JAROSLAVS HAŠEKS - KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ -3.4

— Nu, bet pati Itālijā ir patīkama zeme, — pavārs Juraida ieteicās. — Es reiz biju Venecijā un zinu, ka itālieši visus lamā par cūkām. Tiklīdz itālietis noskaišas, viņam katrs ir «porco ma- ledetto» [15] . pat romas pāvests tad ir cūka un madonna cūka.

Mantzinis Vaneks arī izsacījās par Itāliju ļoti labvēlīgi. Kra- lupā, savā drogu preču veikalā, viņš priekš kara bija pārdevis citronu sīrupu, ko gatavojis no iepuvušiem citroniem, un vis­lētākie un visvairāk sapuvušie citroni nākuši no Italijas. Tagad citronu sūtīšanai no Italijas uz Kralupu svītra pāri. Karš ar Itāliju sagādāšot, bez šaubām, visādus nepatīkamus pārsteigu­mus, jo Austrija gribēšot atriebties.

— Viegli teikt: atriebties! — Sveiks iesmējās. — Dažreiz cilvēks domā, ka viņš atriebjas, bet galu galā cieš tas, ko viņš tā sakot, izraudzījies par savas atriebības ieroci. Kad es priekš pāris gadiem vēl dzīvoju Vinohradā, tad mums pirmajā stāvā dzīvoja šveicars, un tas bija izīrējis vienu istabu kādam bankas ierēdnītim, kas pastāvīgi apmeklēja kādu krodziņu Krameriusa ielā. Tur ierēdnis bija saplēsies ar kādu kungu, kam kaut kur Vinohradā piederēja laboratorija urina izmeklēšanai. Šis kungs vispār ne par ko citu nerunāja un nedomāja kā tikai par urinu, pastāvīgi nēsāja sev līdzi pudelītes ar urinu un bāza tās visiem pie deguna, lai arī tie dotu savu urinu izmeklēt, jo no šādas iz­meklēšanas esot atkarīga cilvēka un visas viņa ģimenes laime un tas maksājot tik maz, pavisam tikai sešas kronas. Visi, kas apmeklēja šo krodziņu, arī pats krodzinieks un viņa sieva, bija devuši izmeklēt savu urinu, tikai šis ierēdnis nepielaidās, tāpēc tas kungs staigāja viņam pakaļ pat uz klozetu un noraizējies runāja: «Es nezinu, Skorkovska kungs, bet man tas jūsu urins nemaz nepatīk. Ielaidiet drusku šinī pudelītē, kamēr nav par vēlu!» Beidzot, viņš to piedabūja. Ierēdnim tas maksāja sešas kronas, un šis kungs ar izmeklēšanas rezultātiem iedzina viņam pamatīgas bailes, kā viņš to darīja ar visiem, arī ar krodzinieku un viņa sievu, kuriem viņš bija sagādājis krietnus zaudējumus, jo pēc katras analizēs mēdza izteikties, ka tas esot nopietns ga­dījums, ka dzert cita nekā nedrīkstot, tikai ūdeni, ka smēķēt arī nedrīkstot un precēties tāpat un ka esot jāēd tikai dārzeņi vien. Ierēdnis bija uz viņu ārkārtīgi pārskaities, tāpat kā visi, un izraudzījās šveicaru par savas atriebības ieroci, jo pēdējais bija ļoti rupjš cilvēks. Tā nu ierēdnis pateica tam kungam, ka šveicars jau labu laiku jūtoties nevesels un lūdzot, lai šis rīt ap pulksten septiņiem ierodoties pēc urina, lai to varētu izmek-

lēt. Kungs gāja ari. Šveicars vēl gulēja, kad tas kungs viņu pa­modināja un laipni uzrunāja: «Man ir tas gods novēlēt jums labu ritu, Maleka kungs. Te jums būs pudelīte, esiet tik laipni, ielaidiet tanī savu ūdentiņu un samaksājiet man sešas kronas!» Bet tad tikai sākās tracis! Šveicars izlēca vienā apakšveļā no gultas, sagrāba to kungu aiz rīkles un svieda viņu pret bufeti tā, ka tas palika tur karājoties. Tad šveicars norāva viņu no bufetes, paķēra ādas pletni un tāpat apakšveļā trenca viņu pa visu Čelakovska ielu, un kungs brēca tā, it kā viņam būtu jau suns pie papēžiem, kamēr viņam palaimējās Havličeka ielā ielēkt tramvajā. Bet šveicaram uzklupa kāds policists, un viņi abi sāka plūkties, un, tā kā šveicars bija tikai apakšbiksēs un viņam tur viss kas nāca redzams, tad šāda nesmukuma dēļ viņu iesēdināja policijas ratos un veda uz iecirkni, bet viņš vēl ceļā auroja kā vērsis: «Neliešu banda, es jums rādīšu manu urinu analizēt!» Viņš dabūja nosēdēt sešus mēnešus par varas darbiem publiskā vietā un kārtības sargu apvainošanu, un, tā kā viņš pēc sprieduma pasludināšanas bija vēl apvainojis valdošo namu, tad viņš laikam sēž vēl šodien, un tāpēc es saku, ja kādam grib ko atriebt, tad tur vienmēr cieš kāds nevainīgs cilvēks.

