NIKOLAJS GOGOLIS - PAZUDUSI VĒSTULE

Tas mazliet pacēlās, iz­berzēja acis un aizmiga no jauna. Ko lai dara, nācās vienam pašam sargāt. Lai kaut kā aizdzītu miegu, viņš apskatīja visus vezumus, apraudzīja zirgus, aizkūpināja kaļķīti, atnāca atpakaļ un nosēdās atkal pie savējiem. Viss bija klusu, tā kā, likās, būtu varējis dzirdēt mušu laižamies. Un, lūk, viņam rādās, ka aiz tuvākā vezuma kaut kas pelēks izbāž ragus… Te acis viņam sāka vērties ciet tā, ka nācās tās ik minūtes izberzēt dūrēm un mazgāt ar degvīna paliekām. Bet, tikko acis mazliet noskaidrojās, viss nozūd. Tomēr pēc kāda brītiņa aiz vezuma atkal parādās rēgs. .. Vectēvs ieplēta acis cik spēdams; bet nolādētais snaudiens ietina visu viņam priekšā miglā; rokas viņam notirpa, galva nokā­rās un ciets miegs pārņēma viņu tā, ka viņš pakrita kā nosists. Ilgi gulēja vectēvs, un tikai kad saule jau. sāka cepi­nāt viņa noskūto galvas virsu, tikai tad viņš uzlēca kājās. Pāris reizes izstaipījies un pakasījis muguru, viņš ievēroja, ka vezumu jau vairs nebija tik daudz kā vakar vakarā. Vezumnieki kā redzams bija posušies ceļā vēl pirms gaismas. No pašu ļaudīm — kazaks gulēja, bet aizkrācieša vairs nebija. Aptaujājās — neviens ne zināt nezina nekā. Vienīgi tik virssvārki palikuši guļas vietā. Vectēvu sagrāba bailes un pārdomas. Gāja apraudzīt zirgus — ne paša vairs, ne aizkrācieša. Ko gan tas varēja nozīmēt? Teiksim, aizkrā- cieti parāvis nelabais, bet kas gan zirgus? Visu pārlicis, vectēvs nolēma, ka, droši vien, velns būs atnācis kājām, bet, tā kā līdz ellei diezgan tālu, tad parāvis arī viņa zirgu. Žēl viņam bija loti, ka nebija turējis savu kazaka vārdu. «Nu,» nodomāja, «ko lai dara, iešu kājām: varbūt pa ceļam gadī­sies kāds zirgu tirgotājs braucam no gada tirgus, kaut kā jau nopirkšu zirgu.» Ķērās pie cepures — arī cepures nav.

Nelaiķis vectēvs sasita plaukstas ; kad atcerējās, ka vakar uz kādu brītiņu samainījušies cepurēm ar aizkrācieti. Kas gan cits būtu varējis paraut, ja ne nelabais 1 Te nu bija hetmaņa sūtnis! Tad tā aizvedi vēstuli carienei! Un vectēvs ņēmās apveltīt velnu tādiem vārdiem, ka, jādomā, velns ellē nošķaudījās ne vienreiz vien. Bet ar lamāšanos maz kas līdzams; un cik arī vectēvs nekasīja pakausi, nevarēja nekā izdomāt. Ko darīt? Traucās meklēt sveša padoma: saaicināja kopā visus labos ļautiņus, kas tobrīd bija krodziņā, vezumniekus un nejaušus iebraucējus un izstāstīja, ka tā un tā, notikusi tāda un tāda nelaime. Vezumnieki ilgi domāja, atspieduši zodus uz nūjām, kratīja galvas un teica, ka tādus brīnumus kristīgo zemē nav dzirdējuši, ka velns būtu parāvis hetmaņa vēstuli. Citi turpretim piebilda, ka, ja velns vai moskalis ko nozog, tad ne gailis pakaļ nedzied. Tikai krodzinieks sēdēja kaktā un klusēja. Vectēvs griezās pie viņa. Ja cilvēks klusē, tad, droši vien, viņam daudz kas padomā. Tikai krodzinieks nebija vārdos visai devīgs, un, ja vectēvs nebūtu izvilcis no kabatas piecus zlotus, tad būtu viņa priekšā nostāvējis velti. «Pamācīšu tevi, kā atrast vēstuli,» viņš teica, pavezdams viņu sāņus. Vectēvam sirds kļuva vieglāka. «Redzu jau no acīm. ka esi kazaks, ne sieva. Ievēro! Netālu no krodziņa ceļš iegriežas pa labi mežā. Tikko metīsies krēsla, posies ceļā. Mežā dzīvo čigāni un iznāk no savām alām kalt dzelzi tādā naktī, kad vienīgi tik raganas jāj uz saviem krāsns kruķiem. Ar ko viņi īstenībā ņodarbojas, tas tev nav jāzina. Mežā daudz klaudzēs, tikai neej uz to pusi, no kurienes nāk klaudzieni; bet tev priekšā būs maza teciņa gar apdegušu koku; ej pa šo teciņu, ej, ej … Ērkšķi tevi durstīs, biezi lazdu krūmi aizkrustos ceļu — bet tu tik ej; kad būsi nonācis pie nelielas upītes, tad tikai vari apstāties. Tur tu arī ieraudzīsi to. kas tev vajadzīgs. Neaizmirsti tik kabatās paņemt līdzi to, kam kabatas jābūt. Tu saproti, šo mantu labprāt ieredz kā cilvēki, tā velni.» To teicis, krodzinieks iegāja atpakaļ savā būdā un negribēja vairs ne vārda runāt.

