Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Abu dzimumu jauniešu audzināšanas metode ir apbrīnojama un ir vērta, lai mēs to atdarinātu. Tiem nedod nevienu graudu auzu, atskaitot dažas noteiktas dienas, līdz tie kļūst astoņpadsmit gadus veci; ļoti retos gadījumos tie saņem pienu; vasarā viņi divas stundas rītos un vakaros pavada ganībās, tāpat kā viņu vecāki, bet kalpotājiem atļauj ganīties tikai pusi no šā laika, un lielākā daļa zaļbarības tiek atnesta māj ās, kur viņi to ēd piemērotā laikā, kad tiem nav jāstrādā.

Mērenība, čaklums, fiziska darba prasmes un tīrīgums tiek ieaudzināti abu dzimumu jauniešos, un manam saimniekam šķita nedabiski, ka mūsu sievietēm tiek dota citāda izglītība nekā vīriešiem, kas būtu pieļaujama vienīgi dažos mājsaimniecības jautājumos; un tāpēc, kā viņš pareizi piezīmēja, puse no manas zemes iedzīvotājiem noderot tikai bērnu dzemdēšanai, un viņš izteicās, ka uzticēt bērnu audzināšanu tik nederīgiem dzīvniekiem esot vislielākā mežonība. Bet hoihnhnmi attīsta savos jauniešos spēku, ātrumu un izturību, liekot tiem vingrināties skrējienos augšup un lejup pa stāviem pakalniem un cietu, akmeņainu zemi, un, kad tie visi sasvīduši putās, pavēl tiem ielēkt līdz pašām acīm dīķī vai upē. Četrreiz gadā katra novada jaunieši satiekas, lai parādītu savas spējas skriešanā un lēkšanā un arī citos vingrinājumos, kas prasa spēku un veiklību; uzvarētājs vai uzvarētāja tiek apbalvoti ar slavas dziesmu. Šajos svētkos kalpi uzdzen laukumā baru jehūzu, kas nes sienu, auzas un pienu hoihnhnmu mielastam, pēc tam šos lopus tūlīt aizdzen, lai tie neradītu riebumu sanāksmes dalībniekos.

Katru ceturto gadu pavasara saulgriežos sanāk visas tautas pārstāvju sapulce kādā līdzenumā, apmēram divdesmit jūdžu attālumā no mūsu mājas, un šī sanāksme ilgst piecas vai sešas dienas. Šeit viņi apspriež atsevišķu novadu stāvokli un apstākļus: vai tiem ir daudz vai maz siena, auzu, piena un jehūzu; un, ja kaut kā trūkst (kas gan gadās reti), tad tūlīt vienprātīgi tiek sniegta palīdzība. Šeit notiek arī bērnu sadalīšana, piemēram: ja kādam hoihnhnmam ir divi ērzelīši, tas vienu ērzeli izmaina pret jaunu ķēvīti hoihnhnmam, kam ir divas ķēves, un, ja kāds bērns gājis bojā nelaimes gadījumā un māte vairs nevar dzemdēt, tad tiek nosacīts, kurai ģimenei novadā jārada jauns bērns, lai aizstātu zaudējumu.

Hoihnhnimu sanāksmēs lēmumi parasti ir vienprātīgi, pat ja dalībniekiem ir dažādi uzskati, jo neviens hoihnhnms nekaunas tikt pārliecināts ar saprātīgiem pierādījumiem. Arī manas uzturēšanās laikā notika viena no šīm lielajām sanāksmēm, apmēram trīs mēnešus pirms manas aizbraukšanas, un mans saimnieks devās uz šo sanāksmi kā mūsu novada pārstāvis. Šai sanāksmē tika atkal apspriests sensens jautājums, kas vienīgais izraisīja debates viņu zemē. Par to mans saimnieks, atgriezies mājās, man sīki pastāstīja.

