Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Centīšos izteikties īsi. — Pīta apsēžas man blakus.

— Man likās, ka tu esi Heimičs.

— Nē, viņš joprojām cīnās ar to smalkmaizīti. — Skatos, kā Pīta iekārto mākslīgo kāju. — Nelāga diena, ko?

— Pupu mizas, — attraucu.

Viņš dziļi ieelpo. — Paklau, Katnis, jau sen gribu ar tevi aprunāties par to, kā es izturējos vilcienā. Tas ir, iepriekšējo reizi. Tajā vilcienā, ar kuru mēs braucām mājās. Es zināju, ka starp tevi un Geilu kaut kas ir. Es uz viņu biju greizsirdīgs jau pirms tam, kad vispār oficiāli ar tevi iepazinos. Un nebija godīgi uzvelt tev atbildību par jebko, kas notika Spēlēs. Piedod.

Viņa atvainošanās mani pārsteidz nesagatavotu. Tas ir tiesa, ka Pīta pret mani pavisam atsala, kad biju atzinušies, ka mana mīlestība pret viņu Spēlēs ir bijusi tēlota. Bet es uz viņu neļaunojos. Arēnā no mūsu mīlasstāsta izspiedu visu, ko vien varēju. Reizēm es tiešām pat nezināju, ko pret viņu jūtu. Patiesībā joprojām nezinu.

— Piedod man arī. — Nesaprotu, par ko īsti atvainojos. Varbūt par to, ka pastāv pavisam reāla iespēja: manis dēl viņš drīz mirs.

— Tev ne par ko nav jāatvainojas. Tu tikai glābi mūsu abu dzīvību. Bet es negribētu, lai viss turpinās tā kā tagad, kad mēs īstajā dzīvē viens otru neievērojam, bet, tiklīdz parādās kameras, gāžamies sniegā. Tāpēc iedomājos: ja es izbeigtu būt tik… aizvainots, mēs varētu pamēģināt būt vienkārši draugi, — viņš ierosina.

Visi mani draugi droši vien ies bojā, bet, ja atteikšos, tas Pītu, vienalga, nepasargās. — Labi, — es piekrītu. Pēc viņa piedāvājuma sajūtos labāk. Ne tik melīga. Būtu bijis jauki, ja viņš mani būtu uzrunājis agrāk, pirms es uzzināju, ka prezidentam Snovam ir citi nolūki un draudzība mums vairs nav lemta. Bet es tik un tā priecājos, ka mēs atkal sarunājamies.

— Tagad stāsti — kas ir noticis? — viņš jautā.

Plucinu nezāļu kumški — es nevaru viņam to stāstīt.

— Sāksim ar kaut ko vienkāršāku. Vai nav savādi: tu riskēji ar pašas dzīvību, lai glābtu manējo… bet es pat

nezinu, kāda ir tava mīļākā krāsa? — viņš runā.

Man lūpās atplaukst smaids. — Zaļa. Un tavējā?

— Oranža.

— Oranža? Tāda kā Efijas mati? — prasu.

— Mazliet maigāka, — viņš piebilst. — Drīzāk tāda kā… saulrieta debesis.

Saulriets. Uzreiz ieraugu to acu priekšā — grimstošās saules apli un debesis, kas krāsojas maigi oranžīgos toņos. Skaisti. Atceros cepumu ar tīģerliliju, un tagad, kad Pīta atkal ar mani sarunājas, man ir ļoti grūti neizstāstīt viņam visu par prezidentu Snovu. Bet es apzinos, ka Heimičs negribētu, lai to daru. Labāk turēties pie ikdienišķiem tematiem.

— Zini, visi vienmēr sajūsminās par tavām gleznām. Man žēl, ka neesmu tās redzējusi.

— Vispār viens vilciena vagons ir pilns ar tām gleznām. — Piecēlies viņš pastiepj man roku. — Nāc līdzi.

Ir patīkami atkal just, kā viņa pirksti savijas ar manējiem nevis tēlojot, bet patiesā draudzībā. Mēs rokrokā ejam atpakaļ uz vilcienu. Pie durvīm es kaut ko atceros. — Man vispirms ir jāatvainojas Efijai.

— Nebaidies pārspīlēt, — Pīta iesaka.

Tā nu, kad mēs esam atgriezušies ēdamvagonā, kur pārējie joprojām pusdieno, es noturu veselu atvainošanās runu, kas, manuprāt, ir pārspīlēta, bet, pēc Efijas domām, droši vien tik tikko izlīdzina manu etiķetes pārkāpumu. Jāteic gan, ka Efija izturas teicami. Viņa saka: protams, uz mani tiek izdarīts liels spiediens. Un piezīmes par to, ka tomēr kādam ir jāparūpējas par grafiku, ilgst varbūt tikai piecas minūtes. Es tiešām esmu viegli tikusi cauri.

Kad Efija ir beigusi, Pīta mani aizved dažus vagonus tālāk apskatīt viņa gleznas. Nezinu, ko biju gaidījusi. Laikam tādus pašus ziedus kā uz cepumiem, tikai lielākus. Bet gleznās ir kaut kas pavisam cits. Pīta ir uzgleznojis Spēles.

