Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Kuģis piebrauca pusjūdzes atstatumā no šā līča un izsūtīja savu liellaivu ar traukiem, kuros ieliet svaigu ūdeni (jo šī vieta acīm redzot bija ļoti pazīstama), bet es to pamanīju tikai tad, kad laiva bija gandrīz pie paša krasta un bija jau par vēlu meklēt citu slēptuvi. Jūrnieki piestājot ieraudzīja manu laivu un, to pārmeklējuši, ātri secināja, ka īpašnieks nevarēja būt tālu. Četri no viņiem, labi apbruņoti, pārmeklēja katru aizdomīgu vietu, līdz atrada mani izstiepusos guļam uz vaiga aiz akmens.

Kādu brīdi viņi izbrīnā skatīj ās uz manu dīvaino, neparasto apģērbu, no ādām veidoto kamzoli, manām kurpēm ar koka pazolēm un zvērādu zeķēm, un no tā viņi secināja, ka neesmu šejienietis, kas visi staigā kaili. Viens no jūrniekiem, kāds portugālis, pavēlēja man piecelties un vaicāja, kas es esot. Es šo valodu sapratu ļoti labi un, piecēlies kāj ās, teicu, ka esmu nabaga jehūzs, ko padzinuši hoihnhnmi, un lūdzu, lai viņš ir tik laipns un ļauj man aizbraukt. Tie izbrīnījās, dzirdot mani tiem atbildam viņu pašu valodā, un no manas sejas krāsas secināja, ka man jābūt eiropietim, bet nesaprata, ko gribu teikt ar vārdiem jehūzi un hoihnhnmi, un sāka smieties par manas runas savādo toni, kas atgādināja zirga zviegšanu. Visu laiku drebēju bailēs un naidā. Vēlreiz lūdzu atļaut man aizbraukt un lēnām virzījos uz savas laivas pusi, bet tie mani satvēra un vaicāja, kurā zemē es esot dzimis, no kurienes nākot, un uzdeva vēl daudzus citus jautājumus. Teicu viņiem, ka esmu dzimis Anglijā, no kurienes izbraucu pirms gadiem pieciem, un ka tad viņu zeme ar mūsējo dzīvoja mierā. Es tāpēc izteicu cerību, ka viņi neizturēsies pret mani kā pret ienaidnieku, jo nejūtu pret viņiem nekādu ļaunumu, bet esmu tikai nabaga jehūzs, kas meklē kādu vientuļu vietu, kur pavadīt savas nelaimīgās dzīves atlikušo daļu.

Kad viņi sāka runāt, man šķita, ka neesmu nekad ne dzirdējis, ne redzējis kaut ko tik nedabisku, jo man tas izlikās tikpat ērmīgi, it kā ja sāktu runāt suns vai govs Anglijā vai jehūzs hoihnhnmu zemē. Godīgie portugālieši arī bija pārsteigti par manu savādo apģērbu un neparasto runas veidu, bet manus vārdus tie saprata ļoti labi. Viņi runāja ar mani ļoti cilvēciski un izteica pārliecību, ka viņu kapteinis mani par velti aizvedīšot līdz Lisabonai, no kurienes es varēšot atgriezties savā dzimtenē, ka divi jūrnieki braukšot atpakaļ uz kuģi, paziņošot kapteinim redzēto un saņemšot viņa pavēles, bet līdz tam, ja es svinīgi nezvērēšot nebēgt, tie mani aizturēšot ar varu. Man šķita prātīgāk pieņemt viņu priekšlikumu. Viņi ļoti vēlēj ās zināt manu dzīves stāstu, bet es viņu ziņkāri neapmierināju, un tie visi nosprieda, ka nelaimes aptumšojušas manu prātu. Pēc divām stundām laiva, kas aizbrauca piekrauta ar ūdens traukiem, atgriezās un jūrnieki nodeva kapteiņa pavēli aizvest mani uz kuģi. Es nokritu uz ceļiem, lūgdams, lai atstāj mani brīvībā, bet viss bija velti, un vīri, sasējuši mani ar virvēm, ienesa laivā un nogādāja uz kuģa, un tur ieveda mani kapteiņa kajītē.

Viņa vārds bija Pedro de Mendess; viņš bija ļoti laipns un augstsirdīgs cilvēks. Viņš lūdza mani kaut ko pastāstīt par sevi un vaicāja, ko es vēlētos ēst vai dzert, teikdams, ka mani apkalpošot uz kuģa tāpat kā viņu pašu; viņš sarunāja tik daudz laipnību, ka izbrīnījos, redzot tādu pieklājību jehūzā. Tomēr es drūmi klusēju, jo biju gatavs krist ģībonī, tiklīdz sajutu viņa paša un viņa jūrnieku smaku. Beidzot es paprasīju kaut ko ēdamu no savas laivas, bet viņš pavēlēja, lai man atnes cāli un lielisku vīnu, pēc tam lika mani noguldīt gultā ļoti tīrā kajītē. Es negribēju noģērbties, bet atgulos uz gultas segām un pēc pusstundas, kad domāju, ka komanda ēd pusdienas, izzagos un, nogājis kuģa otrajā pusē, taisījos labāk ielēkt jūrā un peldēt uz dzīvību un nāvi līdz krastam nekā dzīvot jehūzu vidū. Bet viens no jūrniekiem mani aizturēja, un, kad viņš to pastāstīja kapteinim, es tiku ieslēgts savā kajītē. Pēc pusdienām dons Pedro ieradās pie manis, vēlēdamies zināt, kādu iemeslu dēļ es mēģinājis tik izmisīgi bēgt, apgalvoja, ka gribējis pēc iespējas pakalpot, un runāja tik aizkustinoši, ka es beidzot piekāpos un nolēmu pret viņu izturēties kā pret dzīvnieku, kam ir nelielas prāta pazīmes. Ļoti īsi pastāstīju viņam par savu ceļojumu, par jūrnieku sazvērestību pret mani, par zemi, kurā tie mani izsēdināja, un par piecu gadu 50 ilgo uzturēšanos tur, un viss viņam šķita sapnis vai vīzija, par ko es ļoti apvainojos, jo biju pilnīgi aizmirsis spēju melot, kas tik ļoti raksturīga jehūziem visās zemēs, kur tie valda, un tātad viņos ir arī tieksme

