Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Pagaidiet! — Es klūpu uz priekšu, piespiedusi plāksni pie krūtīm. Man atvēlētais laiks ir pienācis un pagājis, bet man ir kaut kas jāsaka. Esmu parādā pārāk daudz. Un pat tad, ja es ziedotu ģimenēm visus savus ieguvumus, tas neattaisnotu šodienas klusēšanu. — Pagaidiet, lūdzu! — Nezinu, kā lai iesāk, bet, kad esmu ierunājusies, vārdi paši laužas pār lūpām, it kā jau sen būtu mituši prāta dziļumos.

— Es gribu pateikties Vienpadsmitā apgabala pārstāvjiem. — Palūkojos uz abām sievietēm Treša pusē. — Ar Trešu es runāju tikai vienu reizi. Tikai tik ilgi, cik viņam vajadzēja, lai saudzētu manu dzīvību. Es viņu nepazinu, bet vienmēr respektēju. Viņa spēka dēļ. Par to, ka viņš Spēlēs nepakļāvās nevienam, izņemot sevi pašu. Karjeristi jau sākumā gribēja, lai Trešs tiem pievienojas, bet viņš to nedarīja. Par to es Trešu cienīju.

Pirmo reizi vecā, salīkusī sieva — vai tā būtu Treša vecāmāte? — paceļ galvu un viņas lūpās iezogas vārs smaids.

Pūlis ir pilnīgi apklusis. Ir tik klusi, ka es pat brīnos, kā viņi to var. Viņi visi laikam ir aizturējuši elpu.

Pagriežos pret Rū ģimeni. — Bet man šķiet, ka es pazinu Rū, un viņa vienmēr būs kopā ar mani. Viņu atgādina viss skaistais. Es viņu redzu dzeltenajās puķēs, kas aug pļavā pie manas mājas. Es viņu redzu zobgaļsīļos, kas dzied kokos. Bet visvairāk es vi nu redzu savā māsā Primā. — Mana balss dreb, bet esmu gandrīz pabeigusi. — Paldies jums par jūsu bērniem! — Paslienu zodu, vērs— damās pie pūļa. — Un paldies jums visiem par maizi.

Stāvu, juzdamās maza un satriekta, un manī veras tūkstošiem acu. Ilgu laiku valda sastingums. Un tad kaut kur pūlī kāds nosvilpo Rū melodiju zobgaļsīļiem no četrām notīm. To pašu, kas dārzos nozīmēja darba dienas beigas. To pašu, kas arēnā nozīmēja drošību. Kad melodija izskan, es ieraugu svilpotāju — tas ir kāds izkaltis večuks izbalējušā sarkanā kreklā un darba virsvalkā. Viņš ielūkojas man acīs.

Tas, kas notiek turpmāk, nav sagadīšanās. Tas ir pārāk organizēti, lai būtu spontāni, jo visi sakustas vienlaikus. Pilnīgi visi pūlī piespiež pie lūpām kreisās rokas trīs vidējos pirkstus un pastiepj tos man pretī. Tā ir pie mums, Divpadsmitajā apgabalā, lietota zīme — manas pēdējās ardievas Rū.

Ja es nebūtu runājusi ar prezidentu Snovu, tāds žests mani aizkustinātu līdz asarām. Bet ausīs vēl svaigi skan viņa pavēle nomierināt apgabalus, un mani pārņem šausmas. Ko gan viņš domās par publisku sveicienu meitenei, kas izaicināja Kapitoliju?

Pēkšņi aptveru, ko esmu izdarījusi. Tas tak nebija ar nodomu, es tikai gribēju pateikties, bet esmu izraisījusi kaut ko bīstamu. Vienpadsmitā apgabala ļaužu nepakļā— vības izpausmi. Tieši to man vajadzēja novērst!

Mēģinu izdomāt, ko lai tādu pasaku, kas vājinātu tikko notikušo, kas to noliegtu, bet sadzirdu vieglu sprakšķi, un tas nozīmē, ka mans mikrofons ir atslēgts un vadību pārņem mērs. Mēs ar Pītu saņemam vēl vienu aplausu vētru. Viņš ved mani atpakaļ uz durvīm, nemaz nemanīdams, ka kaut kas ir nogājis greizi.

Man ir jokaina sajūta, un es uz brīdi apstājos. Acu priekšā dejo sīki saules gaismas krikumiņi. — Vai viss kārtībā? — Pīta pajautā.

— Esmu tikai apdullusi. Saule bija tik spoža. — Pamanu viņa pušķi. — Es aizmirsu puķes, — nomurminu.

— Es atnesīšu, — viņš piedāvājas.

— Es pati.

Ja nebūtu apstājusies, ja nebūtu atstājusi savas puķes, mēs jau būtu drošībā Tiesas ēkā. Bet tagad mēs no verandas dziļās ēnas visu redzam.

Divi Miera sargi uzrauj augšup pa kāpnēm veco vīru, kas pirmīt svilpoja. Viņu nospiež uz ceļiem pūļa priekšā. Un tad ielaiž viņam galvā lodi.

