuvojies ārējām dur­vīm. Vienā istabā, caur kuru devās Andrea, bija līgavas pūra izstāde: Va- lensjēnas mežģīnes, kašmiri, angļu plīvuri, rotaslietas un dimanti.

Andrea ātri izlasīja dārgākās no rotām un tad viegli izlēca pa logu, lai aizsteigtos priekšā žandarmiem.

Liels un slaika auguma kā senlaiku atlēts, spēcīgs kā spartietis, Andrea nebaidījās no pārpūlēšanās, bet skrēja, cik ātri vien spēdams, vispirms bez kāda nodomāta mērķa, lai tikai ātrāk varētu aizbēgt no dzinējiem. Zagļa instinkts viņam palīdzēja izvēlēties vajadzīgos ceļus. Netālu no kāda priekšpilsētas mežiņa viņš apstājās drusciņ atpūsties.

— Vai es esmu jau pazudis? — viņš jautāja pats sev. — Nē, tik iegūt laiku, tas mani var glābt.

Šinī acumirklī viņš ieraudzīja kādu lēni braucošu ormani.

— Hei, draugs! — viņam uzsauca Benedeto.

— Kas ir? — tas atsaucās.

— Vai jūsu zirgs ir ļoti nokusis?

— Nē, nebūt ne. Visu dienu gandrīz vai nemaz neesmu braucis, no­pelnīju tikai septiņus frankus, bet desmit jāatdod saimniekam.

— Vai gribi nopelnīt vēl divdesmit frankus?

— Labprāt, un kas man jādara?

— Jābrauc uz Luvru.

— Ā, zinu, zinu!

— Es gribu tur satikties ar kādu draugu, kuram vajadzēja mani šeit sagaidīt, es nokavējos, un viņš, domādams, ka es nenākšu, būs aizbraucis tālāk.

— Un jūs gribat viņu panākt?

— Jā.

— Un, ja panāksim, cik tad es dabūšu?

— Divreiz tik daudz! — teica Andrea, zinādams, ka viņš nebūt ne­riskēja sastapt kādu draugu.

— Labi, kāpiet iekšā, kungs! — teica ormanis.

Andrea iekāpa un aši aizbrauca. Lai izrādītu savu lomu, viņš aplūkoja katru zaļu kabrioletu ar sarkanu zirgu un izlikās ļoti nobēdājies, ka ne­sastapa draugu.

Ceļā viņam piepieši paskrēja garām kaleša ar diviem pasta zirgiem.

— Ak, ja man būtu šie brangie zirgi un noteikti tā ceļa pase, kas tam ceļotājam ratos! — nopūtās Andrea.

Šinī kalešā atradās Danglāra un Armilji jaunkundzes.

Andrea nonāca Luvrā un atlaida ormani, iedodams tam trīsdesmit fran­kus, jo draugu taču vairs nenoķēra.

— Es šeit nakti pavadīšu viesnīcā un rītu došos tālāk, — viņš teica, ormani atlaizdams un lūkodamies apkārt pēc viesnīcas.

Bet, tiklīdz ormanis bija aizbraucis atpakaļ uz Parīzi, Andrea atkal sāka skriet.

Pēc divu stundu skriešanas viņš apstājās, lai pārdomātu, uz kuru pusi tagad griezties un ko darīt. Viņš atsēdās grāvja malā. Ar diližansu vai pastu braukt nebija iespējams, tur vajadzēja pasi; viņš nolēma nakti pa­vadīt Saperanservala ciemā, apmētāja vienu pusi saviem virssvārkiem ar putekļiem un, sasniedzis ciemu, pieklauvēja pie vienīgās ciema viesnīcas.