ALEKSANDRS PUŠKINS: KIRDŽALI

Viņam varēja but ap gadu trīsdesmit. Viņa melnīg­snējā seja bija pareizi veidota un barga. Viņš bija liela auguma, platiem pleciem un vispār apveltīts ar neparastu fizisku speķu. Viņa galvu sedza raiba čalma, tievo vidukli apņēma plata josta; biezi, zili, ar adu apšūti vadmalas svārki, krekls, kura platas krokas sniedzās līdz ceļiem, un skaistas kurpes bija viņa parejais apģērbs. Viņš izskatījās lepns un mie­rīgs.

Viens no ieredņiem, večuks ar sarkanu ģīmi, tēr­pies izbalojušā mundierī, pie kura karajās trīs pogas, uzsprauda uz tumšsarkana puna, kas viņam aizvietoja degunu, alvas acenes, atlocīja papīru un caur nāsīm sāka lasīt kaut ko moldāvu valoda. Laiku pa laikam viņš uzputīgi pašķielēja uz važās iekalto Kirdžali, uz kuru, acīm redzot, zīmējās šis papīrs. Kirdžali klausī­jās viņā uzmanīgi. Ierēdnis pabeidza lasīt, salocīja papīru, dusmīgi uzbļava ļaudīm, pavēlēdams tiem iz­klīst, un lika piebraukt karucu. Tad Kirdžali griezās pie viņa un teica viņam dažus vārdus moldāvu va­loda; viņa balss drebēja, seja pārvērtās, viņš sāka raudāt un, savas važas šķindinādams, nokrita pie po­licijas ierēdņa kājām. Policijas ierēdnis izbijās un at­lēca nost; zaldati grasījās piecelt Kirdžali, bet viņš piecēlās pats, pieturēja ar roku savas važas, iekāpa karucā un iesaucas: — Haidā! — Žandarms atsēdās viņam blakus, moldavietis noplīkšķināja pātagu, un karuca aizripoja.

— Ko jums sacīja Kirdžali? — jaunais ierēdnis pajautājis policistam.

— Viņš, redziet, lūdza man, — policists smieda­mies atbildējis, — lai es parūpējoties par viņa sievu un bērnu, kuri dzīvojot kada bulgāru sādžā netālu no Kilijas, viņš baidās, ka piederīgie dabūs ciest viņa deļ. Muļķa ļautiņi.

Jaunā ieredņa stāsts mani stipri saviļņoja. Man bija žēl nabaga Kirdžali. Es ilgi par viņa likteni neko nezināju. Pēc dažiem gadiem satiku jauno ierēdni. Mēs tērzējām par pagātni.

— Ka klājas jūsu paziņam Kirdžali? — es jau- taju. — Vai jus nezināt, kas ar viņu noticis?

— Kā nu ne, — viņš atbildēja un pastāstīja man, lūk, ko:

Jasos Kirdžali stādījuši priekšā pašā, kurš pavēlējis viņu uzdurt uz mieta. Sods atlikts līdz kaut kādiem svētkiem. Pagaidam viņu ieslodzījuši cietumā.

Gūstekni apsargājuši septiņi turki (vienkārši ļau­dis, savā būtībā tadi paši laupītāji kā Kirdžali); viņi to cienījuši un, ka visi austrumnieki, aizrautīgi klau­sījušies viņa brīnišķīgos stāstus.

Starp sargiem un gūstekni nodibinājušās tuvas at­tiecības. Reiz Kirdaži viņiem sacījis:

— Brāļi! Mana stunda drīz sitīs. Neviens savam liktenim nevar izbēgt. Drīz es no jums šķiršos. Man gribētos atstāt jums kaut ko par piemiņu.

Turki sākuši ausīties.

— Brāļi, — turpinājis Kirdžali, — priekš trim ga­diem, kad es laupīju kopā ar nelaiķi Mihailaki, mēs aprakām stepē netālu no Jasiem katlu ar naudu. Skaidrs, ka šī apraktā manta vairs netiks ne viņam, ne man. Lai tad notiek tā: ņemiet to sev un sadaliet savā starpa.

Turki gandrīz prātu zaudējuši. Sākuši gudrot, kā atrast šo slepeno vietu. Domājuši, domājuši un no­lēmuši, lai Kirdžali pats viņus aizvedot.

Satumsusi nakts. Turki noņēmuši no cietumnieka kājām važas, sasējuši viņam rokas ar virvi un devu­šies ar viņu ārā no pilsētas uz stepi.

Kirdžali vedis viņus visu laiku vienā virzienā no kurgānā uz kurgānu. Viņi gājuši ilgi. Beidzot Kir­džali apstājies pie plata akmens, nomērījis divdesmit soļus uz dienvidiem, piecirtis kāju pie zemes un sacī­jis: — Šeit.

Turki ķērušies pie darba. Četri izvilkuši savus jata- ganus un ņēmušies rakt zemi. Trīs palikuši sardzē. Kirdžali atsēdies uz akmens un skatījies, kā viņi strādā.

— Nu? Vai drīz? — viņš jautajis. — Vai vēl neko nemana?

— Vēl ne, — turki atbildējuši un strādājuši tā, ka sviedri lijuši aumaļām.

Kirdžali kļuvis nepacietīgs.

— Ir gan cilvēki, — viņš sacījis. — Pat zemi ne­prot rakt, kā nākas. Es butu izracis viens divi. Puiši! Atsieniet man rokas, dodiet jataganu.

Turki kļuvuši domīgi un sākuši apspriesties. — Kā­pēc ne (viņi nolēmuši), atsiesim viņam rokas, iedo­sim jataganu. Kas tur par nelaimi? Viņš viens, mēs septiņi. — Un turki atsējuši viņam rokas un iedevuši jataganu.

Beidzot Kirdžali bijis brīvs un apbruņots. Ko gan viņš tobrīd izjutis! … Viņš sācis dūšīgi rakt, sargi viņam palīdzējuši… Pēkšņi Kird/ali iegrūdis viena no viņiem savu jataganu un, atstajis to viņa krūtīs, izrāvis abas pistoles, kas bijušas aizbāztas viņam aiz jostas.

Pārējie seši, ieraudzījuši Kirdžali apbruņotu ar divām pistolēm, laidušies bēgt.

Kirdžali tagad laupa Jasu apkartnē. Nesen viņš esot aizrakstījis valdniekam, prasījis no viņa pieci tūkstoši Ievu un piedraudējis nodedzināt Jāsus un dabūt rokā pašu valdnieku, ja viņa prasību neievēro- šot. Pieci tūkstoši Ievu viņš dabūjis.

Ko jūs teiksit par Kirdžali?