Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Andrea roku kabatā ar kādu dendiju staigāja šurpu turpu un diezgan skaļi un nekaunīgi izklāstīja, kā turpmāk domājot nodzīvot savas rentes 175000 franku.

Raibais, spīdošais pūlis viļņoja pa spoži apgaismotajām zālēm. Laiku pa laikam aizvien tika pieteikts jauns viesis ar augstu vārdu. Kad zelta pulkstenis nosita deviņi, no sulaiņa mutes atskanēja grāfa Monte-Kristo vārds, un visi sapulcēties lūkojās uz durvīm.

Grāfs bija melni un ļoti vienkārši ģērbies, arī bez kādām zeltlietām. Tūdaļ ap durvīm sastājās bars. Grāfs ieraudzīja baronesi; tā pašlaik saru­nājās ar Vilfora kundzi, kura bija atbraukusi viena, jo Valentīna vēl aiz­vien slimoja. Apsveicis nama kundzi, Monte-Kristo uzmeklēja Eiženiju, tad baņķieri un, izpildījis savu pienākumu, lūkojās apkārt kā vīrs, kurš gaida, ka nu citi izpildītu arī savus pienākumus pret viņu.

Andrea arī tūdaļ atsteidzās viņu apsveikt. Grāfs bija apstāts no visām pusē, kātrs gribēja dzirdēt no viņa kādu vārdu, kā jau mēdz būt ar ļau­dīm, kuri runā maz un nekad neteic nenozīmīgas runas.

Šinī brīdī ienāca abi notāri un uzlika savus dokumentus uz grezna, ar zeltu izšūtu samta apklāta galda, kurš bija nolemts līguma parakstīšanai.

Viens notārs apsēdās, otrs palika stāvot.

Visi sagatavojās līgumalasīšanai, jo puse Parīze to noklausīsies, tik dau­dzi parakstīs.

Dziļam klusumam valdot, līgumu nolasīja. Tiklīdz notārs bija beidzis lasīt, sarunas atskanēja divkārt tik skaļi. Šīs milzīgās summas, šie miljoni pārsteidza visus; visi pārrunāja tos, visi apbrīnoja blakus istabā sarīkoto līgavas dimantu un rotas lietu izstādi. Danglāra jaunkundzes skaistums ar šo dārgumu izstādi pacēlās kungu acīs divkārt tik augsti nekā līdz šim.

Andrea, no visām pusēm apbrīnots, glaimots, gandrīz vai sāka ticēt šo sapņu patiesībai, un galva viņam jau reiba.

Notārs svinīgi piecēlās, paņēma spalvu, pacēla to augstu virs galvas un teica:

— Mani kungi, es lūdzu parakstīt līgumu!

Baronam vajadzēja parakstīt pirmajam, tad līgavaiņa tēva vietniekam. Abi parakstījās.

Tad Danglāra kundze, ar Vilfora kundzi zem rokas iedama, pienāca pie galda.

— Mans draugs, — viņa teica Danglāram, — vai tas nav ļoti žēl, ka necerēts gadījums, zādzība un slepkavība grāfa Monte-Kristo namā, dara Vilfora kungam neiespējamu šeit ierasties un laupa mums to laimi viņu redzēt?

— Ak, mans Dievs! — Danglārs teica ļoti vienaldzīgi.

— Mans Dievs, — teica Monte-Kristo, pienākdams tuvāk, — vai es tiešām esmu tik nelaimīgs, ka pret savu gribu esmu devis iemeslu Vilfora kunga neatnākšanai?

— Jā, grāfa kungs, — teica baronese Danglāra, — to es jums nekad nepiedošu.

Andrea sāka klausīties.

— Tā taču nav mana vaina, — turpināja grāfs. — Jūs atminaties, ka nelaimīgais, kas gribēja mani aplaupīt, pie manis nomira, jo viņš, manu namu atstājot, tika nāvīgi ievainots, laikam to izdarīja kāds līdzvainīgais.

— Ā, — teica Danglārs.

— Nu, — turpināja Monte-Kristo, — lai viņam sniegtu palīdzību, abats Buzoni bija licis viņu noģērbt, un apģērbs bija iesviests kādā kaktā. Pro­kuratūra bija paņēmusi visas lietas, bet veste bija aizmirsta.

Andrea kļuva manāmi bāls un atkāpās uz durvju pusi; viņš manīja pa­ceļamies pie debesīm mākoņus, kuri varēja atnest vētru.

— Šī veste tagad tika atrasta — ar asinīm aptraipīta un krūtis ar dunci pārdurta.

Dāmas iekliedzās, dažas gatavojās paģībt.

— Man šī veste tika atnesta. Neviens nevarēja saprast, kas tā par tādu lupatu; es iedomājos, ka tā varētu būt bijusi nelaimīgā cilvēka veste. Pie­peši mans sulainis, kurš izmeklēja šo lupatu, izvilka no tās kādu papīra gabalu. Tā bija jums, Danglāra kungs, adresēta vēstule.

— Man adresēta? — iesaucās Danglārs.

