JAROSLAVS HAŠEKS - KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ -3.4

— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs uzsvērti sacīja, —• vai jūs mani nepazīstat? Es esmu jūsu bijušais kapteinis Zāgners no 11. marša rotas.

Bīglers sastinga.

— Kadet Bīgler, — dievs tas kungs atkal pacēla balsi, — ar kādām tiesībām jūs piesavinājāties ģenerālmajora titulu? Ar kādām tiesībām jūs, kadet Bīgler, braucāt štaba mašīnā caur ienaidnieka pozīcijām?

— Padevīgi ziņoju . . .

— Turiet muti, kadet Bīgler, kad pats dievs ar jums runā!

— Padevīgi ziņoju, — Bīglers vēlreiz nostostījās.

— Tātad jūs neturēsiet muti? — dievs tas kungs uzbrēca, atvēra durvis un sauca: — Dodiet šurp divus eņģeļus!

Iesteidzās divi eņģeļi ar šautenēm pār kreiso spārnu. Tie bija Matušics un Bacers.

Un no dieva tā kunga mutes atskanēja:

— Iemetiet viņu atejā!

Un kadets Bīglers iekrita drausmīgā «smirdoņā.

*

Uz otra sola pretī guļošajam kadetam Bīgleram sēdēja Ma­tušics ar kapteiņa Zāgnera kalpotāju Baceru un spēlēja bez apstājas sešdesmit seši.

— Smaka gan no viņa nāk kā no seska, — piezīmēja Bacers, kas ar interesi vēroja, kā kadets Bīglers miegā grozījās, — lai­kam bikses būs pilnas.

— Tas katram var atgadīties, — Matušics filozofiskā mierā atteica, — lai viņš guļ, tu jau neiesi gar viņa biksēm krāmēties. Dali labāk kārtis!

Virs Budapeštas bija redzama gaiša blāzma, un starmeši šau­dījās pār Donavu.

Kadets Bīglers sapņoja jau atkal ko citu, jo viņš run aia pa miegam: «Sakiet manai drošsirdīgajai armijai, ka tā uzcēlusi sev manā sirdī mūžīgu mīlestības un pateicības pieminekli.»

Kad viņš pie šiem vārdiem atkal apsviedās uz otriem sāniem, Baceram iesitās degunā tik stiprs amonjaks, ka viņš nospļauda­mies nomurmināja:

— Ož kā īsts zelta vedējs, nudien!

Bet kadets Bīglers grozījās aizvien jo nemierīgāk, un viņa jaunais sapnis bija ārkārtīgi fantastisks. Viņš aizstāvēja l inču karā par Austrijas mantojumu. Viņš redzēja redutes, tranšejas un aizsprostus ap pilsētu. Viņa galvenā mītne bija pārvērtusies plašā hospitālī. Visapkārt blandījās slimie un turēja sev vēde­rus. Aiz pilsētas aizsprostiem jādelēja Napoleona I dragūni.

Bet pats Bīglers, garnizona priekšnieks, stāvēja pār visiem šiem cilvēkiem, tāpat turēdams ar rokām vēderu, un sauca franču parlamentaram: «Paziņojiet savam ķeizaram, ka es nepa­došos!»

Pēc tam viņam šķita, ka vēdergraizes aprimušas; viņš iz- auļoja ar savu bataljonu no cietokšņa pretī slavai un uzvarai un ieraudzīja, ka virsleitnants Lukašs ar savām krūtīm uztver kāda franču dragūna zobena cirtienu, kas bija domāts viņam, Bīgleram, ielenktās Linčas aizstāvim.

Virsleitnants Lukašs mirst pie viņa kājām, izsaukdamies: «Ein Mann wie Sie, Herr Oberst, ist notiger als ein nichtsnutzi- ger Oberleutnant!» [13]

Linčas aizstāvis aizkustināts novērsās, bet tad kāda karteča ķēra viņu taisni mīkstumos. Bīglers mechaniski pieķēra roku pie biksēm. Sajutis ko mitru un lipīgu, viņš iekliedzās: «Sanitarus, sanitarus!» — un novēlās no zirga . . .

Bacers ar Matušicu pacēla kadetu Bīgleru no grīdas, kur viņš bija novēlies, un noguldīja vecajā vietā. Tad Matušics devās pie kapteiņa Zāgnera un paziņoja tam, ka ar kadetu Bīgleru notie­kot dīvainas lietas.

— No konjaka tas nevar būt, — viņš teica, — drīzāk tā būs kolera. Kadets Bīglera kungs dzēra visās stacijās ūdeni. Mo- šonā es pats redzēju, ka . . .

— Tik ātri kolera neuznāk, Matušic. Pasakiet ārsta kungam blakus kupejā, lai viņš iet paskatīties!