Nevar teikt, ka nelaiķis vectēvs būtu bijis no bailīgo desmita; gadījās sastapt vilku, tad tieši aiz astes to; dūru cīņā kazaku starpā — visus kā bumbierus noplāja gar zemi. Tomēr drebuļi pārskrēja viņam, kad viņš tik tumšā naktī iegāja mežā. Būtu jel zvaigznīte bijusi pie debesīm! Tumšs un kluss kā vīna pagrabā; dzirdams tikai, ka kaut kur augstu augstu pāri galvai ziemelis staigā pa koku galotnēm un koki klanās kā iereibušu kazaku galvas, čaukstinādami lapām dzērāju runas. Tad uzdvesa tāds aukstums, ka vec­tēvs iedomājās pat par savu aitādas kažoku, un mežā sacē­lās pēkšņi tāds troksnis, it kā dauzītu simt āmuriem, tā ka vectēvam sāka džinkstēt galva. Un it kā rūsa apgaismoja uz brīdi visu mežu. Vectēvs tūliņ ieraudzīja teciņu, kas veda cauri smalkam krūmājam. Turpat bija arī apdegušais koks un ērkšķu krūmi. Viss, viss uz mata tā, kā viņam bija sacīts; nē, krodzinieks nebija viņam samelojis. Tikai ne visai patīkami bija sprausties cauri ērkšķu krūmiem; savu mūžu viņš nebija pieredzējis, ka nolādētie ērkšķi un zari tik sāpīgi varētu durt un plēst: gandrīz ik uz soļa viņam bija vai jāie­kliedzas. Maz pamazām viņš izlauzās klajākā vietā, un, cik varēja vērot, koki tapa retāki un jo tālāk, jo kuplāki, kādus viņš pat viņpus Polijas nebija redzējis. Paskat, koku starpā pavīdēja arī upīte, melna kā rūdīts tērauds. Vectēvs ilgi nostāvēja krastā, nolūkodamies uz visām pusēm. Otrā krastā deg uguns un, liekas, tūliņ, tūliņ nodzisīs, un atkal par jaunu atmirdz upītē, kas dreb kā poļu muižnieks kazaka ķetnās. Lūk, arī tiltiņš! Nu, pa to, labi, ja velna divriču rateļi var pārbraukt. Vectēvs tomēr soļoja droši pāri un ātrāk, nekā kāds būtu varējis izņemt tabakas dozi un iešņaukt tabaku, bija jau otrā krastā. Tagad tik viņš ieraudzīja, ka ap uguni sēdēja ļaudis ar tik glītiem purniņiem, ka citā laikā viņš būtu diezin ko devis, lai tikai izvairītos no tādiem paziņām. Bet tagad, nekā darīt, vajadzēja saieties. Vectēvs palocījās viņu priekšā gandrīz līdz jostas vietai: «dievs palīdz, labie ļautiņi!» Kaut viens būtu pametis ar galvu: sēž un klusē, un ber kaut ko ugunī. Redzēdams vienu vietu neaizņemtu, vectēvs bez kādiem aplinkiem nosēdās arī pats. Glītie pur­niņi neko; arī vectēvs neko. Ilgi sēdēja klusēdami. Vectēvam jau tapa garlaicīgi; sāka grābstīties pa kabatām, izņēma kaļķīti, palūkojās visapkārt — neviens uz viņu neskatās. «Gan, labdari, esiet tik laipni, ka būtu, lai, teiksim, piemē­ram, ka .. .» (vectēvs bija pietiekami ilgi nodzīvojis pasaulē, zināja jau, kā uzsākt valodas un, ja gadītos, droši vien, pat cara priekšā nebūtu uz mutes kritis), «lai, teiksim, piemē­ram, ir sevi neaizmirstu, ir jums nenodarītu pāri, — kaļķītis man, bet tā, ar ko aizdedzināt, nav ne velna.» Bet arī šī runa palika bez atbildes. Tikai viens ērms piebāza degošu pagali vectēvam tieši pie pieres, tā ka, ja viņš nebūtu parāvies mazliet sāņus, varēja notikt, ka uz visu mūžu būtu šķīries no vienas acs. Redzēdams, ka laiks paiet velti, nolēma, — vai nu nešķīstais dzimums klausās