Dažas bildes skatītājs nevarētu saprast uzreiz, ja vien pats nebūtu bijis arēnā kopā ar Pītu. Tajās ir ūdens pilieni no klints plaisām mūsu alā. Izžuvušais dīķis. Kāda plaukstas — paša Pītas -, kas rok saknes. Citas gleznas pazītu ikviens. Zeltaino Pārpilnības ragu. Klouvu, kas kārto nažus jakas iekšpusē. Vienu no mutantiem — precīzi atainotu gaišspalvaino, zaļacaino briesmoni, kam vajadzēja būt Spīgalai, — kas atņirgtiem zobiem metas mums virsū. Un mani. Es esmu visur. Karājos augstu kokā. Beržu kreklu pret akmeni pie upes. Bezsamaņā guļu asins peļķē. Vēl starp pārējām ir kāda glezna, ko īsti neizprotu: es tajā iznirstu no sudrabaini pelēkas miglas, kas precīzi atbilst manu acu krāsai. Varbūt tā es Pītas acīs izskatījos tad, kad viņu mocīja drudža murgi.

— Kā tev patīk? — viņš jautā.

— Man riebjas. — Gandrīz vai jūtu asiņu, dubļu un mutanta nedabiskās elpas dvaku. — Es te visu laiku to vien daru, kā pūlos aizmirst arēnu, bet tu to esi atdzīvinājis. Kā tu visu tik skaidri atceries?

— To es redzu katru nakti, — viņš nosaka.

Es viņu saprotu. Murgi man vispār rādījās jau pirms Spēlēm, bet tagad tie mani vajā katru mirkli, kad iesnau— žos. Taču mans vecais sapnis — tas, kurā uzspridzina manu tēvu, man rādās reti. Es parasti vēlreiz izdzīvoju arēnā notikušo. Veltīgo mēģinājumu glābt Rū. Pītas noasiņošanu. Spīgalas uztūkušā ķermeņa sadalīšanos manās rokās. Kāto drausmīgo galu mutantu ķetnās. To visu redzu visbiežāk. — Es arī. Vai tas palīdz? Ka tu to visu uzglezno?

— Ne jausmas. Man šķiet, ka tā es mazāk baidos iet gulēt vai vismaz to es sev iegalvoju, — viņš atbild. — Bet pazuduši tie murgi nav.

— Varbūt nepazudīs arī. Heimičam murgi rādās joprojām. — Heimičs pats to nav teicis, bet esmu pārliecināta, ka tas ir iemesls, kura dēļ viņam nepatīk gulēt tumsā.

— Jā. Bet man labāk ir pamosties ar otu, nevis nazi rokā, — Pīta attrauc. — Tev tiešām nepatīk?

— Tiešām. Tomēr gleznas ir neparastas. Patiešām. — Tā arī ir. Ber es vairs negribu uz tām skatīties. — Vai gribi redzēt, kāds ir mans talants? Sinna krietni pastrādāja.

Pīta iesmejas. — Vēlāk. — Vilciens ar grūdienu sāk kustēties, un es pa logu redzu, kā garām slīd lauki. — Nāc, mēs gandrīz esam Vienpadsmitajā apgabalā. Iesim paskatīties.

Mēs aizejam uz pēdējo vagonu. Tur ir dīvāni un krēsli sēdēšanai, bet visbrīnišķīgākais ir tas, ka aizmugurējos logus var iebīdīt griestos, izkļūstot ārā, svaigā gaisā, un acīm paveras plaša ainava. Bezgalīgi, atklāti lauki, kuros ganās piena lopu bari. Te ir pilnīgi citādi nekā mūsu mežiem aizaugušajā apgabalā. Vilciens mazliet palēnina gaitu, un es jau domāju, ka mēs atkal apstāsimies, bet tad priekšā parādās žogs. Tas ir vismaz desmit metrus augsts, un tā augšpusē vijas nejauki dzeloņdrāšu rituļi. Salīdzinājumā ar šo mūsu apgabala žogs izskatās pavisam bērnišķīgs. Uzmetu žiglu skatienu pamatnei, kas ir aplikta ar milzīgām metāla plāksnēm. Tur nekādi nevarētu parakties apakšā un nevarētu izlīst pamedīt. Es pamanu uzraugu torņus, kas ir izvietoti vienmērīgos attālumos visa žoga garumā, un katrā ir bruņoti sargi, kas galīgi neiederas savvaļas puķēm pilnajās pļavās visapkārt.

— Te ir citādi, — nosaka Pīta.

Rū vispār deva mājienu, ka likumi Vienpadsmitajā apgabalā ir jāievēro stingrāk. Bet kaut ko tādu es nemūžam nebūtu iedomājusies.

Sākas labības lauki, kas stiepjas tik tālu, cik vien acu skatiens sniedz. Vīrieši, sievietes un bērni salmu cepurēs, kas pasargā no saules, iztaisnojas, pagriežas šurp un ātri izstaipās, nolūkodamies pakaļ mūsu vilcienam. Vēl tālāk es redzu dārzus un iedomājos, ka varbūt tur strādāja Rū, varbūt tur viņa vāca augļus no vissīkākajiem zariem koku galotnēs. Šur tur ir nelieli ciemati ar būdiņām — salīdzinājumā ar tām Vīles mājas izskatītos greznas —, taču tur neviena nav. Laikam visas rokas ir vajadzīgas ražas novākšanā.