Bataljonam bija piekomandēts «kara laika ārsts», mūžīgs medicīnas students un izbijis korporelis Velfers. Viņš bija kaus­lis un iemetējs, bet savu arodu pārzināja priekšzīmīgi. Viņš bi ja studējis dažādās Austroungārijas universitātes pilsētu medici- nas fakultatēs, praktizējis visādās slimnīcās, bet doktora eksā­menu nebija licis. Tur bija vainīgs viņa nelaiķa tēvoča testa­ments, pēc kura tā mantinieki bija spiesti izmaksāt ik gadus stud. med. Bredržicham Velferam stipendiju, kamēr viņš iegūs doktora diplomu,

Šī stipendija apmēram četrkārt. pārsniedza ārsta-asistenta algu slimnīcā, tāpēc stud. med. Bredržichs Velfers doktora titula iegūšanu godīgi centās atlikt uz iespējami vēlāku laiku.

Tēvoča mantinieki dusmās trakoja. Tie mēģināja pierādīt, ka Velfers ir vājprātīgs, nodeva, viņu ekspertiem izmeklēšanā, cen-

tās ieprecināt bagātu līgavu, bet viss veltīgi. Lai viņus vēl vai­rāk kaitinātu, stucl. med. Bredržichs Velfers, kāda duča korpo­rāciju biedrs, publicēja vairākus itin labu dzejoļu krājumus Vīnē, Leipcigā un Berlinē. Viņš bija «Simplicissimus» līdzstrād­nieks un studēja mierīgi vien tālāk.

Bet tad iesākās karš, un stud. med. Bredržicham Velferam iz­gāja greizi.

Dzejoļu krājumu «Smaidošas dziesmas», «Kauss un zinātne», «Pasakas un fabulas» autoru iesauca karadienestā kā parastāko mirstīgo, un viens no savādnieka tēvoča mantiniekiem parūpē­jās par to, lai brašais Bredržichs Velfers noliktu «kara laika ārsta» pārbaudījumu. Pārbaudījums bija rakstisks, Velferam bija jāatbild uz veselu virkni jautājumu. Uz visiem viņš deva stereotipu atbildi: «Iepūtiet man…» Pēc trim. dienām pulk­vedis, pārbaudījumu komisijas priekšsēdētājs, paziņoja Velfe­ram, ka tam piešķirts doktora diploms visās medicīnas zinātņu nozarēs, jo viņš jau sen esot nobriedis doktora titulam, un ka staba vecākais ārsts piekomandējis viņu rezerves hospitālim, un viņa karjeras turpmākie tempi esot atkarīgi no viņa paša uzve­šanās. Kaut gan viņam daudzās universitātes pilsētās esot biju­šas divkaujas ar virsniekiem, kas priekšniecībai esot labi zi­nāms, tomēr kara laikā to aizmirsīšot.

«Kausa un zinātnes» autors iekoda lūpā un sāka savu mili­tāro dienestu.

Pēc vairākiem gadījumiem, kad viņš, diagnozi nosakot, izrā­dījās pārāk iecietīgs pret pacientiem-kareivjiem un centās pa­garināt viņu uzturēšanos hospitālī par spīti lozungam «Viss viens, kur kareivji vāļājas un kur viņi nobeidzas — hospitālī vai ierakumos», — doktoru Velferu nosūtīja kopā ar 11. kāj­nieku kaujas bataljonu uz fronti.

Bataljona kadru virsnieki uzskatīja viņu par zemāku radī­jumu. Rezerves virsnieki ari vairījās no viņa un necentās nodi­bināt labākas attieksmes, lai nepadziļinātu plaisu, kas šķīra viņus pašus no kadru virsniekiem.

Kapteinis Zāgners, protams, jutās nesalīdzināmi augstāks par šo bijušo studentu, kas savu ilggadīgo studiju laikā bija div­kaujās aizraidījis uz viņpasauli vairākus virsniekus. Kad doktors Velfers, šis «kara laika ārsts», nāca viņam garām, viņš pat ne­paskatījās uz tā pusi un turpināja pļāpāt ar virsleitnantu Lukašu. Viņš apgalvoja, ka Budapeštā audzējot daudz ķirbju, un Lūkass sakarā ar to pastāstīja, ka viņš kā kadetu korpusa trešās klases audzēknis reiz braucis ar vairākiem biedriem uz Slovākiju un nokļuvis pusdienās pie kāda luterāņu mācītājā, slovaka. Tas mielojis viņus ar cūkas cepeti un ķirbju salātiem un ielējis vīnu, teikdams:

Kur ķirbis un cūka, Tur vīna vien trūka,

par ko kadets Lukašs ārkārtīgi apvainojies.

— No Budapeštas mēs daudz redzēt nedabūsim, — kapteinis Zāgners sacīja, — mūs tikai izvedis cauri. Pēc saraksta vilciens stāvēs stacijā divas stundas.