Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Kapteinim nebija sievas, un viņš turēja tikai trīs kalpotājus, taču nevienam no tiem neatļāvu sevi apkalpot pie galda, bet mājastēva attieksme pret mani bija tik laipna, viņam piemita tik dziļa cilvēciska izpratne, ka patiešām sāku samierināties ar viņa klātieni. Viņš mani tiktāl pierunāja, ka iedrošinājos paskatīties pa sētas logu. Pamazām es sāku iet otrā istabā, no kuras paskatījos uz ielu, bet bailēs atrāvu galvu atpakaļ. Pēc nedēļas viņš pierunāja mani noiet lejā līdz ārdurvīm.

Manas bailes palēnām norima, bet ienaids un nicināšana pieauga. Beidzot kļuvu pietiekami drosmīgs, lai viņa sabiedrībā pastaigātos pa ielu, bet aizbāzu savu degunu ar rūtu un dažreiz ar tabaku.

Pēc desmit dienām dons Pedro, kam biju šo to pastāstījis par saviem mājas apstākļiem, atgādināja man, ka mans gods un sirdsapziņa prasot, lai atgriežos savā dzimtenē un dzīvoju pie savas sievas un bērniem. Viņš teica man, ka nupat ostā esot angļu kuģis, kas gatavojoties izbraukt, un viņš man apgādāšot visu nepieciešamo ceļam. Būtu garlaicīgi atkārtot viņa argumentus un manus iebildumus. Viņš sacīja, ka esot pilnīgi neiespējami atrast tādu vientuļu salu, kādā es ilgojoties dzīvot, bet savā māj ā es būšot pavēlnieks un varēšot pavadīt savu dzīvi tik vientulīgi, cik man patiks. Beidzot padevos, jo sapratu, ka neko citu nevarēju darīt. Atstāju Lisabonu 24. novembrī ar angļu tirdzniecības kuģi, bet neapvaicājos, kas bija kuģa īpašnieks. Dons Pedro pavadīja mani līdz kuģim un aizdeva man divdesmit mārciņu. Viņš laipni no manis atvadījās un šķiroties mani apskāva, kas man bija gandrīz nepanesami. Šajā pēdējā ceļojumā es nesarunājos ne ar kapteini, ne ar kādu no jūrniekiem, bet, izlikdamies slims, ieslēdzos savā kajītē. 1715. gada 5. decembrī mēs izmetām enkuru Daunsā pulksten deviņos rītā, un trijos pēcpusdienā es laimīgi ierados savā māj ā Redrifā.

Mana sieva un bērni apsveica mani ar lielu pārsteigumu un prieku, jo viņi bija uzskatījuši mani par mirušu, bet man atklāti jāatzīstas, ka, ieraugot viņus, sajutu tikai naidu, riebumu un nicināšanu, it sevišķi, kad iedomājos par mūsu ciešajām radniecības saitēm. Lai gan kopš nelaimīgās dienas, kad atstāju hoihnhnmu zemi, piespiedu sevi paciest jehūzu izskatu un sarunāties ar donu Pedro de Mendesu, tomēr manā atmiņā un iztēlē pastāvīgi dzīvoja cildeno hoihnhnmu tikumi un domas. Bet, kad iedomājos, ka, savienodamies ar jehūzieti, esmu kļuvis daudzu jehūzu tēvs, mani pārņēma ārkārtīgs kauns, apjukums un riebums.

Tiklīdz ienācu savā māj ā, sieva mani apskāva un noskūpstīja, bet, tik daudz gadu atradinājies no šā pretīgā dzīvnieka pieskāriena, es iekritu ģībonī, kas ilga gandrīz stundu. Kad rakstu šīs rindas, kopš manas pēdēj ās atgriešanās Anglijā pagājuši jau gandrīz pieci gadi; pirmajā gadā nevarēju paciest savas sievas un bērnu klātbūtni, pat viņu smarža bija man nepanesama, es nespēju ēst ar viņiem vienā istabā. Līdz šim laikam tie neiedrošinās pieskarties manai maizei vai dzert no manas tases, un nekad neesmu varējis kādam no tiem atļaut saņemt manu roku. Pirmā nauda, ko izdevu, bija par diviem jauniem ērzeļiem, kurus turu labā stallī, tie ir mani mīluļi un pēc tiem zirgu puisis, jo mans gars atdzīvojas no staļļa smakas, ar ko piesūkušās viņa drēbes. Mani zirgi saprot mani diezgan labi, sarunājos ar tiem vismaz četras stundas dienā. Viņi nepazīst ne iemauktus, ne seglus, dzīvo lielā mīlestībā ar mani un draudzībā viens ar otru.

