Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Bet, kad es tev saku, — kliedza Danglārs, — ka ar šiem trim miljo­niem…

— Vai varat izkulties, neaiztiekot šos trīs miljonus? — viņu pārtrauca Eiženija.

— Es ceru — tādā gadījumā, ja šīs precības atkal paceļ manu kredītu.

— Vai jūs spējat izmaksāt Kavalkanti kungam tos 500000 franku, kurus es dabūšu kā pūra naudu? — jautāja Eiženija.

— No mērijas atpakaļ nākdams, kad civillaulība būs noslēgta, viņš tos var saņemt.

— Labi, - atteica Eiženija.

— Kā? Labi — ko tas nozīmē?

— Ka man paliek pilna brīvība darīt, ko es gribu, kad tikai es dodu savu jāvārdu.

— Jā.

— Nu, tad esmu ar mieru precēt Kavalkanti kungu.

— Bet kas tad tev ir par nolūkiem?

— Tas ir mans noslēpums. Kas tad būtu mans pārsvars par jums, ja es, zinādama jūsu noslēpumu, izstāstītu jums arī savējo? — atteica Eiže­nija.

Danglārs kodīja lūpas.

— Tātad tu brauksi viesos paziņot par šīm precībām un parakstīsi lau­lības līgumu?

— Jā.

— Labi.

Baņķieris sniedza savi meitai roku, bet neiedrošinājās viņai pateikties, un meitai nebija pat laipna smaida tēvam. Piecas minūtes vēlāk Eiženijas jaunkundze dziedāja un d'Armilji jaunkundze viņu pavadīja.

Trīs dienas pēc skata, kurā aprakstīta tēva un meitas saruna, vajadzēja notikt laulības līguma parakstīšnai no Eiženijas jaunkundzes un Kavalkanti puses.

Monte-Kristo pašlaik gribēja iziet, kad smalkā ekipāžā piebrauca Ka­valkanti kungs, un pēc brīža priekā starojošs un izgreznojies ienāca pats līgavainis.

- Labudien, Monte-Kristo kungs! — teica Kavalkanti.

— Labudien, Andrea, — pusnicinoši atbildēja Monte-Kristo. — Kā klājas?

— Ļoti labi. Es nāku pie jums patērzēt par tūkstoš lietām.

— Tad ieiesim iekšā, — teica Monte-Kristo.

— Jūs zināt, mīļais grāf, — teica Andrea ar vislaipnāko balsi, — ka šovakar pulkstens deviņos tiks parakstīts laulību līgums?

- Ā?

— Nē? Vai jūs to tiešām nezinājāt?

— Gluži skaidri ne. Bet jūs nu gan esat ļoti laimīgs? Jo Eiženijas jaunkundze ir skaista un arī ļoti bagāta, kā es domāju?

— Ļoti bagāta, kā jūs domājat? — atkārtoja Andrea.

— Nu jā, runā, ka Danglāra kungs vēl slēpjot pusi no savas mantas, — teica Monte-Kristo.

— Nu, viņš runā par piecpadsmit, divdesmit miljoniem, — teica An­drea, laimīgi smaidīdams.

— Bez tam viņš grib uzsākt lielisku veikalu.

— Jā, jā, jūs runājat par dzelzceļa būvi?

— Jā, viņš šinī laikā pelnīs vismaz desmit miljonus.

— Desmit miljonus! Vai tiešām? — iesaucās Andrea, kuru gluži ap­reibināja šo zelta vārdu metāliskā skaņa.

— Jā, un tas viss reiz kritīs jums, jo Eiženija taču ir vienīgā meita; jūsu tēvam arī pieder apmēram tikpat daudz mantas. Jūs tiešām šo lietu esat ļoti smalki un veikli izkārtojis.

— Tiešām, es liekas esmu dzimis diplomāts, — teica Andrea.

— Un vai jūs tiekat mīlēts?

— Visādā ziņā, jo mani taču prec. Bet vēl kaut kas svarīgs nav jā­aizmirst, — teica Andrea.

— Nu?

— Kā man visā lietā dīvainā kārtā palīdzēja.

— Apstākļi?

— Nē, jūs, — atbildēja Kavalkanti.

— Nē, nē, princi, — teica Monte-Kristo. — Ko tad es jūsu labā tiku darījis? Vai tad nepietiek ar jūsu vārdu, jūsu prinča titulu, jūsu talantu?

— Nē, — atteica Andrea, — jūs esat vairāk darījis nekā tas viss kopā.

— Jūs pilnīgi maldāties, mans kungs, — vēsi teica Monte-Kristo, manī­dams Andrea gudro nolūku, — kopš kļuva zināma jūsu bagātība, mana protekcija jums nekā vairs nelīdz. Kas tad mani iepazīstināja ar jums? Mani draugi — lords Vilmors un abats Buzoni. Kas mani iedrošināja par jums garantēt? Jūsu tēva vārds, kas Itālijā ir tik pazīstams.