Baluns tikmēr bija dziļi iegrimis domās un beidzot visai bažīgi jautāja:

— Lūdzu, mantziņa kungs, tad jūs tiešām domājat, ka šitā kara dēļ ar Itāliju mums samazinās porcijas?

— Tas ir skaidrs kā diena, — Vaneks atbildēja.

— Jēzus Marija! — Baluris iesaucās, atspieda galvu rokās un klusu ierāvās savā kaktā.

Ar to arī šajā vagonā noslēdzās debates par Itāliju.

*

Tā kā slavenais militārais teoretiķis kadets Bīglers štaba vagonā vairs neatradās, tad sarunas par jaunradušos situāciju sakarā ar Italijas iestāšanos karā būtu bijušas ļoti garlaicīgas, ja leitnants Dubs no 3. rotas zināmā mērā neaizstātu Bīgleru.

Leitnants Dubs pirms iesaukšanas armijā strādāja par čechu valodas skolotāju un izrādīja ārkārtīgu tieksmi visos iespēja­mos gadījumos uzsvērt savu lojalitati. Rakstu darbos viņš vien­mēr uzdeva saviem skolēniem tematus no Habsburgu nama vēs­tures. Jaunākajās klasēs skolēnus biedēja ķeizars Maksimilians, kas bija uzlīdis kaut kādā klintī un nebija varējis vairs norāp­ties, Jozefs II kā arājs un Ferdinands Labsirdīgais. Vecākajās klasēs temats bija daudz sarežģītāks, piemēram, septītajai kla­sei: «Ķeizars Francis Jozefs I kā zinātnes un mākslas veicinā­tājs». Šā rakstu darba pēc kādam septītās klases audzēknim at­ņēma tiesības iestāties jebkurā Austroungārijas vidusskolā, jo viņš bija uzrakstījis, ka šā valdnieka cildenākais darbs esot ķei­zara Franča Jozefa tilta uzbūvēšana Prāgā.

Dubs stingri raudzījās uz to, lai visi viņa audzēkņi ķeizara dzimšanas dienā un tamlīdzīgos svētkos ar sajūsmu dziedātu valsts himnu. Sabiedrībā Dubu nemīlēja, jo bija konstatēts, ka viņš denuncē savus darba biedrus. Tanī pilsētā, kur viņš strā­dāja, viņš piederēja pie lielāko stulbeņu un nejēgu trijotnes, kur bez viņa vēl ietilpa apriņķa priekšnieks un ģimnāzijās direk­tors. Šajā šaurajā pulciņā viņš mācījās spriest par politiku no Austroungārijas ķeizar valsts viedokļa. Arī tagad viņš sāka iz­klāstīt savus uzskatus īstā veca profesora tonī.

— Mani patiesībā Italijas izturēšanās nemaz nepārsteidz. Es jau to gaidīju kopš trim mēnešiem. Ir skaidrs, ka Itālijā pēdējā laikā pēc veiksmīgā kara ar Turciju Tripoles dēļ kļuvusi ļoti lepna. Bez tam tā stipri paļaujas uz savu floti un uz iedzīvotāju noskaņojumu mūsu piejūras zemēs un Dienvidtirolē. Es vēl priekš kara tiku runājis ar mūsu apriņķa priekšnieku, ka māsu valdība nepietiekami novērtē irredentistu kustību dienvidos. Viņš man pilnīgi piekrita, jo katram saprātīgam cilvēkam, kam mūsu valsts vienības saglabāšana ir sirdslieta, sen jau vajadzēja saprast, kur novedīs mūsu pārliecīgā piekāpība pret šādiem ele­mentiem. Es labi atceros, kā priekš diviem gadiem sarunā ar apriņķa priekšnieku izteicos, ka Itālijā — tas bija Balkanu kara laikā pēc incidenta ar mūsu konsulu Prochazku — to vien gaida, kad varētu mums slepeni uzbrukt. Un tagad tas ir noticis! — viņš izsaucās tādā balsī, it kā visi uzstātos pret viņu, kaut gan visi klātesošie kadru virsnieki viņa runas laikā neveltīja šim «civilistam» nekādas vērības.

— Taisnība, — viņš turpināja rāmākā balsī, — ka daudzos gadījumos pat skolu programās bija galīgi aizmirstas mūsu agrākās attieksmes pret Itāliju un mūsu slaveno uzvarētāju armiju varoņdarbi tiklab 1848., kā 1866. gadā, ko pieminēja pašreizējā brigādes pavēlē. Es gan vienmēr esmu pildījis savu pienākumu un pirms mācību gada beigām, īsi priekš kara sākšanās uzdevu saviem audzēkņiem rakstu darbu: «IJnsere Helden in Italien von Vincenza bis zu Custoza oder .. .»*