NIKOLAJS GOGOLIS - PAZUDUSI VĒSTULE

PAZUDUSI VĒSTULE

Sens notikums, ko atstāstījis N. baznīcas ķesteris.

Tātad jūs gribat, lai es jums vēl pastāstu par vectēvu? — Kāpēc arī nenovēlēt to prieku, paklausīties jocīgu notikumu? Ech, senatne, senatne! Kāds prieks, kāda nevaldāma brīve pārņem sirdi, kad dzirdi to, kas sen sen, ne gada tam, ne mēneša, noticis pasaulē! Un ja tur vēl iejaukts kāds rada gabals — vectēvs vai vecvectēvs, — nu, tad atmet visam kaut ar roku: lai es aizrītos svētai moceklei Barbarai akafistu lasot, ja tad neliekas, ka lūk, lūk, pats visu to dari, it kā būtu ielīdis senča dvēselē, vai arī senča dvēsele plosītos tevī… Nē, mani visvairāk apstāj mūsu meičas un jaunās sievas; pa­rādies tikai viņām acīs: «Fom Grigorjevič! Fom Grigorjevič! nu pastāsti kādu nebūt šausminošu pasaciņu! pastāsti, pa­stāsti! …» tara—ta—ta, ta—ta—ta, un iet vajā, iet va|ā ,.. Stāstīt, protams, nav žēl, bet paskatieties tik, kas vēlāk ar viņām notiek gultas segās. Zinu gan, ka katra no viņām dreb zem segas, it kā viņu kratītu drudzis, un laimīga būtu ar visu galvu ielīst savā kažokā. Vai žurka pagrabinās gar podu, vai pati kā nebūt ar kāju aizķer krāsns kruķi — dievs esi žēlīgs! drosme papēžos! Bet otrā dienā, it kā nekas nebūtu bijis, uz­mācās atkal no jauna: stāsti viņai drausmīgu pasaku un vairāk neko. Ko gan lai tādu jums pastāstu? Uzreiz nekas neiekrīt prātā … Jā, pastāstīšu jums, kā raganas spēlēja ar nelaiķi vectēvu uz cūkām. Tikai iepriekš lūdzu jūs, kungi, nepārtraukt mani, citādi iznāks tāda putra, ka kauns būs mutē ņemt. Nelaiķis vectēvs, man jums jāsaka, savā laikā nebija vis vienkāršs kazaks. Zināja, kur likt «to», kur «actiņu». Svētkos tik veikli nolasīja apustuļus, ka dažs labs priestera dēls pat tagad viņam neliktu līdzi. Nu, paši zināt, ka tais laikos, ja savāktu lasīt pratējus no visas Baturinas, tad nebūtu bijis pat vienā cepurē ko likt, — vienā saujā būtu varējuši visus saņemt. Tad ari nav ko brīnīties, ka katrs pretimnācējs sveicināja vectēvu, palocīdamies viņam vai līdz pašai jostas vietai.

