Džonatans Svifts - GULIVERA CEĻOJUMI

Mans saimnieks apgalvoja, un arī es pats to vēlāk novēroju, ka laukos, kur atrodami mirdzošie akmeņi, visbiežāk notiek ļoti niknas kaujas, jo tur pastāvīgi iebrūk kaimiņu jehūzi.

Viņš teica, ka parasti, tiklīdz divi jehūzi atrodot laukā šādu akmeni un sākot cīnīties, lai to iegūtu, kāds trešais izmantojot iespēju un aiznesot akmeni projām. Mans saimnieks šādā rīcībā saskatīja līdzību ar mūsu tiesu prāvām, un es mūsu pašu goda dēļ necentos viņa domas apstrīdēt, tāpēc ka šāds viņa novērotais strīdu atrisinājums bija daudz taisnīgāks nekā daudzi mūsu tiesu spriedumi, jo sūdzētājs un apsūdzētais zaudē vienīgi akmeni, par kuru tie cīnījās, bet mūsu tiesas būtu izbeigušas procesu tikai tad, kad abām pusēm vairs nepaliktu nenieka.

Turpinādams savu runu, mans saimnieks teica, ka nekas nepadarot jehūzus tik pretīgus kā viņu rupjā alkatība, kura liekot tiem bez izvēles aprīt visu, kas gadās ceļā: augus, saknes: ogas, sapuvušu dzīvnieku gaļu vai arī visu kopā, un jehūzu dabai esot raksturīgi, ka viss, ko viņi nolaupot vai nozogot kādā attālākā vietā, tiem vairāk garšojot nekā daudz labāka barība, ko tie saņem mājās. Ja viņu laupījums liels, tie ēd, līdz gandrīz vai pārplīst, un dabas instinkts tiem liek meklēt sevišķu sakni, kas pamatīgi iztīra vēderu.

Esot vēl kāda cita ļoti sulīga sakne, bet tikai retāka un grūti atrodama, ko jehūzi ar lielu kāri meklējot un ar baudu sūkājot, jo tā iedarbojoties uz tiem tāpat kā uz mums vīns. Šīs saknes ietekmē viņi dažreiz glāstot, dažreiz plosot viens otru, kaucot, ņirdzot, vervelējot, straipelējot, klūpot un, dubļos pakrituši, aizmiegot.

Novēroju, ka šai zemē jehūzi bija vienīgie dzīvnieki, kas slimoja, bet viņu slimības bija daudz retākas nekā mūsu zirgu slimības, un to cēlonis nebija slikta kopšana, bet gan šo neķītro dzīvnieku

netīrība un rijīgums. Hoihnhnmu valodā ir tikai viens vispārīgs apzīmējums šām slimībām, kas radies no pašu dzīvnieku vārda, - knījehū jeb jehūzu slimība, un vienīgais ārstniecības līdzeklis ir viņu pašu mēslu un urīna maisījums, ko ar varu iegrūž jehūziem rīklēs. Esmu bieži redzējis, ka to izlieto ar panākumiem, un sabiedrības labā varu to ieteikt saviem tautiešiem kā apbrīnojamu līdzekli pret visām slimībām, kas rodas no pārēšanās.

Kas attiecas uz zinātni, valsts iekārtu, mākslu, rūpniecību un visu pārējo, tad mans saimnieks atzinās, ka viņš redzot tikai nelielu līdzību vai arī neatrodot nekādu līdzību starp savas un manas zemes jehūziem. Viņš gribējis novērot tikai tās īpašības, kas mūsu dabā esot vienādas. Viņš esot dzirdējis dažus vērīgākus hoihnhnmus stāstām, ka gandrīz visiem jehūzu bariem esot kāds valdošs jehūzs (tāpat kā mūsu zvēru parkos briežu bariem ir savs vadonis), kas vienmēr esot ar nejaukāku ārieni un niknāku raksturu nekā pārējie - šim vadonim parasti esot kāds mīlulis, izskatā viņam ļoti līdzīgs, un viņa nodarbe esot laizīt sava kunga kājas un dibenu un sadzīt jehūzietes viņa midzenī, par ko viņš šad tad tiekot atalgots ar gabalu ēzeļa gaļas. Šo mīluli ienīstot viss bars, un tāpēc, lai sevi aizsargātu, viņš vienmēr turoties sava kunga tuvumā. Viņš mēdzot izpildīt savu amatu tik ilgi, līdz rodoties kāds ļaunāks par viņu; tiklīdz viņu atlaiž, visi tā novada jehūzi - jauni un veci, tēviņi un mātītes - viss bars ar viņa pēcnācēju priekšgalā ierodoties un apslacot viņu no galvas līdz papēžiem ar saviem izkārnījumiem. Bet cik daudz to visu varot attiecināt uz mūsu galmiem, valdnieku mīluļiem un valsts ministriem, mans saimnieks atļāva nosacīt man pašam.

Neiedrošinājos neko piebilst pie šā dzēlīgā salīdzinājuma, kas cilvēku saprāta ziņā nostādīja zemāk par vienkāršu medību suni, kurš prot atšķirt barā gudrākā suņa rējienu un tam nekļūdīgi sekot.

Mans saimnieks man pastāstīja, ka jehūzos esot novērojamas vēl dažas citas īpašības, kuras es savā stāstījumā par cilvēkiem neesot pieminējis vai arī tikai pavirši tām pieskāries. Viņš sacīja, ka šiem dzīvniekiem, tāpat kā citiem zvēriem, mātītes esot kopīgas, bet atšķirībā no pārējiem zvēriem jehūzu mātītes pielaižot tēviņu sev klāt arī grūtniecības laikā un ka tēviņi strīdoties un plēšoties ar mātītēm tikpat neganti kā viens ar otru. Abi šie paradumi izpaužot tik nekrietnu zvēriskumu, kādu nav sasniegusi neviena cita dzīva būtne.

