JAROSLAVS HAŠEKS - KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ -3.4

Drīz viņš atkal atgriezās, pārklāja palagus mirušajiem, kuru lūpas bija kļuvušas pilnīgi melnas, sakrustoja viņu rokas ar melnajiem nagiem un ne mazumu nopūlējās iebāzt viņiem mutēs izkārušās mēles. Tad viņš nometās ceļos starp gultām un sāka skaitīt: — Svētā jaunava Marija, dieva māte, — pamez­dams pie tam pa skatienam uz saviem atveseļošanās stadijā eso­šajiem pacientiem, kuru drudzis nozīmēja atgriešanos dzīvē.

— Svētā Marija, dieva māte, — viņš atkārtoja, kad kāds pilnīgi kails cilvēks uzsita viņam uz pleca.

Tas bija kadets Bīglers.

— Paklau, — viņš teica, — es esmu — nomazgājies. — Tas ir — mani nomazgāja. — Man — vvajag segu. M-man sssalst.

— Tas ir izņēmuma gadījums, — štaba ārsts teica pēc pus­stundas kadetam Bīgleram, kas gulēja zem segas. — Jūs esat ceļā uz izveseļošanos, kadeta kungs. Rīt mēs jūs nosūtīsim uz rezerves hospitāli Tarnovā. Jūs esat koleras baciļu izplatītājs. Zinātne ir tiktāl gājusi uz priekšu, ka mēs to varam pilnīgi skaidri noteikt. Vai jūs esat no 91. pulka?

— No 13. kaujas bataljona 11. rotas, — vecākais sanitars atbildēja kadeta Bīglera vietā.

— Rakstiet, — štaba ārsts noteica. — Kadets Bīglers, 13. kau­jas bataljons, 11. kājnieku rota, 91. pulks, nosūtīts novērošanai uz Tarnovas koleras baraku kā koleras baciļu izplatītājs . ..

Tā apgarotais cīnītājs kadets Bīglers kļuva par koleras baciļu izplatītāju.

Budapeštas militartransporta stacijā Matušics atnesa kaptei­nim Zāgneram no stacijas komandantūras atkal vienu telegramu, ko nelaimīgais brigādes komandieris bija paspējis izsū­tīt, iekāms to bija nogādājuši sanatorijā. Tai bija tas pats saturs: «Steidzīgi paēdināt ļaudis, tad doties tālāk uz Sokalu,» — un tā nebija šifrēta. Vēl bija piemetināts: «Vezumniekus iedalīt austrumu grupā. Izlūkošana atcelta, 13. kaujas bataljons ceļ tiltu- pār Bugu. Sīkākas ziņas laikrakstos.»

Kapteinis Zāgners tūliņ devās pie stacijas komandanta. Mazs, resns virsnieks saņēma viņu ar laipnu smaidu.

— Tas nu gan ir izstrādājis brīnumus, tas jūsu brigādes komandieris, — viņš teica, plati smaidīdams, — tomēr man tās blēņas bija jums jāizsniedz, jo no divizijas vēl nav nekāda rīko­juma, lai viņa telegramas neizsniegtu adresatiem. Vakar te brauca cauri 75. pulka 14. kaujas bataljons, un tā komandieris šeit saņēma telegramu, lai izmaksā visiem kareivjiem kā balvu par Pržemišļu pa sešām kronām, un reizē ar to pavēlēts, ka no šīm sešām kronām katram kareivim jāiemaksā kancelejā divas kronas kara aizņēmumam . . . Pēc ticamām ziņām, jūsu brigādes ģenerālim ir progresivā paralizē.

— Majora kungs, — kapteinis Zāgners sacīja stacijas koman­dantam, — sakarā ar pulka pavēli mēs braucam pēc maršruta uz Gedelu. Kareivjiem jāsaņem šeit 150 gramu Ementales siera. Iepriekšējā stacijā viņiem vajadzēja saņemt pa 150 gramiem ungāru desas, bet viņi tomēr nekā nesaņēma.

— Acīm redzot arī šeit no tā nekas neiznāks, — majors at­bildēja ar to pašu laipno smaidu, — man nav zināma tamlīdzīga pavēle attiecībā uz čechu pulkiem. Tā jau arī nav mana darīšana, griezieties apgādes daļā!

— Kad varēsim braukt tālāk, majora kungs?

— Jums priekšā stāv kāds vilciens ar smago artilēriju Gali- cijas frontei, kapteiņa kungs. To mēs atlaidīsim pēc stundas. Uz trešajām sliedēm stāv sanitarvilciens, tam jāatiet 25 minūtes pēc artilērijas vilciena. Uz divpadsmitajām sliedēm mums ir munīcijas vilciens, tas dosies ceļā 10 minūtes pēc sanitar- vilciena, un tad pēc 20 minūtēm varēs atiet jūsu vilciens. Tas ir, ja līdz tam laikam šo kārtību negrozīs, — viņš piemetināja, joprojām tikpat laipni smaidīdams, ar ko zaudēja pēdējās kap­teiņa Zāgnera simpātijās.