Šis pilnīgais miers pārliecināja Andrea, ka pret šo vīru viņš velti cīnās.

— Ak tā, — viņš teica, — bet manam tēvam tiešām ir ļoti liela manta?

— Liekas gan.

— Vai man nolemtā summa ir atnākusi?

— Jā.

— Bet tie trīs miljoni?

— Laikam ir ceļā.

— Vai tie man tiešām tiks izmaksāti? — jautāja Andrea.

— Bet, mans kungs, man liekas, jums līdz šim nav bijis jāsūdzas par naudas trūkumu?

Andrea bija ļoti pārsteigts un stāvēja kā sapņodams.

— Tagad man ir vēl viens lūgums, — teica Andrea, it kā pamozdamies no laimīgajiem sapņiem, — pateicoties manai bagātībai, esmu nācis sakarā ar daudzām augsti stāvošām personām un draugu man ir daudz. Bet man vajag atbalstu no kāda vīra ar lielu vārdu, kas mani pavadītu pie altāra.

— Un?

— Nu, mans tēvs nenāk uz Parīzi.

— Viņš jau ir vecs un slims veco kara ievainojumu dēļ.

— Tāpēc es lūdzu jūs izpildīt mana tēva vietu.

— Kā, mans kungs, vai jūs mani tik maz pazīstat, ka varat kaut ko tamlīdzīgu no manis prasīt? Ja vēl būtu prasījis aizdot pusmiljonu, tas būtu neparasti, bet ne tik neiespējami.

— Jūs tātad liedzaties izpildīt manu lūgumu?

— Noteikti.

— Bet ko tad lai es daru?

— Jums taču ir simts draugu, kā nule pats sacījāt.

— Jā, bet jūs mani stādījāt priekšā Danglāram.

— Nebūt ne, — atteica Monte-Kristo. — Jūs gan kopā ar viņu bijāt pie manis pusdienās, bet pats taču viņam stādījāties priekšā. Tā ir cita lieta.

— Bet jūs piepalīdzējāt pie manām precībām.

— Arī ne. Jūs varat man droši ticēt. Atcerieties taču, ko es jums teicu, kad jūs mani lūdzāt iet par precinieku! Es nekad neiejaucos precību lie­tās, mīļais princi.

— Bet jūs taču, vismaz, tur būsit?

— Tur jau būs visa Parīze, — atteica grāfs.

— Zināms.

— Nu, tad es sekošu visas Parīzes paraugam.

— Un laulības līgumu arī parakstīsit?

— Jā.

— Nu, man jāapmierinās ar to, ko jūs solāties. Bet nu vēl vienu vārdu, es lūgšu jūsu padomu.

— Uzmanieties, padoms ir bieži vien vairāk nekā pakalpojums.

— Ak, šo padomu jūs varat droši dot.

— Nu? — jautāja Monte-Kristo.

— Manas līgavas pūrs ir pieci miljoni liru?

— Tā man teica Danglāra kungs.

— Vai man šo summu ņemt savās rokās vai atstāt notāram?

— Es jums teikšu, kā tādas lietas tiek darītas. Notāri no abām pusēm viens otram dara zināmus līgumus, izmaina jūsu pūrus, dod viens otram kvītis un, kad laulības noslēgtas, visu kopā nodod jums kā kopīpašuma valdītājam.

— Bet es dzirdēju savu sievastēvu runājam, — Andrea teica ar ma­nāmu nemieru, — ka viņš mūsu mantu gribot ielikt dzelzceļa būvē.

— Nu, jā, tas būtu labākais līdzeklis naudu pavairot trīskārt, barons ir labs tēvs un prot rēķināt.

— Labi, tad viss ietu lieliski, tikai tas man sāp, ka jūs liedzaties būt man tēva vietā.

Andrea atvadījās un apstaigāja savus draugus, lūgdams visus atnākt pulkstens deviņos.

Pēc pulkstens astoņiem tiešām viss lielais, greznais barona Danglāra dzīvoklis bija pilns ar smalkāko, smaržojošo ļaužu baru, kuru šeit bija sadzinusi ne īsta līdzdalība, bet tikai ziņkārība.

Eiženijas jaunkundze bija ļoti vienkārši, bet smalki ģērbusies. Balta at­lasa svārki ar baltiem izšuvumiem aptvēra viņas stalto augumu, un spīdoši melnajos matos bija tikai viena pusapslēpta roze, vienīgais rotājums, jo ne mazākās zelta rotas viņa nebija uzlikusi.

Netālu no viņas tērzēja viņas māte ar Debrē, Bošānu un Šato-Reno, pēc ilga laika Debrē šodien pirmo reizi atkal bija Danglāra namā. Dan­glārs pats bija daudzu tautas vietnieku un finansu vīru ielenkumā.