JAROSLAVS HAŠEKS - KRIETNĀ KAREIVJA ŠVEIKA DĒKAS PASAULES KARĀ -3.4

Kadets Bīglers atbildēja patiesā sajūsmā, ka katrs virsraksts nozīmējot vienu grāmatu, ko viņš uzrakstīšot. Cik virsrakstu, tik grāmatu.

— Es vēlētos, lai pēc manis paliktu kāda piemiņa, ja man lemts krist kaujā, kapteiņa kungs. Mans paraugs ir vācu profe­sors Udo Krafts. Viņš dzimis 1870. gadā, piedalījās kā brīv­prātīgais šajā pasaules karā un krita 1914. gada 22. augustā pie Anlojas. Pirms nāves viņš izdeva grāmatu «Pašaudzināšana mērķim mirt par ķeizaru».

Kapteinis Zāgners aizveda kadetu Bīgleru pie loga.

— Parādiet, kas jums vēl ir, kadet Bīgler, mani ārkārtīgi interesē jūsu darbi, — kapteinis ironiski sacīja. — Kas tā par burtnīciņu jums kabatā?

— Tas nav nekas, kapteiņa kungs, — kadets Bīglers nosarka kā bērns, — lūdzu, varat paši pārliecināties.

Burtniciņai bija šads virsraksts:

Austroungārijas armijas izcilāko un slavenāko kauju schemas pēc oficiāliem avotiem sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Dlglers. Piezīmes un paskaidrojumus sniedzis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.

Schemas bija neiedomājami vienkāršas.

Kaujai pie Nerdlingenas 1634. gada 6. septembrī sekoja kauja pie Zentas 1697. gada 11. septembrī, kauja pie Kaldjeras 1805. gada 31. oktobrī, kauja pie Aspernas 1809. gada 22. maijā, Tautu kauja pie Leipcigas 1813. gadā, kauja pie Sv. Lūcijas 1848. gada maijā un kauja pie Trutnovas 1866. gada 27. jūnijā līdz Sarajevas ieņemšanai 1878. gada 19. augustā. Šo kauju plānu uzmetumi un schemas ne ar ko neatšķīrās cits no cita. Kadets Bīglers visur bija uzzīmējis taisnstūrus, kuru viena puse?

bija balta, bet otra, svītrotā, apzīmēja pretinieku. Abām pusēm bija kreisais spārns, centrs un labais spārns. Aiz karaspēka līni­jām bultas norādīja palīgspēku virzienu. Kauja pie Nerdlinge- nas ne par matu neatšķīrās no kaujas pie Sarajevas, un abas atgādināja spēlētāju izvietošanu futbola sacīkstes sākumā, pie kam bultas, šķiet, norādīja, kurp viena vai otra puse raidīs bumbu.

Kapteinis Zāgners tūliņ pamanīja šo līdzību un ievaicājās:

—• Vai jūs spēlējat futbolu, kadet Bīgler?

Bīglers pietvīka vēl vairāk un nervozi mirkšķināja acis, — likās, ka viņš ar pūlēm valda asaras.

Kapteinis Zāgners smīnēdams šķirstīja burtnīciņu un apstā­jās pie piezīmēm zem Trutnovas kaujas schemas prūšu-austriešu kara laikā.

Kadets Bīglers bija uzrakstījis: «Kauja pie Trutnovas neva­rēja nest uzvaru, jo kalnainais apvidus kavēja izvērsties pla­šumā ģeneraļa Mazucheli divizijām, ko apdraudēja stipras prūšu kolonas. Prūši bija novietojušies augstienē, kas ieslēdza aus­triešu divizijas kreiso spārnu.»

— Pēc jūsu domām, — kapteinis Zāgners smīnot piezīmēja, pasniegdams kadetam Bīgleram viņa burtnīciņu, — kauja pie Trutnovas tikai tad varēja nest uzvaru, ja Trutnova atrastos līdzenumā. Vai ne, jūs Budejovices Benedek? 1

— Kadet Bīgler, tas ir ļoti jauki no jums, ka jūs tajā īsajā laika sprīdī, kopš atrodaties armijā, esat papūlējies iedziļinā­ties stratēģijas noslēpumos. Jums gan tas iznāk tā. kā puikām, kas spēlē karu un piešķir sev ģeneraļa pakāpi. Jūs tādā tempā esat paaugstinājis sevi dienesta pakāpē, ka prieks noskatīties. Ķ. un ķ. virsnieks Ādolfs Bīglers! Iekāms mēs sasniegsim Peštu, jūs jau būsiet feldmaršals. Un cik tad sen, kopš jūs vēl mājās pie tētiņa šķirojāt trušādiņas, ķ. un ķ. leitnant Ādolf Bīgler! Mīļais, jūs taču vēl neesat nekāds virsnieks. Jūs esat kadets, jūs karājaties gaisā starp seržantu un apakšvirsnieku. Kad jūs titu­lējat sevi par virsnieku, tad tas ir tas pats, ja kāds jefreitors liek sevi kādā traktierī godāt par «štaba feldfebeļa kungu».

