Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Jau bērnībā jehūzi ir apbrīnojami veikli. Tomēr man reiz izdevās notvert trīs gadus vecu tēviņu, un es mēģināju to, maigi glaudīdams, nomierināt, bet mazais velnēns saka tik neganti kliegt, skrāpēties un kost, ka biju spiests palaist viņu vaļā; un bija arī pēdējais laiks, jo, izdzirdīs troksni, viss pieaugušo jehūzu bars saskrēja, bet, redzēdami, ka bērns ir vesels (jo tas aizbēga) un ka mans bēris stāv man blakus, tie neiedrošinājās mums tuvoties. Ievēroju, ka jaunam dzīvniekam piemīt ļoti pretīga smaka, kaut kas vidējs starp zebiekstes un lapsas smaku, tikai daudz nepatīkamāka. Es aizmirsu pieminēt vēl kaut ko (un varbūt lasītājs man piedotu, ja es to nemaz nepieminētu): kamēr turēju derdzīgo mūdzi rokās, tas apķēzīja visas manas drēbes ar saviem dzeltenīgi šķidrajiem, nejaukajiem izkārnījumiem; bet laimīgā kārtā turpat blakus bija mazs strauts, kur nomazgājos, cik tīri varēdams; tomēr neiedrošinājos nākt mana saimnieka tuvumā, līdz nebiju pietiekami izvēdinājies.

Cik novēroju, jehūzi ir visgrūtāk apmācāmie dzīvnieki: viņi spēj tikai nest vai vilkt nastas. Bet, manuprāt, šī nepilnība rodas tikai no samaitātas, ietiepīgas dabas, jo viņi ir viltīgi, ļauni, nodevīgi un atriebīgi. Viņi ir gan stipri un izturīgi, bet reizē garā gļēvi un tāpēc nekaunīgi, zemiski un nežēlīgi. Novērots, ka abu dzimumu sarkanmatainie ir vairāk izvirtuši un nejaukāki nekā pārējie, kurus viņi pārspēj spēkā un veiklībā.

Hoihnhnmi tur jehūzus, ko tie tieši nodarbina, būdās netālu no mājām, bet pārējos izdzen laukos, kur tie izrok saknes, ēd dažādus augus un meklē maitas vai dažreiz noķer kurmjus un luhimanus (lauku žurkas pasuga), kurus badīgi aprij. Daba iemācījusi tiem ar nagiem izrakt dziļas bedres pakalnu nogāzēs, un tur viņi guļ pa vienam, tikai mātīšu bedres ir platākas, un tajās var novietoties divi vai trīs mazuļi.

Jau no pašas bērnības tie prot peldēt kā vardes un spēj ilgi uzturēties zem ūdens, bieži noķer zivis, ko mātītes aiznes saviem bērniem. Lasītājs man piedos, ja šai sakarā pastāstīšu kādu savādu piedzīvojumu.

Kādu dienu, kad pastaigājos ar savu sargu, bēro kleperi, laiks bija tik karsts, ka lūdzu viņu atļaut man izpeldēties tuvējā upē. Viņš to atļāva, un es tūlīt izģērbos gluži kails un lēnām bridu straumē. Gadījās, ka jauna jehūziete, stāvēdama aiz kraujas, mani visu laiku bija novērojusi un, iedegusies kārībā (kā bēris un es vēlāk secināj ām), viņa strauji pieskrēja un ielēca ūdenī piecu jardu attālumā no vietas, kur peldējos. Nekad savā mūžā nebiju tik briesmīgi pārbijies. Bēris plūca zāli attālāk, nenojauzdams neko ļaunu. Viņa mani apskāva visneķītrākā veidā. Iekliedzos, cik skaļi varēdams, un bēris ataulekšoja pie manis, tad mātīte ar vislielāko nepatiku atlaida mani vaļā un izlēca pretēj ā krastā, kur viņa stāvēja, skatīdamās un kaukdama visu laiku, kamēr es apģērbos.

Mans saimnieks un viņa ģimene par to uzjautrinājās, bet man tas bija liels pazemojums. Jo tagad nevarēju noliegt, ka esmu īstens jehūzs katrā savā loceklī un sejas vaibstā, ja jau jehūziete juta pret mani dabisku tieksmi kā pret kādu savas sugas pārstāvi; turklāt šīs mātītes spalva nebija rūsgana (kas varētu attaisnot viņas mazliet novirzīto gaumi), bet melna kā dzeloņplūme, un viņas seja nebija tik nejauka kā pārēj ām viņas māsām, jo, manuprāt, viņai nevarēja būt vairāk kā vienpadsmit gadu.

Tā kā nodzīvoju šai zemē vairāk nekā trīs gadus, [27] tad lasītājs, man šķiet, gaida, lai es, tāpat kā citi ceļotāji, tam sīki aprakstītu iezemiešu tikumus un parašas, ko galvenokārt centos izpētīt.

