Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Hoihnhnmiem nav rakstības, tāpēc viņu zināšanas balstās uz tradīcijām. Bet vēsturiskās ziņas var viegli saglabāt, neapgrūtinot atmiņu, jo tik vienotas, pēc dabas tikumiskas un prāta vadītas tautas dzīvē, kas norit atšķirti no citām tautām, nav daudz notikumu. Es jau pieminēju, ka hoihnhmmi neslimo un tāpēc tiem nav vajadzīgi ārsti. Bet tiem ir lieliski no dažādiem augiem pagatavoti ārstniecības līdzekļi, lai dziedētu kāju potītēs un mīkstajās daļās nejaušus nobrāzumus un brūces, kas radušās, minot uz asiem akmeņiem, un tie dziedina arī citus ievainojumus un noberzumus pārējās miesas daļās.

Viņi aprēķina gadu pēc saules un mēness kustības, bet nesadala laiku nedēļās. Viņi diezgan labi pazīst abu šo spīdekļu kustību un saprot aptumsumu cēloņus, un tas ir viņu astronomijas vislielākais sasniegums. Jāatzīst, ka dzejā viņi pārspēj visus citus mirstīgos, jo viņu trāpīgie salīdzinājumi un sīkie, pareizie apraksti ir patiešām neatdarināmi. Viņu dzejoļos sastopami abi šie paņēmieni, un tajos parasti izteiktas dažādas cildenas domas par draudzību un labvēlību vai cildinājumi, kas veltīti uzvarētājiem skriešanās sacīkstēs un citos ķermeņa vingrinājumos. Viņu celtnes, gan ļoti vienkāršas un rupjas, tomēr ir diezgan ērtas un labi piemērotas, lai aizsargātu tos pret aukstumu un karstumu. Viņu zemē aug koks, kura saknes pēc četrdesmit gadiem kļūst vaļīgas, un tas nogāžas pirmajā vētrā, aug tas ļoti taisns, un, nosmailinot vairākus šos kokus ar asu akmeni (jo hoihnhnmi nepazīst dzelzi un tās lietošanu), viņi iedur tos zemē apmēram desmit collu atstatumā citu no cita un savij kopā ar augu salmiem vai klūgām. Tāpat tiek veidots jumts un durvis. Hoihnhnmi izlieto iedobumu starp priekškājas potīti un nagu kā mēs savu roku un dara to veiklāk, nekā es sākumā varēju iedomāties. Es redzēju mūsu ģimenē kādu baltu ķēvi ieveram diegu adatā (ko es tai iemācīju darīt) ar šo priekškājas iedobumu. Viņi slauc savas govis, nopļauj auzas un tāpat dara visus darbus, ko mēs darām ar rokām. Viņiem ir kāds sevišķi ciets krams, no kura, notrinot to pret citiem akmeņiem, tie veido dažādus rīkus, kā ķīļus, cirvjus un veserus. Ar dažādiem krama rīkiem tie pļauj sienu un auzas, kas savvaļā aug laukos; jehūzi atved vārpas mājās ratos, un kalpi tās samīda atsevišķās nojumēs, lai izkultu graudus, ko tie uzglabā klētīs. Viņi izgatavo rupji veidotus māla un koka traukus un māla traukus kaltē saulē.

Ja nenotiek nelaime, hoihnhnmi mirst tikai aiz vecuma, un tos apglabā visnomaļākajās vietās; viņu draugi un tuvinieki neizrāda ne prieku, ne skumjas par viņu aiziešanu, un arī mirējs neizrāda ne mazāko nožēlu par to, ka tas atstāj pasauli, gluži it kā viņš atgrieztos māj ās no apciemojuma pie kaimiņiem. Atceros, ka mans saimnieks reiz bija norunājis ar kādu savu draugu un viņa ģimeni, ka tie ieradīsies mūsu mājā kādās ļoti svarīgās darīšanās. Nosacītajā dienā sieva ar abiem bērniem atnāca ļoti vēlu; viņa divkārt atvainojās: vispirms par savu vīru, kam, kā viņa teica, šorīt gadījies lhnuvnh. Šis vārds viņu valodā ir ļoti izteiksmīgs, bet nav viegli tulkojams angļu valodā; tas nozīme «aiziet pie savas pirmmātes». Otrkārt, viņa atvainojās, ka nav atnākusi agrāk, tāpēc ka viņas vīrs nomiris vēlu priekšpusdienā un viņai vajadzējis labu laiku apspriesties ar kalpotājiem par piemērotu vietu viņa ķermeņa apbedīšanai; un es ievēroju, ka viņa mūsu māj ā izturējās tikpat jautri kā pārējie; viņa nomira pēc trim mēnešiem.

Hoihnhnmi mēdz dzīvot septiņdesmit vai septiņdesmit piecus gadus, ļoti reti līdz astoņdesmit gadiem. Dažas nedēļas pirms nāves tie jūt pakāpenisku spēku atslābumu, bet bez sāpēm. Šai laikā viņus bieži apciemo viņu draugi, jo tie vairs nevar iziet no māj ām savā parastajā brīvajā un nevainojamā gaitā. Tomēr desmit dienas pirms nāves - šo laiku tie noteic gandrīz nekļūdīgi - viņi savukārt dodas pretapciemojumos pie saviem tuvākajiem kaimiņiem, un jehūzi tos aizvelk ērtās ragavās; šādas ragavas hoihnhnmi lieto ne tikai līdzīgos gadījumos, bet vecumā arī, dodamies tālos ceļojumos, vai arī, kad nejauši ievainojuši kājas; mirstošie hoihnhnmi pretapciemojumos svinīgi atvadās no saviem draugiem, it kā tie dotos uz kādu tālu vietu šai zemē, kur tie nolēmuši pavadīt savas dzīves atlikušo daļu.