Viņu pārsteidzot arī jehūzu dīvainā tieksme uz netīrību un mēsliem, kamēr visiem citiem dzīvniekiem piemīt dabiska tīrības sajūta. Kas attiecas uz abiem pirmajiem apvainojumiem, tad uz tiem pacentos neatbildēt, jo man nebija ne vārda ko sacīt cilvēku sugas attaisnošanai, pretēj ā gadījumā es droši vien būtu runājis pats bez pamudinājuma. Bet es viegli būtu varējis attaisnot cilvēci pret apsūdzību pēdējā punktā, ja šai zemē būtu bijušas cūkas (bet par nelaimi viņu šeit nebija), jo tās ir gan varbūt piemīlīgāki četrkājainie nekā jehūzi, bet, taisnību sakot, kā man pazemīgi gribas domāt, tās nevar lielīties, ka ir tīrīgākas par tiem; un viņa gaišība man piekristu, ja redzētu, cik netīrīgi cūkas ēd un cik labprāt valstās un guļ dubļos.

Mans saimnieks pieminēja vēl vienu īpašību, kuru viņa kalpi bija novērojuši jehūzos un kuru viņš galīgi nesaprata. Viņš teica, ka dažreiz jehūzam uznākot tieksme ievilkties kādā kaktā, nogulties un kaukt un vaidēt un atgaiņāt visus, kas tam tuvojas, lai gan šāds jehūzs esot jauns un nobarojies un tam netrūkstot ne ēdiena, ne dzēriena, un kalpotājs nespējot izprast, kas tam varētu sāpēt. Un vienīgais līdzeklis pret šo kaiti esot smags darbs, kas nemainīgi liekot slimajam jehūzam atžirgt. Es klusēju aiz saudzības pret savu sugu, bet skaidri sapratu, no kurienes ieviesušies grūtsirdības dīgļi: tie apsēž vienīgi laiskos, baudkāros un bagātos, un es apņemtos tos izārstēt ar darba režīmu.

Viņa gaišība vēl piezīmēja, ka jehūzietes bieži nostājoties aiz kāda paugura vai krūma un, vērodamas garām ejošos jaunos tēviņus, parādoties tiem un atkal paslēpjoties ar daždažādām dīvainām kustībām un vaibstīšanos, un novērots, ka viņas šādos brīžos izplatot ļoti nepatīkamu smaku, un, ja kāds no tēviņiem tuvojoties, viņas lēnām atkāpjoties, bieži atskatīdamās, un tad ar mākslotām izbailēm aizskrejot uz kādu zināmu, piemērotu vietu, kur tēviņš viņām seko.

Ja kādreiz sveša jehūziete pieklīstot viņu baram, tad trīs vai četras viņas dzimuma pārstāves sapulcējoties ap to, skatoties uz viņu, acis nenolaizdamas, un pļāpājot un ņirdzot, un apošņājot viņu, un tad novēršoties ar kustībām, kas izpaužot nicināšanu un riebumu.

Varbūt mans saimnieks mazliet pārspīlēja savus secinājumus no visa, ko viņš pats bija novērojis vai ko viņam bija citi stāstījuši; tomēr man bija jāatzīst ar zināmu izbrīnu un dziļām skumjām, ka izvirtības, koķetērijas, netaisnu vērtējumu un mēlnesības iedīgļi dabiski piemīt visam sieviešu dzimumam.

Gaidīju, ka mans saimnieks jebkuru mirkli apvainos jehūzu abus dzimumus pretdabiskās tieksmēs, kas tik parastas pie mums. Bet daba, kā liekas, nav bijusi tik veikla skolotāja, un tikai māksla un prāts radījuši šīs smalkās baudas zemeslodes mūsu daļā.

Apzinoties, ka pazīstu cilvēka dabu daudz labāk, nekā tas bija iespējams manam skolotājam, man bija viegli attiecināt jehūzu raksturu, kā viņš to notēloja, pašam uz sevi un maniem tautiešiem; un man likās, ka pats ar saviem novērojumiem varēšu izdarīt jaunus atklājumus. Tāpēc bieži lūdzu viņa gaišību atļaut man apciemot jehūzu barus kaimiņos, ko viņš man laipni atļāva, būdams pilnīgi pārliecināts, ka naids, ko jutu pret šiem kustoņiem, nekad neatļaus man pakļauties viņu ļaunajai ietekmei; un viņa gaišība pavēlēja vienam no saviem kalpiem, spēcīgam, bēram kleperim, ļoti godīgam un labsirdīgam, mani apsargāt, un bez viņa aizsardzības es arī neiedrošinātos doties tādās dēkās. Jo es jau pastāstīju lasītājam, kā šie pretīgie dzīvnieki man uzmācās, kad tikko biju ieradies šai zemē; vēlāk kādas trīs vai četras reizes gandrīz iekļuvu viņu nagos, kad biju aizklīdis patālāk bez sava zobena. Man likās - viņiem bija kāda nojausma par to, ka esmu no viņu sugas, un es šo nojausmu bieži pastiprināju, atrotīdams piedurknes un rādīdams tiem savas kailās rokas un krūtis, kad mans sargs bija manā tuvumā. Tad viņi centās pienākt man tuvāk un atdarināja manas kustības kā pērtiķi, bet vienmēr ar liela naida izteiksmi, gluži kā lauku kovārņi vajā pieradinātu kovārni aubītē un zeķēs, ja tam gadās iekļūt viņu barā.