NIKOLAJS GOGOLIS - VAKARI CIEMATA DIKAŅKAS TUVUMĀ (STĀSTI, KO IZDEVIS DRAVNIEKS RUDAIS PAŅKO Stāstu krājums)

«Bēdas mums, bēdas nabaga bāreņiem!» Un abi svaiņi vairs nespēja apvaldīt asaras. «Kas tad ar tevi noticis, Solopij?» jautāja tanī brīdī ienākdams Gricko. «Kas tevi sasēja?»

«Ai, Pliknabainis, Pliknabainis!» priecīgi iekliedzās Solo­pijs. «Svaini, tas, rau, ir tas pats, par kuru es tev stāstīju. Tas tik ir znots! Lai dievs mani uz līdzenas vietas nogalē, ja šis puika manā klātbūtnē nav izdzēris tādu kausu kā tava galva un ja kaut acis būtu pamirkšķinājis!»

«Bet kā tad tu, svaini tā; tik braša puiša neprāti cienīt?»

«Kā nu pats redzi,» Cereviks, pret Gricko pagriezies, tur­pināja: «dievs mani par to sodījis, ka pret tevi apgrēkojos. Piedod man, labais cilvēk! dieva vārds, tevis dēļ būtu visu darījis … Bet ko iespēsi? Vecenē sātans iemājojis!»

«Es . neesmu atriebīgs, Solopij. Ja gribi, atraisīšu tavas saites!» Viņš pamirkšķināja puišiem, un tie paši, kuri 4īdz šim sasietos apsargāja, nu metās klāt, lai viņu atraisītu. «Par to tad gan arī tu rīkojies kā pieklājas: taisi kāzas! Un tad dzīrosim tā, lai veselu gadu pēc tam kājas vēl atcerētos hopaka dejošanu.»

«Prieks, kur tu rodies!» izsaucās Solopijs, sasizdams plauk­stas. «Man tagad ir tik patīkami ap sirdi, it kā kad žuļiki , manu veceni būtu aizveduši! Ko tur gudrot, vai tā der, vai neder — šodien pat rīkojam kāzas un cauri!»

«Nu, Solopij, to tu atceries: pēc stundas ieradīšos pie tevis. Bet tagad ej uz mājām: tur tevi gaida tavas ķēves un kviešu pircēji.»

«Kā! vai tad ķēve atradās?»

«Atradās!»

Aiz prieka Cereviks stāvēja kā apstulbis un nolūkojās paka] aizejošam Gricko.

«A, Gricko, vai neizdarījām savu darbu kā pienākas?» jau­tāja garais čigāns, paguvis vēl notvert steidzīgā puiša svārka stūri. «Tātad vērši nu ir mani?»

«Tavi, tavi!»

XIII

Nebaidies, māmiņa, nebaidies. Dārgos zābakus apaunies, Visus skauģus

zem kājām mīdi — Lai tavi pakavi

nošķindētul Lai tavi naidnieki nepīkstētu!

Kāzu dziesma.

Atbalstījusi zodu delnā, Paraska, sēdēdama viena pati istabā, kaut ko pārdomāja. Brūnajā galvā drūzmējās daudz un dažādi sapņi. Pa laikam viņas sārtajās lūpās ietrīsuļojās viegli smiekli un kāda jautra sajūta cēla augšup tumšās uz­acis, bet tad atkal domu mākoņi viņas nolieca pāri brūnajām, mirdzošajām acīm. «Un ko tad, ja tas, ko viņš stāstīja, neno­tiek?» šaubu mākta viņa čukstēja. «Ko tad? Jā… Nē, nē. Tas nekad nenotiks! Pamāte spēj izdarīt visu, ko vien iedo­mājas — vai tad arī es nevaru izdarīt to, ko pati gribu? Arī man pietiks stūrgalvības. Un cik viņš skaists! cik brīnišķīgi mirdz viņa melnās acis! Cik patīkami tas ir, kad viņš saka: Paraska, mana dūjiņa! Un baltais svārks viņam tik labi pie­stāv! ja vēl spilgtāku jostu!… bet lai! kad aiziesim dzīvot

jaunajā mājā, tad jau viņam noaudīšu. Bez prieka nevaru ne iedomāt,» turpināja viņa, izvilkdama no azotes nelielu, ar sarkanu papīru aplīmētu spogulīti, kuru bija nopirkusi tirgū, un viņā apmierināta lūkodamās: «lai tikai pagaida, ja tad es viņu kaut kur satikšu, es tai ne par ko nelocīšos, lai viņa manis dēļ vai pārplīst. Nē, pamāte, diezgan esi savu pameitu dauzījusi! Drīzāk jau smilts uzmetīsies uz akmeņa un ozols nolieksies pie ūdens kā kārkls, nekā es locīšos tavā priekšā! Bet, būtu pavisam piemirsusi… jāpielaiko taču aubīte, kaut arī tā pamātes, tomēr redzēs, kā šī man piedien!» Tā domā­dama, viņa piecēlās un, spogulīti rokās turot, galvu pieliekusi, sāka nedroši soļot pa istabu, it kā bailēs kur iekrist, jo nu zem sevis grīdas vietā ieraudzīja griestus ar dēļiem, no kuriem nesen novēlās priestera dēls, un plauktus, uz kuriem stāvēja podu rindas. «Ko es! Patiesi kā kad būtu vēl maziņa — meita skaļi iesmējās, baidos kāju nolikt!» Un viņa sāka piesist kāju grīdai — jo ilgāk, jo drošāk. Beidzot tā iespieda kreiso roku sānos un sāka dejot; otrā rokā vēl joprojām spoguli sev priekšā turēdama, viņa dimdināja pakaviem un uzvilka iemīļoto dziesmiņu:

Zaļojošais ziemcietīti, zemu nolieciesil

Bet tu, mīļais melnacīti, tuvāk piespiediesi!