vai ne, — izstāstīt savu lietu. Ērmi ir ausis saslēja, ir ķepas izstiepa. Vectēvs apķērās, sagrābstīja saujā visu naudu, kas tam bija klāt un iesvieda pūlī kā suņiem. Tikko viņš bija pasviedis naudu, viss viņa priekšā sajuka, zeme sāka drebēt, un viņš pats nemācēja pateikt, — kā bija nokļuvis gandrīz vai pašā peklē. Ak, tu tētīt! vectēvs nosēcās, labi apskatījies: kādi ķēmi! purns uz purna nebija saskatāms. Raganu tāds mil­zums kā, dažreiz gadas, pa Ziemsvētkiem sniega piesnidzis: izgreznojušās, izkrāsojušās, gluži kā jaunās panes gada tirgū. Un visas, cik viņu tur bija, kā apreibušas lēca kādu velniš­ķīgu trepaku. Putekļus sacēla tādus, ka lai dievs nedod' Drebuļi būtu pārņēmuši kristītu cilvēku to vien redzot, cik augstu lēca velna dzimums. Vectēvam, neskatoties uz visām bailēm, nāca smiekli, kad redzēja, ka velni ar suņu purniem uz vācu kājiņām, astes griezdami, luncinājās ao raganām kā puiši ap jaunām meitenēm, bet spēlmaņi sita dūrēm pa piepūstiem vaigiem kā pa sietiņu un svilpoja deguniem kā ar mežragiem. Tikko pamanīja vectēvu, — sagruva tam pūlī apkārt. Cūku, suņu, āžu, sīgu, zirgu purni — visi stiepās pretim un tiecās skūpstīties. Vectēvs nospļāvās aiz riebuma' Beidzot sagrāba viņu un nosēdināja aiz galda, kas bija var­būt tik garš kā ceļš no Konotopa līdz Baturinai. «Tas nu vēl nav gluži tik ļauni,» vectēvs nodomāja, kad ieraudzīja galdā cūkgaļu, desas, sasmalcinātus sīpolus ar kāpostiem un daudz citu gardumu: «redzams, ka velna diedelnieki gavēņus neietur.» Vectēvs, nebūs jums par ļaunu zināt, mēdza pie gadījuma šo to iekampt uz zoba. Nelaiķim bija laba ēstgriba un tāpēc viņš, neielaizdamies runās, pievilka sev klāt bļodu ar sagrieztu speķi un cūkas šķiņķi, paņēma dakšiņas, nedaudz mazākas par tām, ar kurām zemnieks krauj sienu, uzdūra uz tām prāvāko gabalu, pievienoja maizes garozu — un, skat tik, iebāzās svešā mutē, turpat pie pašām ausīm, un varēja pat par visu galdu dzirdēt, ka kāds purns gremo un šņakstina zobiem. Vectēvs neko. paķēra citu gabalu, liekas, jau lūpas skar to, tikai atkal ne savā, bet svešajā rīklē. Trešo reizi — atkal garām. Vectēvs noskaitās: aiz­mirsa pat bailes un kādās ķetnās viņš atrodas ; pielēca raga­nām klāt: «Ko jūs, Erodus dzimums, nodomājušas smieties par mani, vai? Ja jūs šajā pašā mirklī neatdosiet man manu kazaka cepuri, tad lai es topu par katoli, ja neapgriežu jūsu cūku purnus pakausī!» Nepaguva viņš pabeigt pēdējos vār­dus, kad visi ķēmi atņirdza zobus un sāka tā smieties, ka vectēvam pārskrēja drebuļi. «Labi!» nospiedza viena ragana, kuru vectēvs noturēja par vecāko, jo purniņš viņai bija gandrīz pat vēl skaistāks par visām, «cepuri tev atdosim, tikai ne ātrāk, kamēr nesaspēlēsi ar mums trīs reizes uz cūkām.» Ko vēl negribēs? Kazaks lai spēlētu ar sievām uz cūkām? Vectēvs gan ķepurojās pretim, gan ķepurojās, bei­dzot nosēdās. Atnesa kārtis, notaukotas, tādas, ar kādām pie mums tik popa meitas zīlē sev brūtgānus. «Uzklausi!» ragana ierējās pa otram lāgam, «ja tu kaut vienu reizi lai­mēsi — cepure