[50 V.E.: VIII nodaļā bija teikts, ka Gulivers nodzīvojis šajā zemē trīs gadus. Pirmajos Svifta izdevumos bija 3 gadi; 1735.gada Folknera autorizētajā izdevumā Svifts nomainīja uz 5 gadiem. Tagad abos latviešu izdevumos ir 5 gadi L-GULIV1; visos krievu izdevumos 3 gadi ; manā angļu izdevumā 3 gadi Ja salīdzina datumus, kad (saskaņā ar Ķempes tulkojumu) Gulivers devās Ceturtajā ceļojumā un kad atgriezās no tā (1711.05.09 un 1715.02.15), tad viņš bija projām no mājām 3 gadus, 9 mēnešus un 6 dienas.]

neticēt patiesībai, ja to runā kāds no viņu sugas pārstāvjiem. Vaicāju viņam, vai šai zemē ir paradums apgalvot to, kā īstenībā nav. Teicu, ka esmu gandrīz aizmirsis to, ko viņš sauc par nepatiesību, un, ja dzīvotu tūkstoš gadu hoihnhnmu zemē, es nedzirdētu nekad nevienu melīgu vārdu pat no viszemākā kalpa; ka man ir pilnīgi vienalga, vai viņš man tic vai netic, bet pateicībā par viņa labvēlību es būšu tik iecietīgs pret viņa dabas samaitātību, ka atbildēšu uz jebkuru viņa iebildumu, ko tam labpatiksies izteikt, un tad viņš viegli varēs noskaidrot patiesību.

Kapteinis, būdams gudrs cilvēks, pēc vairākiem mēģinājumiem notvert manā stāstā kādā vietā pretrunas, beidzot sāka vairāk ticēt manam patiesīgumam. Bet viņš piebilda, ja es tik nesatricināmi esot pieķēries patiesībai, tad man jādodot viņam goda vārds, ka būšot viņa ceļa biedrs šajā braucienā un neko nenodarīšot savai dzīvībai, citādi viņš mani paturēšot ieslodzījumā, kamēr nokļūsim Lisabonā. Devu prasīto solījumu, bet reizē iebildu, ka panestu labāk vislielākās grūtības nekā atgrieztos dzīvot pie jehūziem.

Mūsu ceļojums turpinājās bez sevišķiem notikumiem. Aiz pateicības pret kaptemi dažreiz, izpildot viņa neatlaidīgu lūgumu, pasēdēju kopā ar viņu un centos noslēpt savu nepatiku pret cilvēku dzimumu, lai gan tā bieži izlauzās, bet viņš izlikās, it kā neko neievērotu.

Dienas lielāko daļu pavadīju savā kajītē, lai nesastaptos ar matrožiem. Kapteinis vairākkārt mani lūdza noģērbt mežonīgo tērpu un piedāvājās aizdot man savas labākās drēbes. Bet es atsacījos tās pieņemt, jo man bija pretīgi ietērpties kādā apģērbā, ko bija uz sava ķermeņa valkājis jehūzs, tikai palūdzu no viņa divus tīrus kreklus, kas bija izmazgāti pēc tam, kad viņš tos bija valkājis, un tāpēc šķita, ka tie mani tik stipri neaptraipīs. Tos mainīju ik pārdienas un pats mazgāju.

Mēs ieradāmies Lisabonā 1715. gada 5. novembrī. Pirms izkāpām krastā, kapteinis piespieda mani uzģērbt viņa mēteli, lai ap mani nesadrūzmētos pūlis. Viņš mani aizveda savā mājā un, kad nopietni viņu lūdzu, ierādīja man istabu visaugstākajā stāvā sētas pusē. Es lūdzu viņu neizpaust nevienai personai to, ko biju pastāstījis par hoihnhnmiem, jo vismazākais norādījums uz šiem maniem piedzīvojumiem ne tikai pievilktu ļaužu barus, kas vēlētos mani redzēt, bet man draudētu arī cietums vai sadedzināšana inkvizīcijas sārtā. Kapteinis piedāvāja man jaunu, tikko pašūtu uzvalku, jo es nepieļāvu, ka drēbnieks noņemtu man mēru, bet, tā kā dons Pedro bija gandrīz mana auguma, tad pēc viņa mēra šūtais apģērbs man labi derēja. Viņš apgādāja mani ar citām nepieciešamām lietām, kas visas bija jaunas, bet es tās divdesmit četras stundas pirms lietošanas izvēdināju.