— Jā, jums! Kaut gan papīrs bija aptraipīts ar asinīm, tomēr varēja salasīt jūsu vārdu, — atbildēja Monte-Kristo.

— Bet, — jautāja baronese, nemierīgi uzlūkodama vīru, — kā tas va­rēja atturēt Vilfora kungu šurpu atnākt?

— Tas ir gluži vienkārši, cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo, — veste un vēstule bija svarīgi pierādījumi, tāpēc es tos nosūtīju prokuroram. Jūs sapratīsit, mīļais baron, kur lieta grozās ap noziegumu, visdrošāk pie­saukt likuma balsi; varbūt tā bija kāda intriga pret jums.

Andrea asi uzlūkoja Monte-Kristo un nozuda otrajā salonā.

— Var gan būt, — teica Danglārs. — Vai nokautais nebija kāds iz­bēdzis cietumnieks?

— Jā, — teica Monte-Kristo, — bijis cietumnieks, vārdā Kadruss.

Danglārs mazliet nobāla. Andrea aizgāja vēl tālāk uz priekšistabu.

— Bet parakstiet taču, mani kungi, — teica Monte-Kristo, — es lūdzu jūs, cienījamā baroneses kundze, mani atvainot.

— Andrea Kavalkanti kungs, — sauca notārs, — kur jūs esat?

— Andrea! Andrea! — atkartoja daži jauni kungi, kuri ar itāliešu prin­ci jau tā bija sadraudzējušies, ka sauca viņu priekšvārdā.

— Pasauciet princi, ir viņa kārta parakstīties! — teica barons Danglārs dažiem sulaiņiem.

Bet piepeši visi, kas bija izgājuši princi meklēt, atplūda atpakaļ gal­venajā zālē, it kā būtu notikusi liela nelaime.

Bija arī tiešām iemesls kliegt un nobīties.

Kāds žandarmērijas virsnieks nostādīja pie katrām durvīm pa diviem žandarmiem un pats piegāja pie Danglāra. Viņa pa priekšu gāja policijas komisārs, apjozies ar trīskrāsainu lentu. Baronese iekliedzās un paģība.

Danglārs, kurš pats it kā jutās vainīgs, jo ir tādas sirdsapziņas, kas nekad nav mierīgas un drošas, lūkojās visapkārt kā pēc palīdzības.

— Kas tad ir noticis? — Monte-Kristo jautāja policijas komisāram.

— Kurš no jums, mani kungi, — teica komisārs, neatbildēdams grāfam, — ir Andrea Kavalkanti?

Zālē iestājās vispārējs klusums.

Visi meklēja, visi jautāja.

— Bet kas tad ir ar Andrea Kavalkanti? — jautāja Danglārs.

— Viņš ir no Tulonas cietuma izbēdzis galeru vergs, — atteica komi­sārs.

— Un kādu noziegumu viņš izdarījis?

— Viņš ir nokāvis Kadrusu, — teica komisārs skaļi un nekam nepie­griezdams vērību, — tas bija viņa biedrs cietumā.

Andrea bija nozudis.

Baiļu sauciens, ka namā ir mēris vai holēra, nebūtu ātrāk iztukšojis barona Danglāra salonus kā policijas parādīšanās. Negaidītais atklājums tā visus izbiedēja, ka viesi steigšus vien devās nevis atvadīties, bet sāka bēgt. Visu kāpņu, durvju un izeju tik tikko pietika smalkā pūļa izkļūšanai no nama.

Baņķieris ar policijas komisāru bija ieslēgušies kādā istabā, baronese bija gluži satriekta, tikai Eiženija ar savu nešķiramo draudzeni lepni un nicinoši aizgāja uz savām istabām.

Sulaiņi, kuri uz šo dienu bija pieņemts vesels pulks, stāvēja tērzēdami un brīnīdamies pa kaktiem un gaiteņiem, aizmirsdami savus pienākumus. Eiženija, nonākusi savās istabās, aizslēdza durvis, kamēr viņas draudzene satriekta ieslīga kādā krēslā.

— Ak, mans Dievs, mans Dievs! — draudzene čukstēja. — Kas to būtu domājis, ka Andrea Kavalkanti kungs ir slepkava — izbēdzis cie­tumnieks.

Ironisks smaids parādījās uz Eiženijas lūpām.

— Bet kas tad nu notiks? — jautāja draudzene.

— Un tu vēl jautā? Tas pats, kam vajadzēja notikt pēc trim dienām: mēs aizceļosim!

— Un tu nesalaulāsies?

— Klausies, Luīza! Es nicinu šo nolaizīto, sājo, gludo pasauli, šo tukšo sabiedrību. Es aizvien esmu ilgojusies pēc brīvas, neatkarīgas mākslinieces dzīves! Kādēļ lai es palieku šeit, kur pēc mēneša mani spiedīs uz citu, tikpat riebīgu laulību, varbūt pat ar Debrē kungu, par ko jau runāja. Un tu zini, kāds sakars Debrē ar manu māti. Nē, nē, šis vakars lai man ir par aizbildinājumu.