Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Ko vēl man neizdosies paglābt no Kapitolija atriebības? Kurš vēl mirs, ja prezidents Snovs nebūs ar mani apmierināts?

Atskāršu, ka Sinna pūlas uzvilkt man mēteli, un paceļu rokas. Es sajūtu, kā mani ieskauj kažokāda — gan iekšpusē, gan ārpusē. Tā ir no kāda dzīvnieka, ko vēl nekad neesmu redzējusi. — Tā ir ermīna, — stilists saka, kad noglaudu balto piedurkni. Adas cimdi. Koši sarkana šalle. Manas ausis apsedz kaut kas pūkains. — Tevis dēļ atkal būs modē ausu sildītāji.

Man riebjas ausu sildītāji, domāju. Ar tiem ir grūtāk dzirdēt, un, kopš man pēc sprādziena arēnā viena auss kļuva kurla, man tie sildītāji nepatīk vēl vairāk. Pēc tam kad uzvarēju, manu ausi Kapitolijā atkal izārstēja, bet es joprojām ik pa laikam to nevilšus pārbaudu.

Māte piesteidzas klāt un atnes kaut ko sakļautā plaukstā. — Veiksmei!

Tā ir piespraude, ko Medža man iedeva, pirms es devos uz Spēlēm. Lidojošs zobgaļsllis zelta apļa vidū. Mēģināju to atdot Rū, bet viņa neņēma. Viņa teica, ka piespraudes dēļ esot izlēmusi man uzticēties. Sinna to piesprauž pie manas šalles mezgla.

Efija Trinketa turpat tuvumā sasit plaukstas. — Uzmanību! Tūlīt mēs filmēsim pirmo skatu ārā — uzvarētāji sasveicināsies pirms brīnišķīgā ceļojuma. Tā, Katnis, platu smaidu, tu taču esi ļoti sajūsmināta, vai ne? — Es nepārspīlēju, teikdama, ka viņa mani izgrūž pa durvīm.

Vienubrīd īsti neko neredzu, jo sniegs ir sācis snigt pa īstam. Tad pamanu Pītu iznākam pa viņa mājas durvīm. Domās dzirdu prezidenta Snova pavēli: "Pārliecini mani!" Un es zinu, ka man tas ir jāizdara.

Manā sejā atplaukst plats smaids, un es eju pie Pītas. Un, it kā vairs nevarētu nociesties ne mirkli ilgāk, metos skriet. Viņš mani saķer un griež riņķī, un tad paslīd — viņš vēl pilnībā nevalda pār savu mākslīgo kāju —, un mēs nokrītam sniegā, un es esmu uz viņa, un mēs pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem skūpstāmies. Visur ir kažokāda un sniegs, un lūpukrāsa, bet es jūtu, ka ar Pītu viss izskatās pa īstam. Un zinu, ka neesmu viena. Kaut arī esmu viņu ļoti sāpinājusi, kameru priekšā Pīta mani nenodos. Viņš nenolems mani nāvei, sniedzot vēsu skūpstu. Viņš mani joprojām sargā. Tieši tāpat kā arēnā. Par to domājot, man nez kāpēc gribas raudāt. Bet es tikai uzrauju puisi kājās, ielieku roku viņa elkoni un priecīgi velku prom.

Pārējā diena paiet kā miglā: mēs dodamies uz staciju, atvadāmies, un vilciens aizbrauc, un Pīta un es, Efija un Heimičs, Sinna un Pītas stiliste Porcija — visa vecā komanda — baudām neticami gardu mielastu, no kura es neko neatceros. Esmu jau ietinusies pidžamā un lielā halātā, sēžu savā greznajā kupejā un gaidu, kad pārējie aizies gulēt. Zinu, ka Heimičs vēl ilgi būs nomodā. Viņam nepatīk gulēt, kad ārā ir tumšs.

Kad vilcienā ir iestājies klusums, uzvelku čības un aizripinu līdz Heimiča durvīm. Tikai pēc vairākiem klauvējieniem viņš atver un sarauc uzacis, it kā būtu pārliecināts, ka esmu atnesusi sliktas vēstis.

— Ko tu gribi? — viņš norūc, un es gandrīz pakritu no alkohola dvakas.

—Man ir ar tevi jāaprunājas, — čukstu.

— Tagad? — viņš prasa. Pamāju. — Cerams, tev ir sakāms kaut kas labs. — Viņš gaida, bet esmu pārliecināta, ka ikviens vārds, ko mēs sakām Kapitolija vilcienā, tiek ierakstīts. — Nu? — viņš uzrej.

Vilciens palēnina gaitu, un vienu mirkli liekas, ka prezidents Snovs mani vēro un viņam nepatīk, jo es gribu visu izstāstīt Heimičam, un viņš tomēr ir nolēmis mani nogalināt. Bet mēs tikai apstājamies uzpildīt degvielu.

— Vilcienā ir tik smacīgi, — izdvešu.

Teikums ir pavisam nevainīgs, bet es redzu, ka Heimičs saprotoši samiedz acis. — Zinu, kas tev ir vajadzīgs. — Viņš paspraucas man garām un metas prom pa gaiteni uz durvīm. Viņš atrauj tās vaļā, un mums pretī uzvirpuļo sniega vērpete. Viņš nozvejas zemē.

