Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Šā klepera pavadībā vispirms devos uz to piekrastes vietu, kur dumpīgā komanda bija pavēlējusi mani izsēdināt krastā: uzkāpu pakalnā un, skatīdamies uz visām pusēm pāri jūrai, ziemeļaustrumos it kā pamanīju mazu saliņu. Izņēmu savu tālskati un skaidri saredzēju salu, pēc maniem aprēķiniem - piecu jūras jūdžu attālumā, bet bērajam kleperim tā šķita tikai zilgans mākonis, jo viņš nevarēja iedomāties, ka bez viņa zemes ir vēl citas, un nespēja tik smalki saskatīt tālus priekšmetus jūrā kā mēs, kas šo stihiju labi pazīstam. Kad biju saskatījis salu, vairs ilgāk nedomāju, bet nolēmu, ka tai jābūt manai pirmajai piestātnei trimdā, un visu tālāko atstāju liktenim.

Atgriezos mājās, un, apspriedušies ar bēro kleperi, izgājām tuvējā birzī, kur es ar savu nazi un viņš ar asu kramu, kas pēc vietēj ās parašas bija veikli iestiprināts koka rokturī, nogriezām vairākus ozola zarus spieķa resnumā un dažus arī lielākus. Bet neapgrūtināšu lasītāju ar savu darba rīku aprakstu, pietiks, ja sacīšu, ka sešu nedēļu laikā ar bērā klepera palīdzību, kas veica darba smagāko daļu, izveidoju kaut ko līdzīgu indiāņu kanu laivai, tikai lielāku, un apvilku to ar jehūzu ādām, kas bija sašūtas cieši kopā ar manis izgatavotiem kaņepāju diegiem. Arī manas buras bija veidotas no šā dzīvnieka ādas, bet izlietoju tikai jaunākos jehūzus, kurus varēju notvert, jo veco ādas bija pārāk cietas un biezas; uztaisīju arī četrus irkļus. Paņēmu līdz krājumā trusīšu un mājputnu novārītu gaļu un divus traukus - vienu ar pienu, otru ar ūdeni.

Pārbaudīju savu kanu laivu lielā dīķī netālu no mana saimnieka mājas un izlaboju visus trūkumus, aizziedu spraugas ar jehūzu taukiem, līdz tā bija ūdensdroša un varēja izturēt manu un manas kravas smagumu; un, kad laiva bija tik gatava, cik es to spēju izveidot, liku jehūziem bērā klepera un vēl viena kalpa vadībā laivu ratos ļoti saudzīgi aizvilkt j ūras krastā.

Kad viss bija gatavs un pienāca mana aizbraukšanas diena, atvadījos no sava saimnieka, mājas kundzes un visas ģimenes; manās acis bija asaras un sirds - bēdu pārpilna. Bet viņa gaišība aiz ziņkāres un varbūt (ja varu tā teikt bez lielības) daļēji aiz laipnības vēlēj ās redzēt mani kanu laivā un lūdza dažus savus draugus, kas dzīvoja kaimiņos, viņu pavadīt. Vajadzēja gaidīt veselu stundu uz paisuma iestāšanos, un tad, vērodams, ka vējš laimīgā kārtā pūš tās salas virzienā, kurp biju nolēmis ieturēt kursu, vēlreiz atvadījos no sava saimnieka, bet, kad gribēju nomesties pie zemes, lai noskūpstītu viņa kājas nagu, viņš parādīja man godu, saudzīgi paceldams savu priekškāju pie manām lūpām. Es apzinos, cik daudz tikšu nopelts par to, ka pieminu šo pēdējo apstākli. Skauģiem liksies neiespējami, ka tik augsta persona izrādītu tik lielu laipnību tādam zemam radījumam, kāds esmu es. Es arī neaizmirsu, cik labprāt daži ceļotāji lielās ar sevišķām labvēlības izpausmēm, kas tiem parādītas. Bet, ja šie pēlēji labāk pazītu hoihnhnmu cēlo un pieklājīgo raksturu, tie savus uzskatus drīz mainītu.

Izteicis savu cieņu pārējiem hoihnhnmiem, kas pavadīja viņa gaišību, iekāpu savā laivā un atīros no krasta.

XI nodaļa

1714./15. gada 15. februārī tieši pulksten deviņos rītā iesāku šo šķietami bezcerīgo ceļojumu. Vējš bija ļoti labvēlīgs, tomēr sākumā lietoju irkļus, bet, apsvēris, ka drīz noguršu un vējš var mainīties, pamēģināju uzvilkt savas mazas buras un tā, bēguma nests, braucu, cik aptuveni varēju aprēķināt, - ar pusotras jūdzes ātrumu stundā. Mans saimnieks un viņa draugi palika stāvam krastā, līdz es gandrīz biju izzudis no viņu redzes loka, un vairākkārt dzirdēju bēro kleperi (kas mani allaž bija mīlējis) saucam: «Hnui illa niha majah jehū!» - «Esi piesardzīgs, laipnais jehūz!»