Reiz dižciltīgajam hetmanim bija ienācis prātā nezin kāda tur iemesla pēc nosūtīt carienei vēstuli. Toreizējais pulka rakstvedis — lūk, kad tevi jupis, aizmirsies vārds — Pēkšai- nis ne Pēkšainis, Mietnītis ne Mietnītis, Plikvēderis ne Plik- vēderis … zinu tik, ka kaut kā ērmīgi sākās dīvainā palama — atsauca pie sevis vectēvu un sacīja viņam, ka, lūk, pats hetmanis izrīko viņu par vēstules nonesēju carienei. Vectēvs nemēdza ilgi posties: iešuva vēstuli cepurē, izveda zirgu, no­mutēja sievu un divus savus sivēnus, kā viņš pats mēdza saukt savus puikas, no kuriem viens bija īstais tēvs kaut vai man pašam; un sacēla uz ceļa aiz sevis tādus putekļus, it kā piecpadsmit zēnu būtu sagudrojuši ielas vidū spēlēties mu­džeklī! Otrā dienā, vēl gailis nebija ceturto reizi nodziedājis, vectēvs jau bija Konotopā. Tobrīd tur bija gada tirgus: uz ielām bija tik daudz ļaužu, ka acis apžilba. Bet tā kā bija agrs, tad visi snauda, izstiepušies uz zemes. Govij blakus gulēja dzērājpuika ar tik sarkanu degunu kā svilpis. Tālāk sēdus krāca sieva, kramiņu, zilumzāļu, skrošu un bubļiku uzpircēja-pārdevēja; zem ratiem gulēja čigāns, uz zivju ve­zuma — čumaks, uz paša ceļa bija plati ieplētis kājas bār­dains moskalis ar jostām un dūraiņiem … nu. visādas salaš­ņas, kā gada tirgos mēdz būt. Vectēvs apturēja zirgu, lai labāki apskatītos. Šai laikā teltīs sāka maz pamazām rasties dzīvība. Zīdietes sāka šķindināties ar pudelītēm; šur tur pa­cēlās gredzenveidīgi dūmu mākonīši, un sildīto gardumu smarža izplūda pa visu nometni. Vectēvam ienāca prātā, ka viņam nav ne šķiltavu, ne tabakas apgādāts: tāpēc, lūk, gāja paklaiņot pa gada tirgu. Nebija pagājis ne desmit soļu, satiek aizkrācieti. Uzdzīvotājs — jau no sejas redzams! Platās bik­ses sarkanas kā uguns, zils župans, spilgta, puķaina josta, pie sāniem zobens un vara važiņā pīpe līdz pašiem papēžiem — aizkrācietis kas aizkrācietis! Ek, kur tauta! nostājas, izslējās, nobrauka ar roku brašās ūsas, norībina pakaviem — un laiž vaļā! Un kā vēl dejo: kā viesulis, kājas virpuļo kā vārpstiņa sievu rokās; tver ar roku pa visām banduras stīgām un tūliņ arī, iespraudis rokas sānos, laižas pietupdejā: atskan dziesma — sirds gavilē! …. Nē, tas laiciņš pagājis: neredzēt mums vairs aizkrāciešus! Jā: tā nu satikās. Vārds pa vārdam, cik tur vajadzīgs, lai iepazītos? Sāka tērzēt, tērzēt, tā kā vec­tēvs gandrīz pavisam jau aizmirsa savu ceļu, uzdevumu. Sākās iedzeršana kā kāzās pirms lielā gavēņa. Tikai, redzams, beidzot bija apnicis plēst traukus un sviest pūlī naudu un arī gada tirgus taču mūžam nevar turpināties. Jaunie paziņas sarunājās nešķirsies un ceļot kopā. Bija jau labi uz vakara pusi, kad viņi izjāja no pilsētas. Saulīte jau laidās uz dusu; viņas vietā šur tur sārtojās blāzmas strēles. Aiz pilsētas ņir­bēja druvas kā tumšacaino meiču rūtainie svētku brunči. Mūsu aizkrācietis bija kļuvis pārmērīgi runīgs. Vectēvs un vē 1 kāds cits viņiem piebiedrojies slaists sāka jau domāt, vai viņā tik nav iegājis velns. Kur gan viņš visu to rāva? Gan notiku­mus, gan stāstus, tik ērmīgus, ka vectēvs vairāk reižu tvēra pie sāniem un tikko neplīsa no smiekliem. Bet laukā kļuva arvien tumšāks, un līdz ar to nesakarīgāka kļuva arī brašā runa. Beidzot mūsu stāstītājs apklusa pavisam un sāka trūk­ties pie mazākā trokšņa. «He, he, sābri! Tu ne pa jokam sāc ar degunu knābāt. Sāc jau domāt, kā ātrāk tikt mājās un uz krāsns!» — «Nav ko slēpt no jums,» viņš teica, pēkšņi ap­griezies un nekustīgi viņos nolūkodamies. «Vai zināt, ka mana dvēsele jau sen pārdota nelabajam?» — «Kas par neredzētu brīnumu! Kas gan savā mūžā nav bijis kādreiz draugos ar nelabo! Tāpēc jau arī vajag uzdzīvot, kā saka, lai izput!» «Ak, zēni, labprāt uzdzīvotu, bet šonakt aptek mans laiks! Ai, brālīši!» viņš iesaucās, sizdams viņiem plaukstās: «ai, neiz- dodiet! palieciet vienu nakti nomodā! mūžam neaizmirsīšu jūsu draudzības!» Kāpēc gan lai nepalīdzētu cilvēkam tādā nelaimē? Vectēvs tieši apgalvoja, ka drīzāk ļaus nogriezt sev matu cekulu no galvas, nekā atļaus velnam ar savu suņa purnu apostīt kristīgu dvēseli.

Mūsu kazaki būtu varbūt jājuši tālāk, ja nakts nebūtu aiz­klājusi visas debesis kā ar melnu segu un laukā nebūtu pa­licis tik tumšs kā zem aitādu kažoka. Notālēm tikai mirgoja uguntiņa, un zirgi, sajuzdami kūts tuvumu, sāka steigties, sacēluši ausis un acīm ieurbušies tumsā. Uguntiņa, likās, nāca pretim, un kazaku priekšā parādījās krodziņš, nošķiebies uz vieniem sāniem kā sieva, kas nāk mājās no jautrām kristī­bām. Tolaik krodziņi nebija tādi kā tagad. Nebija telpas ne tikai kur apgriezties godīgam cilvēkam, uzdejot hopaku vai ābelīti, nebija pat, kur galvu nolikt, kad tajā bija iesities žvingulis un kājas gāja krustām šķērsām. Pagalms viss bija pilns vezumnieku ratiem; nojumēs, silēs, priekšiņā, cits sarāvies, cits izstiepies, krāca kā runči. Vienīgi tik krodzi­nieks viens pats pie tauku spuldzītes iegrieza birkā zīmes, cik ceturtdaļu un astotdaļu vedra iztukšojušas vezumnieku galvas. Vectēvs, paņēmis trešdaļ vedra uz trim, aizgāja šķūnī. Visi trīs nolikās blakām. Viņš nebija paspējis vēl ne pagorīties, kad redz, ka viņa biedri jau guļ kā nosisti. Uzmodinājis trešo, viņiem piebiedrojušos kazaku, viņš atgā­dināja tam biedram doto solījumu.