Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

— Vai nav satraucoši?

— Vai tev nešķiet, ka tev ir šausmīgi paveicies?

— Jau pašā pirmajā uzvarētājas gadā tu varēsi būt padomdevēja Ceturkšņa Spaidos!

Viņi uzbudinājumā runā visi reizē.

— O jā, — atturīgi nosaku. Neko jēdzīgāku nevaru pateikt. Jau parastā gadā būt par pārstāvju padomdevēju ir visīstākais murgs. Es vairs nevaru paiet garām skolai, neiedomājoties par to, kurš no bērniem man būs jāapmāca. Bet šogad ir vēl ļaunāk — šogad notiks Septiņdesmit piektās Bada Spēles, un tas nozīmē, ka ir Ceturkšņa Spaidu gads. Ceturkšņa Spaidi notiek ik pēc divdesmit pieciem gadiem, tad par godu apgabalu sakāves jubilejai notiek grandiozas svinības, un, lai būtu jautrāk, pārstāvjiem būs paredzēts kāds nelaimīgs pavērsiens. Es, protams, vēl nekad neesmu to piedzīvojusi. Toties atceros, ka skolā dzirdēju: otrajos Ceturkšņa Spaidos Kapitolijs esot pieprasījis, lai arēnā būtu divreiz vairāk pārstāvju. Skolotāji neiedziļinājās detaļās, un tas bija pārsteidzoši, jo tajā gadā uzvarētāja laurus ieguva Heimičs Ebernatijs no mūsu pašu Divpadsmitā apgabala.

— Heimičam jāgatavojas tam, ka viņam pievērsīs lielu uzmanību! — Oktāvija spiedz.

Heimičs man nekad nav stāstījis par savu personīgo pieredzi arēnā. Es nekad arī nejautāju. Un, ja kādreiz esmu redzējusi viņa Spēles televīzijas atkārtojumos, tad laikam toreiz biju pārāk jauna, lai atcerētos. Bet šogad Kapitolijs neļaus viņam to aizmirst. Savā ziņā ir labi, ka Spaidu laikā padomdevēji būsim mēs abi ar Pītu, jo ir skaidrs, ka Heimičs būs galīgi pilnā.

Beiguši runāt par Ceturkšņa Spaidiem, mani palīgi sāk tērgāt par visvisādiem sīkumiem no savas neizprotami muļķīgās dzīves. Ko esot teicis kāds par kādu citu, par kuru es nekad neesmu dzirdējusi, un kādas kurpes šie tikko esot iepirkuši, un Oktāvija vēl plāj garu stāstu par to, kāda kļūda bija likt visiem viņas dzimšanas dienas svinībās izrotāties ar spalvām.

Jau drīz vien āda ap manām uzacīm sūrst, mati ir gludi un zīdaini un nagi ir sagatavoti lakošanai. Rādās, ka trijotnei ir dots rīkojums apkopt tikai manas rokas un seju, droši vien tāpēc, ka aukstuma dēļ viss pārējais būs apsegts. Kad šie ķeras pie sejas un nagu izkrāsoša— nas, Flāvijs par katru cenu grib izmantot pašam raksturīgo violeti sarkano lūpukrāsu, bet beigās samierinās ar rozā. No Sinnas sagatavotās krāsu paletes redzu, ka mēs liksim uzsvaru uz meitenīgo, nevis seksīgo. Tas labi. ja es mēģināšu izturēties provokatīvi, nemūžam nevienu ne par ko nepārliecināšu. To Heimičs pateica pavisam nepārprotami jau tad, kad trenēja mani intervijai pirms Spēlēm.

Mazliet sakautrējusies ienāk māte un saka: Sinna esot viņai lūdzis parādīt sagatavošanas komandai, kā viņa ieveidojusi manus matus izlozes dienā. Šie dedzīgi piekrīt un pilnīgi kā apburti noraugās, kad viņa sāk veidot smalko pinumu. Spoguli es redzu, kā trijotne seko katrai mātes kustībai un ar kādu dedzību viņi paši izmēģina roku. Visi trīs ir ļoti izpalīdzīgi, cieņpilni un mīļi pret manu māti, un es jūtos nelāgi par to, ka visu laiku uzskatu sevi par pārāku. Kas zina, kāda es pati būtu un par ko runātu, ja būtu uzaugusi Kapitolijā? Varbūt arī manas lielākās bēdas būtu tās, ka esmu dzimšanas dienai pasūtījusi kostīmu ar spalvām.

Kad mani mati ir ieveidoti, apakšstāva dzīvojamā istabā atrodu Sinnu un, jau viņu ieraugot vien, sajūtos cerīgāk. Stilists ir tāds pats kā vienmēr — vienkāršas drēbes, īsi, tumši mati un acis, kas mazliet ietonētas ar zeltainu kontūrzīmuli. Mēs apkampjamies, un es gandrīz gribu izstāstīt viņam notikušo ar prezidentu Snovu. Bet — nē, esmu nolēmusi vispirms izstāstīt Heimičam.