Zaļojošais zaemcietīti,

liecies vēl zemāki!

Bet tu, mīļais melnacīti, spiedies vēl tuvāki!

Cereviks, kas tanī brīdī pavēra durvis, ieraudzījis savu meitu dejojam, apstājās. Ilgi viņš tur stāvēja un pie sevis smējās par šo nepiedzīvoto meitenes draiskulību, taču tā, sevī iegrimusi, likās, nemanīja vairs neko; bet, kad tēvs uztvēra pazīstamās dziesmiņas skaņas, asinis viņam sāka virmot; lepni rokas sānos iespiedis, viņš pagāja istabas vidū un laidās piesēdienā — aizmirsdams visas savas gaitas un darīšanas Tikai svaiņa skaļie smiekli beidzot lika abiem atjēgties. «Lūk, kur lieta! Tēvs ar meitu paši laiž kāzas vaļā. Labāk kustieties ātrāk: līgavainis ieradies!»

Dzirdot pēdējos vārdus, Paraska pietvīka košāk par sarkano lenti, ar ko bija sasējusi matus, bet bezbēdīgais tēvs pēkšņi ieprātojās, kādēļ te atnācis.

«Nu, meitiņ, tagad pasteigsimies! Chivra aiz prieka, ka pārdevu ķēvi, aizskrēja,» (to sacīdams, viņš pabailīgi ap­skatījās visapkārt) «aizskrēja iepirkties sev visādas plachtas un citas panckas, tad, līdz viņas atnākšanai, mums vajag visu nodarīt!» Un' nepaguva vēl Paraska pārkāpt mājas slieksni, kad jau atradās iznesīgā puiša rokās, jo tas, līdz ar lielu laužu baru, bija viņu uz ielas gaidījis. «Dievs lai svētī,» teica Cereviks, viņiem rokas salikdams. «Lai dzīve skrien kā vainagus kad sien!»

Pēkšņi burzmā sākās tracis. «Drīzāk tad es saplīstu gabalos, nekā to ļauju!» iekliedzās Solopija dzīves biedrene, bet ■audis, skaļi aurodami un smiedamies, vilka viņu prom. «Ne­trako, netrako, sieviņa!» aukstasinīgi sacīja arī Cereviks, pa­manījis, ka brangu čigānu pāris satvēris viņai rokas: «kas nodarīts, tas nodarīts; atsaukt es nemīlu!» «Nē un nē! Tas nekad nenotiks!» Chivra vēl kliedza, bet neviens viņā vairs neklausījās. Jaunlaulājamiem apkārt apstāja jautrībnieku pāri, izveidodami ap tiem necaurejamu dejotāju sienu.

Dīvainas, neizskaidrojamas jūtas sagrābtu skatītāju, ja viņš būtu novērojis, ka no viena paša ūsaina muzikanta lociņa pieskāriena stīgām gribot negribot sākās vienprātība un saskaņa. Cilvēki, pār kuru drūmajām sejām, šķiet, veselu mūžību nebija pāri slīdējis smaids, nu sāka dipināt kājas un drebināt plecus. Visi kustējās. Visi dejoja. Bet vēl dīvainākas, vēl neizskaidrojamākas jūtas mostos dvēseles dziļumos, ja ievērotu vecenes, kuru sejās nesen dvēsmoja atvēries kaps — tās tagad grūstījās un lēkāja līdzi jauno baram. Bezbēdīgās! un bez kādas bērnišķas jautrības, bez līdzjušanas dzirksts, viņām vienīgi apīnis, kā mechaniķis savam nedzīvajam au- tomatam, lika darīt kaut ko cilvēkiem līdzīgu; viņas klusām kustināja savas noreibušās galvas, virpuļoja līdzi jautrajam baram, ne acu nepaceldamas uz jauno pāri.

Troksnis, smiekli, dziesmas kļuva aizvien klusāki. Kā pa­mirdams gurušais lociņš klieda tukšajā gaisā neskaidras ska­ņas. Vēl kaut kur bija sadzirdama kāju dipoņa, kas līdzinājās tālumā šalcējas jūras dunēšanai. bet drīz vien viss bija tukšs un kluss.

Vai gan tāpat neaizlido no mums arī prieks, šis skaistākais, bet nepastāvīgākais viesis? — un velti tad kāda vientuļa skaņa mēģina izteikt līksmošanu. Jau pati savā atbalsī viņa

sadzird skumjas un tukšumu un baigi ieklausās tajā. Vai gan tāpat nepazūd vētrainās un straujās jaunības draugi, aizie­dami pa vienam, cits aiz cita izklīzdami pasaulē, pamezdami vientuļu savu seno dienu biedri. Garlaicīgi ir pamestajam! Un smagi, un tik skumji tiek sirdij, un nekas viņai nevar Dalīdzētl