Kāda Kapitolija apkalpotāja steidzas palīgā, bet Heimičs lādzīgi pamāj, ka nevajag, un steberē tālāk. — Mēs tikai paelposim svaigu gaisu. Tikai mirklīti.

— Piedodiet. Viņš ir piedzēries, — atvainodamās bilstu. — Es par viņu parūpēšos. — Izlecu ārā un klupdama krizdama brāžos Heimičam pakaļ, pilnīgi saslapinādama čības sniegā, bet viņš mani aizved līdz vilciena galam, lai mūs nevarētu noklausīties. Tad viņš pagriežas pret mani.

— Kas ir?

Es viņam visu izstāstu. Par prezidenta apmeklējumu, par Geilu, par to, ka mēs visi mirsim, ja man neizdosies.

Viņa seja kļūst nopietna un sarkanajās aizmugures gaismās izskatās vecāka. — Nu tad tev nedrīkst neizdoties.

— Ja vien tu varētu man palīdzēt izturēt šo ceļojumu… — iesāku.

— Nē, Katnis, nav runa tikai par ceļojumu, — viņš pārtrauc.

— Ko tu ar to gribi teikt? — es nesaprotu.

— Pat tad, ja tev tagad izdosies, pēc dažiem mēnešiem viņi atgriezīsies, lai mūs visus vestu uz Spēlēm. Tu un Pīta būsiet padomdevēji, un tā būs katru gadu līdz bezgalībai. Un katru gadu jūsu mīlasstāstu atsvaidzinās un rādīs detaļas no jūsu privātās dzīves, un tu nekad, nekad nevarēsi darīt neko citu kā dzīvot laimīgi līdz mūža galam kopā ar to puisi.

Satriekta aptveru viņa teikto. Man nekad nebūs dzīves kopā ar Geilu, pat tad, ja to vēlētos. Es nekad nedrīkstēšu dzīvot viena. Man mūžīgi būs jāmīl Pīta. Kapitolijs uz to pastāvēs. Varbūt es dažus gadus drīkstēšu palikt pie mātes un Primas, jo man vēl ir tikai sešpadsmit. Un tad… un tad…

— Vai tu saproti, ko es gribu teikt? — viņš neatstājas.

Pamāju. Viņš grib teikt: ja vēlos, lai mani mīļie un es pati paliekam dzīvi, tad mana nākotne ir izlemta. Man būs jāprecas ar Pītu.

Klusēdami lēniem soļiem ejam atpakaļ uz vilcienu. Gaitenī pie manām durvīm Heimičs papliķē man pa plecu un saka: — Zini, varēja jau būt arī sliktāk. — Viņš aiziet uz savu kupeju, un līdz ar viņu pagaist arī vīna smaka.

Savā istabā novelku izmirkušās čības, slapjo halātu un pidžamu. Atvilktnēs ir vēl citas drēbes, bet es ieraušos zem segas vienā apakšveļā. Blenžu tumsā, atcerēdamās sarunu ar Heimiču. Viss, ko viņš sacīja, bija patiesība — par to, ko Kapitolijs no manis sagaida, par manu nākotni kopā ar Pītu un pat viņa pēdējā piezīme. Protams, varēja būt sliktāk nekā ar Pītu. Bet ne jau par to ir runa, vai ne? Viena no nedaudzajām lietām, ko mēs Divpadsmitajā apgabalā drīkstam brīvi izvēlēties, ir lēmums, ar ko precēties un vai vispār precēties. Un nu man ir atņemta pat šī iespēja. Interesanti: vai prezidents Snovs uzstās, ka mums jābūt bērniem? Ja mums būs bērni, tiem katru gadu vajadzēs piedalīties izlozē. Un vai tas nebūtu ko vērts, ja arēnai izvēlētu pat ne tikai viena, bet divu uzvarētāju atvasi? Jau agrāk ir gadījies, ka uzvarētāju bērni nonāk Spēlēs. Tad vienmēr izceļas liels satraukums un visi runā par to, ka veiksme ir pavisam novērsusies no tās ģimenes. Bet tā notiek pārāk bieži, lai varētu runāt tikai par neveiksmi. GeiLs ir pārliecināts, ka Kapitolijs to dara speciāli, ka viņi manipulē ar lozēm, lai viss būtu vēl dramatiskāk. Ņemot vērā, cik daudz nepatikšanu esmu šiem sagādājusi, laikam gan būšu savam bērnam garantējusi vietu Spēlēs.

Es prātoju par Heimiču — viņš nav precējies, viņam nav ģimenes un viņš dzer, lai aizmirstu apkārtējo pasauli. Viņš būtu varējis izvēlēties jebkuru no apgabala sievietēm. Taču viņš izvēlējās palikt viens. Nē, ne gluži palikt viens — tas izklausās pārāk mierpilni. Drīzāk viņš izvēlējās pats sevi norobežot no sabiedrības. Vai tāpēc, ka viņš bija bijis arēnā un zināja, ka tā būs labāk nekā tad, ja piepildīsies otra iespēja? Tajā dienā, kad izlozē izsauca Primas vārdu un es noskatījos, kā viņa iet uz skatuvi nāvē, dabūju izjust to, kāda ir otra iespēja. Bet es esmu Primas māsa un varēju ieņemt viņas vietu, turpretī mūsu mātei tas bija liegts.