Tā kā cēlos hoihnhnmus daba apbalvojusi ar tieksmi uz visiem tikumiem un viņiem nav priekšstata vai jēdziena par to, kas ir ļaunums saprātīgā radījumā, tad viņu galvenais likums ir izkopt prātu un pilnīgi pēc tā vadīties. Prāts viņiem nav problemātisks kā mums, kad cilvēki var pamatoti būt pretēj ās domās par kādu jautājumu, bet tas rada tūlītēju pārliecību, un tas ir gluži dabiski, ja prātu nav sajaukušas, aptumšojušas vai izdzēsušas kaislības un savtība. Atceros, cik grūti man bija savam saimniekam iestāstīt vārda «uzskats» jēgu un to, kā apgalvojumus var apstrīdēt, jo prāts māca mūs apgalvot vai noliegt tikai tad, kad esam par kaut ko pārliecināti, bet to, ko nezinām, nevaram ne apgalvot, ne noliegt. Tāpēc nesaskaņas, ķildas, strīdi par nepareiziem vai apšaubāmiem uzskatiem un paštaisnība ir ļaunumi, ko hoihnhnmi nepazīst. Tāpat, kad pūlējos tam ieskaidrot mūsu dažādās dabas filozofijas sistēmas, viņš pasmējās par to, ka būtne, kas dēvē sevi par saprātīgu, var lepoties ar savām zināšanām par citu cilvēku minējumiem un tādos jautājumos, kur šīs zināšanas, ja arī tās būtu pilnīgi drošas, nevarētu neko līdzēt. Šai ziņā viņa domas pilnīgi saskan ar Sokrata izteicieniem, kā tos atstāsta Platons; un es to pieminu kā lielāko godinājumu šim mūsu filozofijas karalim. Bieži esmu pārdomājis, kādu postu šāda doktrīna nodarītu Eiropas bibliotēkām un cik daudz ceļu uz slavu tad būtu slēgti zinātnieku pasaulē.

Draudzība un labvēlība ir divi galvenie hoihnhnmu tikumi, un tie piemīt ne vien atsevišķām būtnēm, bet attiecas uz visu sugu. Svešinieks no vistālākajām zemēm tiek tikpat laipni uzņemts kā tuvākais kaimiņš un, lai ietu kur iedams, jūtas kā mājās. Hoihnhnmi ir gaužām godīgi un pieklājīgi, bet pavisam neievēro nekādas ceremonijas. Viņi nelutina savus kumeļus, un lielās rūpes, ko tie velta viņu audzināšanai, izriet tikai no saprāta prasībām. Novēroju, ka mans saimnieks izrādīja tikpat lielu laipnību pret sava kaimiņa pēcnācējiem kā pret savējiem. Viņi domā, ka daba māca tiem mīlēt visus savas sugas pārstāvjus un tikai prāts atšķir atsevišķās būtnes, ja tām piemīt augstāka tikumība.

Kad hoihnhnmu ģimenes māte radījusi pa vienam no abu dzimumu bērniem, viņa pārtrauc tuvās attiecības ar savu vīru, atskaitot gadījumus, kad tie zaudē kādu no saviem pēcnācējiem, kaut gan tas notiek reti, bet šādās reizēs vīrs un sieva atkal tuvojas viens otram, un, ja šāds nelaimes gadījums notiek tādam pārim, kurā sieva vairs nevar dzemdēt bērnus, tad kāds cits pāris atdod viņiem vienu no saviem kumeļiem un atjauno savas attiecības, līdz māte atkal kļūst grūta. Šāda piesardzība nepieciešama, lai zemi pasargātu no pārapdzīvotības. Bet zemāko hoihnhnmu suga, kurus audzina par kalpiem, šai ziņā nav tik stingri ierobežota, tiem atļauts radīt trīs abu dzimumu bērnus, lai tie varētu būt kalpotāji dižciltīgās ģimenēs.

Noslēdzot laulības, viņi uzmanīgi izraugās abiem dzīves biedriem tādas krāsas, kas neradītu nepatīkamus sajaukumus pēcnācējos. Ērzeļos visaugstāk vērtē spēku, bet ķēvēs - skaistumu nevis mīlestības dēļ, bet lai pasargātu sugu no deģenerācijas; ja ķēve gadās ļoti spēcīga, tad tai dzīves draugu izvēlas pēc iespējas skaistu.

Aplidošana, mīlestība, dāvanas, atraitnes tiesa, līgavas pūrs ir jēdzieni, kas viņu prātam sveši, un viņu valodā nav vārdu, lai tos izteiktu. Jaunais pāris satiekas un savienojas laulībā, paklausot savu vecāku un draugu lēmumam; tādas laulības tie redz katru dienu un uzskata par katras saprātīgas būtnes nepieciešamu rīcību. Laulības pārkāpšanu vai citas netiklības tie nepazīst, un laulātais pāris pavada savu dzīvi tādā draudzībā un savstarpēj ā labvēlībā, kādu tie jūt pret visiem citiem savas sugas pārstāvjiem, ko tiem gadās satikt, - bez greizsirdības, mīlestības uzplūdiem, strīdiem vai īgnuma.