būs tava, bet ja visas trīs reizes dabūsi cūkas, tad, neņem ļaunā, ne tikai cepuri, nē, pat gaismu vairs neredzēsi!» «Dali, dali, vecā kaza! Kas būs, būs!» Kārtis izdalītas. Vectēvs paņem savas rokā — negribas ne skatīties — tādi mēsli: kaut vai joka pēc būtu viens trumpis. No visām desmitnieks pats lielākais, nav pat pāra. Bet ragana visu laiku pasviež pa piecniekam. Iznāca cūkas! Tikko vec­tēvs dabūja cūkas, no visām pusēm sāka zviegt, riet, rukšķēt: «cūkas, cūkas, cūkas!» — «Kaut jūs pārsprāgtu, velna dzi­mums!» vectēvs iekliedzās, aizbāzis pirkstiem sev ausis. «Nu,» viņš nodomāja, «ragana blēdīgi sajauca kārtis, tagad dalīšu pats. Izdalīja; atklāja trumpi: paskatījās kārtīs: iekritušas labas, ir trumpji. Un no sākuma lieta gāja, ka labāk nevajadzēja; tikko ragana izsviež piecnieku ar kara­ļiem. Vectēvam rokā trumpji vien. Ilgi nedomādams, neprā­todams— visiem karaļiem ar trumpjiem pa ūsām. «He, he, he! Tā kazaki nespēlē! Ar ko tu kāvi, tautiet?» «Kā — ar ko? Ar trumpjiem!» — «Varbūt pēc jūsu domām tie ir trumpji, tikai pēc mūsu saprašanas —ne!» Skatās — tiešām vienkār­šas kārtis. Kas par velna būšanu! Dabūja otrreiz cūkas, un velna bērni sāka no jauna aurot: «cūkas! cūkas!» tā, ka viss galds drebēja un kārtis lēkāja pa galdu. Vectēvs iekarsa; izdalīja pēdējo reizi. Atkal iet labi. Ragana izsviež atkal piecnieku, vectēvs nokāva un paņēma no kavas pilnu roku trumpju. «Trumpis!» viņš iesaucās un cirta galdā kārti, ka tā saliecās. Ragana, neko neteikusi, sita ar tā paša masta astoņnieku. «Ar ko tu, vecais velns, kāvi?» Ragana pacēla kārti: zem tās gulēja vienkāršs sešnieks. «Lūk, velna māneklis!» vectēvs izsaucās un cirta no visa spēka ar dūri pa galdu. Laime vēl, ka raganai bija sliktas kārtis: vectē­vam kā izmeklētas, tobrīd pa pāram. Sāka pieņemt kārtis no kavas, bet neveicās, nāk tādi mēsli, ka vectēvam nošļuka rokas. Kavā nevienas labas kārts! Izspēlēja tāoat vien, ne­maz vairs neskatīdamies, vienkāršu sešnieku; ragana paņēma. «Paskat kā! Kas tad tas? E-hē! te tiešām kaut kas nav kārtībā!» Un vectēvs pabāž klusītiņām kārtis zem galda un pārkrusta; skaties tik, viņam rokā trumpja dūzis, karalis, kalps, bet sešnieka vietā viņš bija izspēlējis dāmu. «Nu, esmu gan bijis muļķis! Trumpja karalis! Ko? pieņēmi? A-ha! Kaķu izdzimtenis! Bet dūzi negribi? Dūzis! Kalps!»…» Peklē grāva pērkons; raganai uznāca krampji, un, kur gadī­jusies, kur ne, cepure bāc vectēvam taisni sejā. «Nē, ar to nepietiek!» vectēvs iesaucās sadūšojies un uzlicis cepuri galvā. «Ja man tūliņ nenostāsies priekšā mans brašais zirgs, tad lai pērkons mani nosper tepat uz šīs nešķīstās vietas, ja es jūs visus nepārkrustu ar svēto krusta zīmi!» un gandrīz jau pacēla roku, kad viņa priekšā iegrabējās zirga kauli. «Te tev ir tavs zirgs!» Sāka raudāt, nabadziņš, raudzīdamies tajā kā muļķa bērns. Zēl vecā biedra! «Dodiet jel man kādu zirgu, lai tieku prom no jūsu perekļa!» Velns noplīk- šķināja pātagu, — zirgs kā uguns izslējās zem viņa, un vec­tēvs kā putns izlidoja ārā.

Читать дальше