Nezinu, vai vērts piebilst, ka hoihnhnmu valodā nav vārda, kas izteiktu kaut ko ļaunu, atskaitot tos vārdus, kas apzīmē jehūzu ķēmīgumu vai sliktās īpašības. Tā viņi apzīmē kādu kalpa nevīžību, bērna pārkāpumu, akmeni, kas ievaino tiem kājas, ilgstoši sliktu laiku un tamlīdzīgas parādības, pievienojot vārdam apzīmētāju jehū, piemēram: khnam jehū, vhnahohn jehū, inehmndvihlma jehū, un «slikti uzbūvētu māju» sauc ihnholmhnmrohlnrī jehū.

Es varētu ar lielāko prieku vēl plašāk pastāstīt par šīs cēlās tautas parašām un tikumiem, bet esmu nolēmis pēc neilga laika laist klajā atsevišķu grāmatu par šo tematu; es ieteicu lasītājam nogaidīt tās iznākšanu un pagaidām turpināšu stāstīt par bēdīgo katastrofu, kas man uzbruka.

Šai laikā es izveidoju savu mazo saimniecību pēc sirds patikas. Mans saimnieks pavēlēja uzbūvēt man mītni pēc vietēj ā parauga apmēram sešu jardu atstatumā no mājas: šās mītnes sienas un grīdu es noklāju ar māliem un apsedzu ar paša darinātiem niedru paklājiem; savācu kaņepes, kas te aug brīvā dabā, un, tās saplucinājis, izveidoju sev kaut ko līdzīgu matracim; to piebāzu ar dažādu putnu spalvām, kurus biju saķēris ar cilpām, kas vītas no jehūzu matiem, un šo putnu gaļa bija ļoti garšīga. Ar sava naža palīdzību biju uztaisījis divus krēslus, un bērais kleperis man palīdzēja veikt smagāko un sarežģītāko darba daļu. Kad manas drēbes bija novalkātas skrandās, pagatavoju sev citas no trušu ādiņām un no kāda skaista, tikpat liela dzīvnieka (saukta) nnuhnoh ādas, kas apklāta ar smalkām pūkām. No šīm ādām izveidoju sev diezgan pieņemamas zeķes. Savas kurpes pazolēju, izgriežot šim nolūkam gabalu no koka stumbra un piestiprinot to pie virsējās ādas, un, kad tā bija nodilusi, aizstāju to ar saulē izžāvētām jehūzu ādām. Bieži no koku dobumiem izņēmu medu, ko piejaucu ūdenim vai ēdu ar maizi. Neviens cilvēks nav tā pierādījis divu sekojošo sakāmvārdu patiesību: «Daba ir viegli apmierināma» un «Vajadzība ir izdomas māte». Biju ieguvis pilnīgu fizisku veselību un dvēseles mieru, mani neapdraudēja draugu nodevība vai nepastāvība, ne slepenu vai atklātu ienaidnieku apvainojumi. Man nebija vajadzība kukuļot, glaimot vai griezties pie starpniekiem, lai iegūtu kāda liela vīra vai viņa mīluļa labvēlību. Man nevajadzēja aizsargāties pret viltību vai varmācību, šeit nebija ārstu, kas iznīcinātu manu ķermeni, ne juristu, kas izputinātu manu mantu, ne spiegu, kas vērotu manus vārdus un darbus vai par atalgojumu sameistarotu pret mani viltus apsūdzības; šeit nebija smējēju, paļātāju, aizmugures tenkotāju, kabatas zagļu, lielceļa laupītāju, māju uzlauzēju, advokātu, vidutāju, ākstu, spēlmaņu, politiķu, jokdaru, untumnieku, garlaicīgu pļāpātāju, strīdnieku, pavedēju, slepkavu, laupītāju un virtuozu; nebija partiju un kliķu vadoņu un piekritēju, nekādu kārdinātāju un nelāgu piemēru, kas skubina uz netikumiem; šeit nebija apakšzemes cietumu, bendes cirvju, karātavu, pēršanas un kauna stabu, nekādu blēdīgu tirgotāju vai amatnieku, nebija lepnuma, lielības, izlikšanās, frantu, kaušļu, dzērāju, apkārtklīstošu ielasmeitu un venērisku slimību, nebija balamutīgu, netiklu, izšķērdīgu sievu, nedz muļķīgu, lepnu pedantu, nebija uzmācīgu, valdonīgu, ķildīgu, skaļu, klaigājošu, tukšu, iedomīgu un ņirdzīgu draugu; nebija neliešu, kas izniruši no dubļiem, izceldamies ar saviem netikumiem, nedz cēlu cilvēku, kas iemesti dubļos savu tikumu dēļ; nebija augstmaņu, vijolnieku, tiesnešu un deju skolotāju.