Un tā, laipnais lasītāj, esmu tev devis savu sešpadsmit gadu un septiņu mēnešu ilgo ceļojumu patiesīgu aprakstu, kur neesmu tik daudz rūpējies par stila izpušķojumiem kā par patiesību. Es būtu varējis, kā citi, tevi pārsteigt ar dīvainiem, neiespējamiem stāstiem, bet man patika labāk pastāstīt vienkāršus faktus visparastākajā veidā un stilā, jo mans galvenais nodoms bija tev sniegt paskaidrojumus, nevis tevi uzjautrināt.

Mums, kas esam apceļojuši tālas zemes, kurās reti ieradušies angļi vai citi eiropieši, ir viegli sacerēt nostāstus par brīnišķīgiem jūras un zemes dzīvniekiem. Bet ceļotāja galvenajam mērķim jābūt - padarīt cilvēkus gudrākus un labākus un, stāstot par svešām zemēm, apgaismot viņu prātus ar ļauniem un labiem piemēriem.

No sirds vēlos, lai tiktu izdots likums, ka ikvienam ceļotājam, pirms tam atļauj laist klajā savu ceļojumu aprakstu, jādod zvērests lordam Augstajam kancleram, ka viss, ko viņš nolēmis publicēt, ir pilnīgi patiess, saskaņā ar viņa zināšanām; jo tad pasaule vairs netiktu maldināta, kā tas parasti notiek, kad daži rakstnieki, gribēdami savus darbus padarīt pievilcīgākus publikai, pasniedz lētticīgajiem lasītājiem visrupjākos melus. Savā jaunībā esmu ar lielu prieku lasījis daudzas ceļojumu grāmatas, bet tagad pats apceļojis lielāko daļu zemeslodes un ar saviem novērojumiem kļuvu spēj īgs apgāzt daudzus teiksmainus nostāstus, esmu ieguvis lielu riebumu pret tādu lasāmvielu un arī jūtu zināmu sašutumu, redzot, kā cilvēku lētticību tik nekaunīgi izmanto. Un, tā kā paziņām labpatīkas domāt, ka manas niecīgās pūles varētu noderēt manai tēvijai, tad pieņēmu sev negrozāmu likumu: vienmēr stingri turēties pie patiesības, un mani arī nekas nevar kārdināt novērsties no tās, kamēr paturu prātā sava cēlā saimnieka un citu cildeno hoihnhnmu pamācības, kuras man bija gods tik ilgi pazemīgi uzklausīties.

Nec si miserum Fortuna Sinonem.

Finxit, vanum etiam, mendacemque improba finget. 51

Es ļoti labi zinu, cik maz slavas sagādā raksti, kas neprasa ne talanta, ne zināšanu, ne kādu citu gara dāvanu kā vien labu atmiņu vai kārtīgu dienasgrāmatu. Es zinu arī, ka ceļojumu aprakstu autorus, tāpat kā vārdnīcu sastādītājus, iegremdējuši aizmirstībā to autoru smagums un lielums, kas nākuši pēc viņiem un tāpēc nogulušies virs iepriekšējiem. Ir ļoti iespējams, ka ceļotāji, kas vēlākos laikos ieradīsies tajās zemēs, kuras esmu šajā sacerējumā aprakstījis, ievērodami manas kļūdas (ja tādas atradīsies) un pievienodami savus atklājumus manējiem, izspiedīs mani no lasītāju ievērības un nostāsies manā vietā, likdami pasaulei aizmirst, ka esmu kādreiz bijis rakstnieks. Tas būtu man pārāk liels pazemojums, ja es rakstītu slavas dēļ, bet, tā kā mans vienīgais mērķis ir sabiedrības labums, tad nevaru sajust vilšanos. Jo kas gan var lasīt par tikumiem, kurus esmu attēlojis cildenajos hoihnhnmos, nenokaunēdamies par saviem netikumiem, ja tas uzskata sevi par savas zemes saprātīgo, valdošo dzīvnieku? Es neko neteikšu par tām tālo zemju tautām, kurās valda jehūzi, starp kurām vismazāk samaitātie ir brobdingnegieši, kuru gudros morāles un valsts pārvaldes likumus mums derētu ievērot. Bet plašāk es vairs neizteikšos un atļauju saprātīgajam lasītājam pašam izdarīt savas piezīmes un secinājumus.