Šis strīda jautājums bija, - vai jehūzi jāizdeldē no zemes virsas? Viens no dalībniekiem izteicās par iznīcināšanu ar ļoti spēcīgiem un svarīgiem pamatojumiem, apgalvodams, ka jehūzi ir netīrākie, riebīgākie un kroplākie dzīvnieki, kādus daba radījusi, viņi esot arī visstūrgalvīgākie un nepaklausīgākie, visļaunākie un negantākie; viņi slepeni izsūcot hoihnhnmu govīm tesmeņus, nogalinot un aprijot viņu kaķus, nobradājot viņu auzas un zāli, ja vien tos pastāvīgi neuzraugot, un izdarot simtiem citādu trakulību. Viņš atgādināja vispār pazīstamo nostāstu, ka jehūzi nav vienmēr dzīvojuši viņu zemē, bet pirms daudziem gadsimtiem divi šie dzīvnieki parādījušies uz kāda kalna; vai tos bija radījusi saules karstuma iedarbe uz trūdošiem atkritumiem un gļotām, vai arī tie izveidojušies no jūras dūņām un putām, nav nekad noskaidrots, bet šie jehūzi savairojušies, un viņu suga īsā laikā tā izplatījusies, ka pārpildījusi un sagandējusi visu zemi; lai atbrīvotos no šī ļaunuma, hoihnhnmi sarīkojuši vispārējas medības un beidzot ielenkuši visu baru; iznīcinājuši pieaugušos, hoihnhnmi paņēmuši jaunos jehūzus un katrs divus no tiem nometinājis kūtī un tiktāl pieradinājuši, cik vien var pieradināt tik mežonīgu dzīvnieku, izmantodami tos nastu nešanai un pārvadāšanai. Šai nostāstā esot acīm redzot daudz patiesības, un šie radījumi nevarot būt ilnhniamši (vai zemes pirmiedzīvotāji), jo hoihnhnmi un visi pārējie dzīvnieki viņus ļoti ienīstot, un šis naids nekad nebūtu sasniedzis tik augstu pakāpi, pat ja viņu ļaunais raksturs to pelnītu, ja jehūzi būtu zemes pirmiedzīvotāji, jo citādi viņi jau sen būtu iznīdēti. Iezemieši, nolemdami izmantot jehūzu pakalpojumus, ļoti nesaprātīgi atstājuši novārtā ēzeļus, kas ir visai piemīlīgi dzīvnieki, viegli barojami, paklausīgāki un kārtīgāki, bez nejaukas smakas, pietiekami stipri darbam, lai gan tiem nepiemīt tik liela ķermeņa veiklība kā jehūziem, un, ja arī viņu brēcieni nav visai patīkami, tomēr daudz panesamāki nekā jehūzu briesmīgie kaucieni.

Vēl vairāki citi runātāji izsacīja savas domas šai jautājumā, pēc tam mans saimnieks izteica sanāksmei priekšlikumu, kura galveno domu es biju tam iedvesis. Viņš atzina seno nostāstu, ko bija

pieminējis godājamais iepriekšējais runātājs, un apgalvoja, ka divus jehūzus, kurus pirmoreiz ieraudzījuši hoihnhnmi, atdzinusi šurp jūra un, izkāpuši krastā, savu biedru atstāti, tie aizgājuši kalnos, pakāpeniski deģenerēdamies, laika gaitā kļuvuši mežonīgāki nekā viņu cilts brāļi tai zemē, no kuras ieradies šis pirmais pāris. Šo apgalvojumu pamatojot tas, ka viņam pašam tagad piederot kāds brīnišķīgs jehūzs (biju domāts es), par kuru jau lielais vairums klātesošo esot dzirdējuši un daudzi viņu arī redzējuši. Tad viņš pastāstīja tiem, kā pirmo reizi mani atradis, ka manu ķermeni apsedzot mākslīgs veidojums no citu dzīvnieku ādām un spalvām, ka es runājot pats savā valodā un esot labi iemācījies viņu valodu, ka es pastāstījis viņam notikumus, kuru dēļ esmu nokļuvis šeit, un ka, ieraugot mani neapģērbtu, viņš redzējis, ka visi mani locekļi veidoti kā jehūzam, tikai es esot baltāks, ne tik spalvains un ar īsākiem nagiem. Es esot mēģinājis viņu pārliecināt, tā runātājs piebilda, ka manā un arī citās zemēs jehūzi esot valdošie, saprātīgie radījumi un kalpinot hoihnhnmus; viņš esot manī novērojis visas jehūzu īpašības, tikai es esot mazliet civilizētāks, jo man esot dažas saprāta dzirkstis, bet šis saprāts esot tikpat daudz vājāks par hoihnhnmu saprātu, cik viņu zemes jehūzu saprāts zemāks par manējo; ka es esot, starp citu, pastāstījis par mūsu paradumu kastrēt jaunos hoihnhnmus, lai tos padarītu rāmus, ka šī operācija esot viegla un nekaitīga; neesot nekāds kauns mācīties gudrību arī no mežoņiem, tāpat kā čaklumu no skudrām un celtniecības māku no bezdelīgām (tā es tulkoju vārdu lihanh, kaut gan ar to viņi apzīmē daudz lielāku putnu); šo operāciju varētu šeit izdarīt jaunākajiem jehūziem, un tie kļūtu paklausīgāki un noderīgāki darbam, bet ar laiku tad izbeigtos visa šī suga un nevajadzētu iznīcināt viņu dzīvību, bet starplaikā hoihnhnmi jāpamudina audzināt ēzeļus, kas ir visādā ziņā vērtīgāki dzīvnieki, jo noderīgi darbam jau piecu gadu vecumā, bet jehūzi tikai, sākot ar divpadsmit gadiem.

Tas ir viss, ko saimniekam šķita lietderīgi man tajā laikā pastāstīt par apspriedi lielajā sanāksmē. Bet viņam labpatikās noslēpt kādu sīkumu, kas attiecās uz manu personu, un tā nelādzīgās sekas es drīz sajutu, kā to lasītājs uzzinās attiecīgā vietā, un no tā, manuprāt, izriet visas manas dzīves turpmākās nelaimes.