Mans nodoms bija, ja iespējams, atrast kādu mazu, neapdzīvotu salu, kur ar savu darbu varētu sagādāt visu nepieciešamo dzīvei, un tā man šķita lielāka laime nekā būt pirmajam ministram kādā Eiropas vispieklājīgākā galmā: tik briesmīga man likās doma atgriezties sabiedrībā, kur valda jehūzi. Manis ilgotajā vientulībā es vismaz varētu nodoties pats savām domām un ar prieku apcerēt neatdarināmo hoihnhnmu tikumus, nebūtu arī iespēju iestigt manas sugas netikumos un samaitātībā.

Lasītājs varbūt atcerēsies, ko es stāstīju par to, kā mana komanda sadumpojās un ieslodzīja mani kajītē, kā es tur pavadīju vairākas nedējas, nezinādams, kādu kursu mēs ieturam; un, kad mani liellaivā izcēla malā, jūrnieki man zvērēja, patiesi vai tikai izlikdamies, ka nezinot, kādā pasaules daļā mēs esot. Tomēr es domāju, ka esam 10 gradu uz dienvidiem no Labas Cerības raga vai ap 45. dienvidu platuma gradu, kā secināju no dažiem vārdiem, kurus noklausījos no viņiem, un, manuprāt, bijām dienvidaustrumos no viņu nodomātā virziena uz Madagaskaru. Lai gan tie bija tikai minējumi, tomēr nolēmu ieturēt savu kursu uz austrumiem cerībā, ka aizsniegšu Jaunās Holandes dienvidrietumu krastu vai varbūt kādu salu, kā to vēlējos, uz rietumiem no šā krasta. Pūta stiprs rietumvējš, un ap sešiem vakarā aprēķināju, ka esmu aizbraucis vismaz astoņpadsmit jūras jūdžu uz austrumiem; pēkšņi saskatīju mazu salu pusjūdzes attālumā, kuru drīz aizsniedzu. Tā bija tikai klints, kurā vētras bija iegrauzušas mazu līcīti. Tur es atstāju savu laivu un, uzrāpies augstāk uz klints, skaidri saskatīju austrumos cietzemi, kas izpletās no dienvidiem uz ziemeļiem. Visu nakti nogulēju savā laivā un, atsācis savu braucienu otrā rīta agrumā, pēc septiņām stundām sasniedzu Jaunās Holandes dienvidaustrumu krastu. Tas apstiprināja manas sensenās domas, ka uz kartēm šī zeme ir atzīmēta vismaz trīs gradus tālāk uz austrumiem, nekā tā īstenībā atrodas; šo domu es pirms dažiem gadiem izteicu savam cienījamam draugam misteram Hermanim Mollam un paskaidroju, kāds ir pamats to secināt, bet viņš tomēr vairāk noticēja citiem autoriem.

Tai vietā, kur piestāju krastā, neredzēju nekādus iedzīvotājus un, būdams neapbruņots, baidījos pārāk attālināties no krasta. Atradu liedagā dažus mīkstmiešus un apēdu tos jēlus, neiedrošinādamies aizkurināt uguni, lai mani neieraudzītu iezemieši. Trīs dienas ēdu austeres un gliemes, lai taupītu savu pārtiku, un man palaimējās atrast strautu ar ļoti labu ūdeni, kas mani stipri atveldzēja.

Ceturtajā dienā, agrā rītā aizgājis mazliet par tālu, uz kāda pakalna ne vairāk kā piecsimt jardu attālumā no manis ieraudzīju divdesmit līdz trīsdesmit iezemiešu. Vīrieši, sievietes un bērni, visi gluži kaili, bija sapulcējušies ap ugunskuru, ko secināju no dūmiem. Viens no viņiem mani ieraudzīja un pateica to pārējiem; pieci iezemieši man tuvojās, atstādami sievietes un bērnus pie ugunskura. Cik ātri spēdams, steidzos uz liedagu un, iekāpis savā laivā, atīros; mežoņi, ieraudzījuši mani aizbraucam, skrēja man pakaļ un, pirms paspēju iebraukt tālāk jūrā, izšāva uz mani bultu, kas dziļi iestrēdza manā kreisajā ceļgalā, - šī rēta man paliks līdz kapa malai. Baidījos, ka bulta varētu būt saindēta, un, atīries tālāk, nekā sniedzās viņu bultas (laiks bija rāms), pasteidzos, cik labi varēdams, brūci izsūkt un apsiet.

Nezināju, ko darīt, jo neiedrošinājos atgriezties šai pašā krastā, bet braucu uz ziemeļiem un biju spiests lietot irkļus, jo vējš, kaut gan neliels, pūta man pretim no ziemeļrietumiem. Meklēju ar acīm drošu vietu, kur piestāt, kad ieraudzīju ziemeļaustrumos buru, kas ik brīdi kļuva redzamāka, un šaubījos, vai gaidīt šo kuģi vai negaidīt, bet beidzot mans riebums pret jehūzu sugu guva virsroku, un, pagriezis laivu, es ar buru un irkļu palīdzību devos uz dienvidiem un piestāju tai pašā līcītī, no kura izbraucu agrā rītā, jo nolēmu labāk uzticēties mežoņiem nekā dzīvot starp eiropiešu jehūziem. Piestūmu savu laivu, cik iespējams, tuvu krastam un paslēpos aiz akmens pie mazā strauta, kurā, kā jau teicu, bija lielisks ūdens.