Tajā pašā brīdī, kad vīrietis sabrūk zemē, skatu aizsedz baltos formas tērpos ģērbtu Miera sargu mūris. Vairāki zaldāti gareniski tur rokās automātiskos ieročus un stumj mūs atpakaļ uz durvīm.

— Mēs jau ejam! — Pīta uzbrēc Miera sargam, kas grūž mani. — Mēs jau sapratām, ja? Nāc, Katnis. — Viņš apliek man roku un ieved atpakaļ Tiesas ēkā. Kādu soli vai divus Miera sargi nāk mums aiz muguras. Kad ieejam iekšā, durvis uzreiz aizcērtas un mēs dzirdam, kā Miera sargu zābaki nogrand uz pūļa pusi.

Heimičs, Efija, Porcija un Sinna gaida zem ekrāna pie sienas, kurā zibinās tikai signāla traucējumu graudiņi, un viņu sejas ir saspringušas raizēs.

— Kas tur notika? — Efija piesteidzas mums klāt. — Attēls pazuda uzreiz pēc Katlisas skaistās runas, un tad Heimičs sacīja: viņam liekoties, ka esot bijis dzirdams šāviens, un es teicu, ka tas ir absurds, bet kas to lai zina? Trakie atrodas visur!

— Nekas nenotika, Efij. Kaut kādai vecai kravas mašīnai sastreikojās izpūtējs, — Pīta rāmi nosaka.

Atskan vēl divi šāvieni. Durvis tos īpaši neslāpē. Uz ko tie bija raidīti? Uz Treša vecomāti? Kādu no Rū mazajām māsām?

— Jūs abi! Nāciet man Ildzi! — Heimičs pavēl. Mēs ar Pītu viņam sekojam, pārējie paliek stāvam. Tagad, kad mēs esam Tiesas ēkā, te izvietotie Miera sargi nepievērš īpašu uzmanību mūsu gaitām. Kāpjam pa grandiozām, izliektām marmora kāpnēm. Augšā ir garš gaitenis ar nodilušu paklāju uz grīdas. Divviru durvis ir vaļā un vedina pirmajā istabā, ko ieraugām. Griesti ir vismaz sešas pēdas augsti. Tos rotā reljefi augļi un ziedi, un no visām pusēm uz mums raugās mazi, resni bērneļi ar spārniem. No ziediem vāzēs nāk tik salkana smarža, ka man sāk sūrstēt acis. Uz pakaramajiem pie sienas ir mūsu vakartērpi. Šī telpa ir sagatavota mums, bet paliekam tur tikai tik ilgi, lai nomestu dāvanas. Tad Heimičs norauj mums no krūtīm mikrofonus, aizbāž tos aiz spilvena uz dīvāna un pamāj, lai ejam tālāk.

Cik man zināms, Heimičs te ir bijis tikai vienu reizi — toreiz, kad viņš pirms vairākiem desmitiem gadu devās savā Uzvaras turnejā. Bet viņam laikam ir ļoti laba atmiņa vai arī attīstīts instinkts, jo patlaban viņš mūs ved augšup pa izliektu kāpņu un arvien šaurāku gaiteņu labirintu. Dažreiz viņam ir jāapstājas un jāatgrūž vaļā kādas durvis. Pēc tā, kā čīkst eņģes, var noprast, ka tās sen neviens nav vēris. Beigās pa redeļu kāpnēm uzkāpjam līdz kādai lūkai. Heimičs to atver, un mēs iekļūs— tam Tiesas ēkas kupolā. Telpa ir milzīga un piekrauta ar salauztām mēbelēm, grāmatu un rēķinu burtnīcu kaudzēm un sarūsējušiem ieročiem. Visu klāj tik bieza putekļu sega, ka ir skaidrs — neviens te neko nav aizticis jau daudzus gadus. Gaisma ar pūlēm spraucas cauri četriem netīriem kvadrātveida logiem, kas iebūvēti kupola malās. Heimičs ar kāju aizsper ciet lūku un pagriežas pret mums.

— Kas tur bija? — viņš prasa.

Pīta izstāsta visu, kas notika laukumā. Par svilpošanu, par sveicienu, par mūsu aizkavēšanos verandā, par vecā vīra noslepkavošanu. — Kas notiek, Heimič?

— Būs labāk, ja tu izstāstīsi, — Heimičs pievēršas man.

Es nepiekrītu. Man šķiet, ka būs tikai simtreiz sliktāk, ja stāstīšu es. Taču izklāstu Pītam visu tik mierīgi, cik vien varu. Par prezidentu Snovu, par nemieriem apgabalos. Nenoklusēju pat Geila skūpstu. Es atklāju, ka manas viltības dēļ ar ogām mums draud briesmas, ka briesmas draud visai valstij. — Šajā turnejā man vajadzēja visu labot. Man vajadzēja panākt, lai visi, kam ir kādas šaubas, noticētu, ka es to daru mīlestības dēļ. Man vajadzēja visu izlīdzināt. Bet izskatās — esmu panākusi tikai to, ka šodien nogalināja trīs cilvēkus un visus pārējos laukumā sodīs. — Man sametas tik slikti, ka ir jāapsēžas uz dīvāna, kaut arī no tā ārā rēgojas atsperes un pildījums.