— Atļaujiet, majora kungs, — Zāgners ieprasījās, — vai jūs nevarētu man paskaidrot, kā tas iespējams, ka jums nav zi­nāma pavēle par Ementales siera izsniegšanu pa 150 gramiem čechu p u 1 k u kareivjiem?

To es nevaru izpaust, — Budapeštas militartransporta stacijas komandants atbildēja, ne uz brīdi nezaudēdams laipno smaidu.

«Nu esmu gan iekritis,» kapteinis Zāgners domāja, atstā­dams komandantūru, «kāda velna pēc es liku Lūkasam sasaukt visus vadu komandierus un doties uz apgādes daļu pēc šiem .150 gramiem siera uz cilvēku!»

Bet, iekams 11. rotas komandieris virsleitnants Lukašs deva rīkojumu vadu komandieriem saskaņā ar kapteiņa Zāgnera pavēli doties pēc 150 gramiem Ementales siera uz cilvēku, viņa priekšā nostājās Sveiks ar nelaimīgo Balunu.

Baluns trīcēja pie visām miesām.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks ar savu parasto izveicību iesāka, — ka jautājums, par ko man jārunā, ir neiedomājami svarīgs. Tāpēc es lūgtu, obrlajtnanta kungs, vai mēs nevarētu nokārtot šo būšanu gabaliņu tālāk, kā reiz teica mans draugs Špatina no Zhoršas, kad viņš bija par līgavaiņa brāli kāzās un viņam baznīcā pēkšņi uznāca vajadzība…

— Kas tad noticis, Sveik? — pārtrauca virsleitnants Lukašs, kas jau bija paspējis tāpat noilgoties pēc Sveika kā Sveiks pēc viņa. — Paiesim kādu gabaliņu tālāk!

Baluns trīcēdams soļoja viņiem nopakaļ. Sis milzis bija ga­līgi zaudējis dvēseles līdzsvaru un drausmīgā bezcerības izmi­sumā svaidīja savas garās rokas.

— Nu, kas ir, Sveik? — virsleitnants Lukašs uzprasīja, kad viņi bija pagājuši kādu gabaliņu.

— Padevīgi ziņoju, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, — ka vienmēr ir labāk atzīties pēc iespējas ātrāk un negaidīt, kamēr viss uzprāgst gaisā. Jūs pilnīgi nepārprotami pavēlējāt, obrlajtnanta kungs, lai Baluns, iekāms mēs iebraucam Buda- peštā, atnes jums aknu pastēti un vienu frančmaizi.

— Vai tu saņēmi šo pavēli vai ne? — viņš griezās pie Ba- luna.

Baluns tikai aizvien sparīgāk vēcināja rokas, it kā atkauda- mies 110 uzbrucēja.

— Šī pavēle, — Sveiks turpināja, — diemžēl, nebija izpil­dāma, obrlajtnanta kungs. Es to jūsu aknu pastēti apēdu . .. Jā, es to apēdu, — viņš stingri atkārtoja, iegrūzdams pārsteigta­jam Balunam dunku sānos, — jo domāju, ka aknu pastētē var ātri samaitāties. Es esmu vairākkārt lasījis laikrakstos, ka ar aknu pastēti noindējas veselas ģimenes. Vienreiz tas bija noticis Zderazā, otrreiz Berounā, trešo reizi Taborā, ceturto reizi Jaun- boļeslavā, piekto reizi Pršibramā. Visi šie gadījumi beidzās ar nāvi. Aknu pastētē ir visniknākā inde . . .

Baluns, kas to bija drebēdams noklausījies, atkāpās, iebāza pirkstu mutē un sāka rīstīties.

— Kas jums kait, Balun?

— Ma-man ne-labi, oba-bar-lajtnanta kungs, — rīstījās ne­laimīgais Baluns, — es tak vi-viņu apēdu vie-vie-viens pats.

No cietēja Raluna mutes nāca ārā pat gabaliņi staniola pa­pīra, kurā pastētē bija iesaiņota.

— Kā jūs pats redzat, obrlajtnanta kungs, — Sveiks sacīja, nezaudēdams ne drusciņu no sava dvēseles miera, — katra tāda apēsta pastētē nāk ārā kā korķis no ūdens. Es gribēju to uzņem­ties par savu vainu, bet tas nelga nodeva sevi. Citādi viņš būtu kārtīgs cilvēks, bet viņš aprij visu, kas viņam uzticēts. Es vien­reiz pazinu tādu pašu, viņš kalpoja bankā. Viņam varēja uzticēt tūkstošus: reiz viņš bija saņēmis 1 no kādas citas bankas naudu un dabūjis par tūkstoš kronām vairāk, tad viņš uz vietas aiznesa tās atpakaļ, bet, ja viņam lika atnest par piecpadsmit kreice- riem dūmu desu, tad viņš pusi ceļā notiesāja. Viņš bija traks izēdējs! Un, kad viņu sūtīja pēc aknu desām, tad viņš ar kabatas nazi izčakarēja tām vietvietām vidu un vēlāk aizlīmēja cauru­mus ar angļu plāksteri, kas viņam uz piecām desām maksāja vairāk nekā viena vesela desa.