Viņš vislabāk zinās, kam lai to uzkrauju. Tomēr ar Sinnu ir tik viegli sarunāties. Pēdējā laikā mēs esam daudz runājuši pa telefonu, kas pienācās kopā ar māju. Vispār tas ir jocīgi, jo gandrīz nevienam citam no mums pazīstamajiem tāda nav. Pītam gan ir, bet viņam es, protams, nezvanu. Heimičs savējo jau pirms vairākiem gadiem norāva no sienas. Manai draudzenei Medžai, mēra meitai, mājās ir telefons, bet, ja gribam parunāties, mēs satiekamies. Sākumā telefonu gandrīz neviens nelietoja. Un tad sāka zvanīt Sinna, lai piestrādātu pie mana talanta.

Katram uzvarētājam ir jābūt kādam talantam. Talants ir kāda aizraušanās, ko uzvarētājs pats sev izvēlas, jo uzvarētājiem nav ne jāiet skolā, ne jāstrādā apgabala rūpniecībā. Talants var būt jebkas, vienalga kas, par ko uzvarētāju var intervēt. Pītam, kā izrādās, tiešām ir kāds talants — gleznošana. Viņš jau daudzus gadus ir veidojis glazūras kūkām un cepumiem ģimenes beķerejā. Bet tagad, kad ir bagāts, viņš var atļauties smērēt īstu krāsu uz audekla.

Man nekādu talantu nav, ja nu vienīgi nelegālas medības, par ko nemūžam nevarētu stāstīt kapitoliešiem. Māte mēģināja modināt manu interesi par kādu no piemērotām nodarbēm, kuru sarakstu viņai atsūtīja Efija Trinketa. Tajā bija pavārmāksla, ziedu kārtošana, flautas spēle. Nekas no tā visa mani neaizrāva, bet Primai gan padevās visas trīs. Visbeidzot iejaucās Sinna un piedāvāja attīstīt manu kaislību uz apģērbu modelēšanu, un to attīstīt tiešām bija nepieciešams, jo iepriekš man tādas nebija vispār. Bet es piekritu, jo tas nozīmēja, ka varēšu runāties ar Sinnu, un viņš apsolīja izdarīt visu nepieciešamo.

Pašlaik viņš izkārto manā dzīvojamā istabā dažādus priekšmetus: drēbes, audumus un bloknotus ar paša zīmētām skicēm. Paņemu vienu bloknotu un aplūkoju kleitu, ko it kā esmu radījusi. — Vai zini, man šķiet — esmu daudzsološa, — es saku.

— Ģērbies, tu nejēga, — viņš uzsauc un iegrūž man rokās kaudzi drēbju.

Kaut arī mani neinteresē apģērbu modelēšana, es jūsmoju par tām drēbēm, ko Sinna šuj man. Piemēram, šīs. Melnas, vaļīga piegriezuma bikses no bieza, silta materiāla. Ērta, balta blūze. Džemperis no zaļas, zilas un pelēkas dzijas kaķēna spalvas mīkstumā. Ādas šņorzābaki, kas pirkstgalos nespiež.

— Vai es savas drēbes esmu modelējusi pati? — pajautāju.

— Nē, tu tikai ceri, ka reiz varēsi veidot savus tērpus un būt tāda pati kā es, tavs modes elks, — Sinna attrauc. Viņš pasniedz man nelielu žūksni kartīšu. — Kad filmēs drēbes, tu nolasīsi sitās. Mēģini radīt iespaidu, ka tev tas ir svarīgi.

Tajā brīdī ierodas Efija Trinketa ar ķirbju oranžu parūku galvā un atgādina visiem: — Mums ir jāseko grafikam! — Viņa noskūpsta mani uz abiem vaigiem, vienlaikus mādama, lai televīzijas operatori nāk iekšā, un liek man nostāties savā vietā. Mēģinu Efijai pakļauties, jo tikai viņas dēļ mēs Kapitolijā vispār kaut kur ieradāmies laikā. Sāku šaudīties apkārt kā tāda uzvelkama lelle, cilāju drēbes un melšu niekus, piemēram: — Vai nav burvīgi? — Skaņu operatori ieraksta, kā es līksmā balsī lasu kartītes, lai vēlāk savienotu bikli ar tekstu, un tad mani izmet no telpas, lai varētu mierīgi nofilmēt manis (Sinnas) radītos tērpus.

Primu par godu šai dienai palaida no skolas agrāk. Tagad māsa stāv virtuvē un viņu intervē vēl viena televīzijas komanda. Savā debeszilajā kleitā, kas izceļ acu krāsu, ar pieskaņoto lenti, kas sakļaujas ap gaišajiem matiem, viņa izskatās ļoti piemīlīga. Prima ir mazliet paliekusies uz priekšu un pastiepusies uz balto zābaciņu pirkstgaliem, it kā taisītos pacelties spārnos, it kā…

Bam! Man ir tāda sajūta, it kā man kāds būtu iebelzis pa krūtīm. Neviens to, protams, nav darījis, bet sāpes ir tik īstas, ka es pasperu soli atpakaļ. Aizmiedzu acis un vairs neredzu Primu — es redzu Rū, divpadsmitgadīgo meiteni no Vienpadsmitā apgabala, kas bija mana sabiedrotā arēnā. Viņa prata kā putns lidot no koka uz koku, pieķeroties vistievākajiem zariem. Rū, kuru es neizglābu. Kurai ļāvu nomirt. Acu priekšā ieraugu, kā viņa gulēja zemē ar šķēpu vēderā…