JAROSLAVS HAŠEKS - KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ -3.4

— Es domāju, ka te pārformēs sastāvu, — virsleitnants Lu­kašs atbildēja, — mus aizvedīs uz šķirošanas staciju, Transport- Militār Bahnhof [14] .

Garām gāja «kara laika ārsts» Velfers.

— Nieki vien, — viņš smīnēdams teica. —■ Kandidatus uz virsnieka pakāpi, kuri jau Mostas klubā lepojās ar savām stra­tēģijas un vēstures gudrībām, vajadzēja brīdināt, ka ir bīstami noēst uzreiz veselu kasti ar saldumiem, ko māmiņa atsūtījusi uz fronti. Kadets Bīglers, kā viņš man pats atzinās, apēdis pēc izbraukšanas no Mostas veselus trīsdesmit gabalus šokolādes taurīšu ar krēmu un stacijās dzēris tikai vārītu ūdeni. Tas man, kapteiņa kungs, atgādina kādu Šillera vārsmu: «Wer sagt von …»

— Pag, doktor, —• kapteinis Zāgners pārtrauca, — par Šilleru nav runas. Kas tad galu galā kadetam Bīgleram kaiš?

Doktors Velfers smīnēja.

— Jūsu kadets Bīglers, kandidats uz virsnieka pakāpi, vien­kārši pietaisījis bikses. Tā nav ne kolera, ne dizenterija, bet gluži parasta caureja. Viņš mazliet vairāk ieķēris konjaku, šis jūsu kandidats uz virsnieka pakāpi, un konjaks nav viņam turē­jies iekšā . . . Kaut gan tas būtu noticis ari bez visa konjaka. Viņš ir vēl bērna prātā . . . Klubā, cik atceros, viņš dzēra katr­reiz tikai vienu glāzīti vīna. Atturībnieks.

Doktors Velfers nospļāvās.

— Stacijās viņš vēl bija pircis Linčas kūkas.

— Tātad nekā nopietna nav? — kapteinis Zāgners pārvai­cāja. — Tomēr tas ir tāds gadījums … Ja tas kļūst visiem zināms . ..

Virsleitnants Lukašs piecēlās un sacīja Zāgneram:

— Pateicos par tādu vada komandieri.

— Es viņam mazliet palīdzēšu tikt uz kājām, — Velfers tur­pināja, joprojām smīnot, — bataljona komandiera kungs var parūpēties par tālāko… Es nosūtīšu kadetu Bīgleru uz hospi­tāli. Izdošu apliecību, ka viņš slimo ar dizentēriju. Dizenterija smagā formā. Izolācijā. Kadetu Bīgleru ievietos dezinfekcijas barakā . . .

— Katrā ziņā, — viņš piebilda ar to pašu pretīgo smīnu, — ir taču labāk, ja bataljonā ir kadets, kas saslimis ar dizentē­riju, nekā kadets, kas pietaisījis bikses.

Kapteinis Zāgners oficiālā tonī uzrunāja virsleitnantu Lukašu:

— Virsleitnanta kungs, kadets Bīglers 110 jūsu rotas saslimis ar dizentēriju un ārstēšanās nolūkā paliks Budapeštā.

Kapteinim Zāgneram likās, ka doktora Vellera smīns kļūst visai izaicinošs, bet, kad viņš ciešāk pavērās «kara laika ārstā», tad redzēja tā sejā tikai vienaldzību.

— Tad viss kārtībā, kapteiņa kungs, —- Velfers mierīgi sa­cīja, pamādams ar roku. — Kandidati uz virsnieka pakāpi tādi paši cilvēki vien ir, un dizentērijas gadījumā visi taisa biksēs.

Tādā kārtā brašo kadetu Bīgleru aizveda uz Uj būdas mili­tāro izolatoru.

Viņa daudz cietušās bikses pazuda kara virpulī.

Kadeta Bīglera sapņus par lielām uzvarām ieslodzīja izolā­cijās barakā.

Kad viņš uzzināja, ka saslimis ar dizentēriju, viņa sajūsmai nebija robežu. Tas taču bija vienalga, vai viņš ievainots vai saslimis, izpildot savu pienākumu pret viņa ķeizarisko majestati.

Tad viņam atgadījās maza ķibele. Tā kā dizentērijas barakā visas vietas bija aizņemtas, viņu nogādāja koleras barakā.

Kāds ungāru štaba ārsts galvu vien negrozīja, kad kadetam Bīgleram pēc vannas ielika padusē termometru un tas rādīja tikai 37°! Krasa temperatūras pazemināšanās — tas ir pats bīs­tamākais simptoms, ja cilvēks saslimis ar koleru. Slimnieks kļūst apatisks.

Kadets Bīglers tiešām neizrādīja nekāda uztraukuma. Viņš bija neparasti mierīgs un domās nepārtraukti atkārtoja, ka cieš par savu kungu un ķeizaru.