— Klau, Lukaš, — viņš griezās pie virsleitnanta, — kadets Bīglers ir tavā rotā, tad tu nu ķeries pie viņa skološanas! Viņš

1 Bcnecleks (1804.—1881.) — Austrijas ģenerālis, 18G6. g. tika iecelts par Austrijas armijas virspavēlnieku karā pret Prūsiju. Austrija karu zaudēja un Benedeku atbrīvoja no visiem amatiem.

sauc sevi par virsnieku, lai tad viņš nopelna šo pakāpi kauiā! Kad mēs dosimies viesuļugunī uzbrukumā, tad lai tas lāga puika ar savu vadu atbrīvo mums ceļu dzeloņstieplēs . . . Jā, pie reizes, tevi sveicina Cikans, viņš tagad ir Rabas stacijas koman­dants.

Kadets Bīglers saprata, ka saruna ar viņu beigusies, salutēja un pietvīkušu seju izgāja vagonam cauri uz priekšiņu.

Kā mēnessērdzīgs viņš atvēra klozeta durvis un lasīja uz­rakstu vācu un ungāru valodā: «Vilcienam stāvot, klozetu aiz­liegts lietot.» Viņš iešņukstējās un, klusu elsodams, sāka raudāt. Tad viņš noslaucīja asaras, nolaida bikses … un izlietoja līdz beidzamai lapai, burtnīciņu ar uzrakstu: «Austroungārijas armi­jas izcilāko un slavenāko kauju schemas, sastādījis ķ. un ķ. armijas virsnieks Ādolfs Bīglers.» Apgānītās lapas izslīdēja pa caurumu uz sliedēm un aizvirpuļoja līdzi ātri ejošajam militar- vilcienam.

Kadets Bīglers nomazgāja pie krāna sasarkušās acis un iz­gāja gaitenī, stingri apņēmies būt stiprs, velnišķīgi stiprs. Viņam jau kopš agra rīta sāpēja galva un vēders.

Viņš iegāja pretējā kupejā, kur bataljona raitnieks Matušics spēlēja ar Zāgnera kalpotāju Baceru kārtis.

Viņš nokāsējās, iestājies vaļējās kupejas durvīs. Abi atska­tījās un spēlēja tālāk.

— Vai jūs nezināt, kas pienākas? — kadets Bīglers uzprasīja.

— Abet ka nevar, — Bacers atbildēja savā šausmīgajā Kaš- perkalnu vācieša dialektā, — man bi izgaiš visi trumpi. Es zin, kadeta kungs, ka papriekš bi jādo kreics un ta pīķs. To es zin.

Kadets Bīglers neteica vairs ne vārda un apsēdās savā kaktā. Kad vēlāk pie viņa ienāca apakšvirsnieks Plešners, lai piedā­vātu viņam malku konjaka no kāršu spēlē laimētās pudeles, tad viņš nobrīnījās, cik cītīgi kadets Bīglers lasa profesora Udo Krafta grāmatu «Selbsterziehung zum Tod fur Kaiser».

Pirms vēl viņi nokļuva Peštā, kadets Bīglers bija tā piedzē­ries, ka, izliecies pa vagona logu, nepārtraukti auroja tukšajā klajumā:

— Uz priekšu! Ar dieva palīgu uz priekšu!

Tad bataljona raitnieks Matušics ievilka viņu pēc kapteiņa Zāgnera pavēles atpakaļ kupejā, kur ar Bacera palīdzību nogul­dīja uz sola. Tur gulēdams, kadets Bīglers redzēja šādu sapni:

Kadeta Biglera sapnis pirms iebraukšanas Budapešta.

Viņam bija augstākā goda zīme, dzelzs krusts, viņš bija majors un brauca inspicēt viņam uzticētās brigādes daļas. Viņš pats nebija skaidrībā, kāpēc viņš bija tikai majors, kaut gan komandēja veselu brigādi. Viņam bija aizdomas, ka viņš ticis iecelts par ģenerālmajoru, bet «ģenerālis» kara telegrāfā un pasta jūklī kaut kur noklīdis.

Viņš sevī smējās, atcerēdamies, ka vilcienā, braucot uz fronti, kapteinis Zāgners bija viņam draudējis sūtīt viņu griezt dzeloņstiepļu aizsprostus. Šo draudu dēļ kapteinis Zāgners kopā ar virsleitnantu Lukašu sen bija pārcelts uz citu pulku. Uz citu divīziju, uz citu armijas korpusu.

Kāds viņam vēl bija stāstījis, ka tie abi bēgot gājuši bojā kaut kādā purvā.

Kad nu viņš tā brauca inspicēt frontē savu brigādi, viņam atausa gaisma. Viņu taču bija sūtījis armijas ģenerālštābs.