Diezgan lielu prieku jūtu par to, ka šo manu darbu nevarēs kritizēt, jo kādi iebildumi var būt pret rakstnieku, kas pastāsta tikai vienkāršus faktus, ko novērojis tik tālās zemēs, kuras mūs nevar interesēt ne tirdzniecības, ne politisko sakaru ziņā? Esmu rūpīgi izvairījies no visām kļūdām, kādas dibināti pārmet parastajiem ceļojumu aprakstu autoriem. Bez tam neesmu nemaz partejisks, bet rakstu bez kaislībām, aizspriedumiem vai ļaunprātības pret kādu atsevišķu vai vairākiem cilvēkiem. Es rakstu viscēlākos nolūkos, lai apgaismotu un pamācītu cilvēci, pār kuru bez jebkādas iedomības varu sevi uzskatīt pārāku, ņemot vērā priekšrocības, kādas esmu guvis, tik ilgi dzīvodams starp nevainojamiem hoihnhnmiem. Es rakstu, necerēdams ne uz peļņu, ne uz slavu. Es nesaku ne vārda, kas varētu izlikties kā izsmiekls vai vismazākā mērā aizvainot pat visjūtīgāko cilvēku. Tāpēc ceru, ka man ir tiesības nosaukt sevi par gluži nevainojamu autoru, pret kuru nekad neatradīs saviem talantiem pietiekami materiāla visādi iebildēji, apcerētāji, novērotāji, pārdomātāji, okšķerētāji un piezīmju rakstītāji. Jāatzīstas, man iečukstēja, ka mans Anglijas pavalstnieka pienākums esot bijis pēc pirmās manas atgriešanās iesniegt Valsts sekretāram memorandu, jo visas zemes, kuras pavalstnieks atklāj, piederot kronim. Bet baidos, vai manis aprakstītās zemes mums būtu tik viegli iekarot kā Ferdinando Kortesam kailos amerikāņus. Manuprāt, liliputi nepelna, lai pret tiem raidītu floti un armiju, un es šaubos, vai būtu prātīgi un droši mēģināt uzbrukt brobdingnegiešiem un vai angļu armija sajustos visai labi, ja tai virs galvas parādītos lidojošā sala. Hoihnhnmi patiešām neliekas būt tik gatavi karam, jo šī māka tiem ir pilnīgi sveša, sevišķi, kas attiecas uz šaujamiem ieročiem. Bet, ja es būtu valsts ministrs, nekad nedotu atļauju tiem uzbrukt. Viņu gudrība, vienprātība, bezbailīgums un dzimtenes mīlestība atvietotu visus trūkumus kara mākslā. Iedomājieties divdesmittūkstoš hoihnhnmu ielaužamies eiropiešu armijā, sajaucam rindas, apgāžam ratus, sašķaidām karavīru sejas putrā ar savu pakaļkāju varenajiem spērieniem, jo viņi pelnījuši raksturojumu, kas izteikts par Augustu, - «Recalcitrat undique tutus» [28] . Taču vēlētos iesniegt nevis priekšlikumus par šīs augstsirdīgās nācijas iekarošanu, bet drīzāk gribētu, lai tie paši atsūtītu pie mums pietiekamu daudzumu savu iedzīvotāju, kas civilizētu Eiropu, iemācot mums goda, taisnības, patiesības, mērenības, sabiedriskuma, vīrišķības, tiklības, draudzības, labvēlības un uzticības pamatprincipus. Visu šo tikumu nosaukumi vēl saglabājušies vairākās mūsu valodās, tie sastopami laikmetīgo un seno autoru darbos, un to varu apgalvot, pamatojoties uz tām nedaudzajām grāmatām, ko esmu lasījis.