Staba ārsts pavēlēja ielikt kadetam Bīgleram termometru tūpļa zarnā.

«Pēdējā koleras stadija,» ārsts domāja. «Agonijas simptomi,

ārkārtīgs vārgums, slimais nesaprot vairs, kas ap viņu notiek, viņa apziņa aptumšojas. Viņš smaida nāves krampjos . . .»

Tiešām, kadets Bīglers tēloja varoni un visas šās procedūras laikā smaidīja kā moceklis un nekustināja ne pirksta.

«Šādi simptomi, kā pasivitate,» ārsts turpināja savus novē­rojumus, «koleras gadījumā nozīmē nāvi.»

Viņš vaicāja ungariski vecākajam sanitaram, vai kadets Bīg­lers vannā vēmis un vai tam bijusi caureja.

Saņēmis noraidošu atbildi, viņš cieši paraudzījās Bīglerā. Ja koleras slimniekam izbeidzas vemšana un caureja, tad tas lie­cina, ka tuvojas viņa pēdējā stundiņa.

Kadets Bīglers, ko pēc siltās vannas bija ielikuši gultā gluži kailu, šausmīgi sala, un viņam klabēja zobi. Viss viņa ķermenis pārklājās ar zosādu.

— Redziet nu, — ārsts ungariski sacīja. — Stiprs drudzis, locekļi sastingst. Tās ir beigas.

Pieliecies pie kadeta Bīglefa, viņš vāciski jautāja:

— Kā jūs jūtaties?

— Ļ-ļ-ļoti l-lab-bi r — kadets Bīglers atbildēja, zobiem klabot. — M-m-man — s-seg-gu

— Apziņa daļēji aptumšota, — ungāru štaba ārsts konsta­tēja. — Ķermenis ļoti nespēcīgs. Lūpām un nagiem vajadzētu kļūt melniem. Tas jau trešais nāves gadījums mūsu koleras slimniekiem, kad lūpas un nagi nekļūst melni.

Viņš noliecās atkal pie kadeta Bīglera un turpināja unga­riski:

— Sirds sāk jau stāties.

— Vie-vienu s-s-seg-gu, — kadets Bīglers stostījās.

— Tie ir viņa pēdējie vārdi, — štaba ārsts ungariski sacīja vecākajam sanitaram. — Rīt mēs viņu apglabāsim reizē ar majoru Kochu. Viņš tūliņ zaudēs samaņu. Vai viņa dokumenti ir kancelejā?

— Tie tur būs, — vecākais sanitars mierīgi atbildēja.

— V-vie-n-nu s-s-seg-gu-gu, — kadets Bīglers klabināja zobus viņiem nopakaļ.

Telpā ar sešpadsmit gultām bija pieci cilvēki. Viens jau bi ja miris kopš vairākām stundām un gulēja, pārsegts ar baltu pa­lagu. Viņu sauca tāpat kā zinātnieku, kas bija atklājis koleras bacili. Tas bija majors Kochs, ko štaba ārsts rītdien gatavojās apbedīt reizē ar kadetu Bīgleru.

Kadets Bīglers apsēdās uz gultas un pirmo reizi dabūja re­dzēt, kā cilvēki mirst ar koleru kungam un ķeizaram par godu, jo divi no slimajiem cīnījās ar nāvi. Viņiem trūka elpas, sejas kļuva zilas, viņi izgrūda kaut kādas saraustītas skaņas, tā ka pat nevarēja saprast, kādā valodā viņi runā. Tie bija tikai neskaidri gārdzieni.

Abi pārējie, kas bija ceļā uz izveseļošanos, ar savu ārkār­tīgi straujo reakciju atgādināja tifa drudža slimniekus. Viņi kliedza nesaprotamus vārdus un svaidīja zem segas izdēdējušas kājas. Pie viņiem stāvēja bārdains sanitars un savā Štirijas iz­runā (ko kadets Bīglers saprata) centās tos nomierināt:

— Man arī bija kolera, mani mīlīši, bet es gan tā nespārdījos. Tagad jau jums būs labi. Dabūsiet atvaļinājumu .. . Vai tu nemi­tēsies! — viņš uzbrēca vienam, kas tik spēcīgi izsvieda kāju gaisā, ka sega uzkrita uz galvas. — Tā pie mums neuzvedas. Vari priecāties, ka tev ir drudzis, citādi tev būtu jāiziet no šejie­nes garšļauku. No tās ķezas nu jūs abi esat ārā.

Viņš paskatījās apkārt.

— Re, tie divi jau pagalam. Tā jau mēs ari domājām, — viņš labsirdīgi piemetināja. — Priecājieties, ka esat laimīgi tikuši tam pāri! Es nu iešu pēc palagiem.