Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Tāpēc nevis sabrūku un raudu, bet iztaisnojos un sa— jūtos pārliecinātāka nekā visu pēdējo nedēļu laikā. Mans smaids varbūt izskatās kā drusku ķertai, bet tas nav piespiests. Un, kad prezidents Snovs apklusina skatītājus un jautā: — Kā jums šķiet, vai mums nevajadzētu sarīkot kāzas tepat Kapitolijā? es nevilcinādamās notēloju līksmē teju aptrakušu skuķi.

Cēzars Flikermans prašņā, vai prezidentam jau ir padomā datums.

— Pirms noteikt datumu, varbūt mums vispirms jāaprunājas ar Katnisas māti? — prezidents atsaucas. Skatītāji sāk smieties kā kutināti, un prezidents apliek man roku. — Ja visa valsts lūgtu, varbūt tu varētu apprecēties pirms trīsdesmit gadu vecuma.

— Tad jums droši vien būs jāizdod jauns likums, -iekikinos.

— Ja citādi nevarēs, — prezidents noteic sazvērnieciskā vēlīgumā.

Ak, cik mums abiem kopā ir jautri!

Balle, kas notiek prezidenta Snova savrupnama banketu zālē, ir krāšņāka par visu līdz šim redzēto. Divpadsmit metru augstie griesti ir pārvērsti nakts debesīs, un zvaigznes ir tieši tādas pašas kā mājās. Droši vien jau zvaigznes no Kapitolija izskatās tāpat, bet kas to lai zina? Pilsētā vienmēr ir pārāk gaišs, lai saskatītu zvaigznes. Apmēram pusceļā starp grīdu un griestiem uz tādiem kā pūkainiem, baltiem mākonīšiem šūpojas muzikanti, bet es neredzu, kas tos mākoņus notur gaisā. Tradicionālo klāto galdu vietā te ir neskaitāmi polsterēti dīvāni un krēsli, salikti grupās ap kamīniem vai pie aromātiskiem puķu dārziem, vai dīķiem ar eksotiskām zivīm, lai viesi varētu ēst un dzert un darīt visu, ko sirds kāro, un justies pilnīgi nepiespiesti. Zāles vidū ir plašs, flīzēm izlikts laukums, kas var būt viss, ko ievajagas, sākot ar deju grīdu un skatuvi izklaidētājiem, kas nomaina cits citu, un beidzot ar vēl vienu iespēju iejukt starp krāšņi tērptajiem viesiem.

Bet vispasakainākais šajā vakarā ir ēdiens. Pie sienām ir salikti ar gardumiem nokrauti galdi. Uz tiem atrodas viss, ko vien varētu iedomāties, un arī lietas, kas ne sapņos nav rādījušās. Uz iesmiem griežas veselas ceptas govis un cūkas, un kazas. Uz milzīgiem šķīvjiem gozējas ar sālītiem augļiem un riekstiem pildīti putni. Visādi okeāna radījumi ir vai nu apslacināti ar dažādām zostēm, vai arī tā vien gaida, kad tos pamērcēs pikantās mērcītēs. Visur kārdina neskaitāmi sieri, maizes, dārzeņi, saldumi un īsti ūdenskritumi vīna un dažādu degvīnu, kas laistās liesmās.

Līdz ar vēlmi pretoties man ir atgriezusies arī apetīte. Pēc vairākām nedēļām, kad biju pārāk noraizējusies, lai ēstu, tagad jūtos izbadējusies.

— Gribu pagaršot visu, kas te ir, — saku Pītam.

Redzu, ka viņš mēģina atminēt, ko nozīmē mana sejas izteiksme, izdomāt, ko nozīmē tāda pārmaiņa. Tā kā viņš nezina, ka prezidenta Snova acīs esmu izgāzusies, tad var tikai pieņemt, ka es uzskatu — mums ir izdevies. Un varbūt pat to, ka tiešām mazliet priecājos par mūsu saderināšanos. Viņa skatienā atspoguļojas mulsums, bet tikai mirkli, jo mūs filmē. — Nu tad sāc ātrāk, — Pīta mudina.

— Labi, ne vairāk kā kumosu no katra šķīvja. — Mana apņemšanās gandrīz pagaist jau pie pirmā galda. Uz tā ir kādas divdesmit zupas, un es atklāju krēmīgu ķirbju virumu ar kapātiem riekstiem un sīkām, melnām sēklām. — Varētu visu vakaru ēst tikai to! — izsaucos. Bet es tā nedaru. Atkal kļūstu vāja, pagaršojusi dzidri zaļu buljonu, ko varu salīdzināt tikai ar pavasari, un vēlreiz, kad nomēģinu putainu, sārtu zupu ar avenēm.

Palaikam manā priekšā uzrodas svešas sejas, nosauc vārdus, fotografē kopā ar viesiem, skūpsta uz vaigiem. Mana piespraude ar zobgaļsīli acīmredzot ir radījusi jaunu modes kliedzienu, jo klāt pienāk vairāki cilvēki un parāda savus aksesuārus. Putns atkārtojas jostu sprādzēs, tas ir izšūts zīda atlokos un uztetovēts intīmās ķermeņa daļās. Visi grib valkāt uzvarētājas zīmi. Varu iztēloties, kā tas tracina prezidentu Snovu. Bet ko lai viņš padara? Šeit, kur ogas nozīmēja tikai to, ka meitene par katru cenu vēlas izglābt savu mīļoto, Spēlēm bija grandiozi panākumi.

Mēs ar Pītu paši nepūlamies meklēt sabiedrību, bet kāds visu laiku sameklē mūs. It neviens šajā ballē negrib palikt, ar mums nesasveicinājies. Es izliekos priecīga, bet kapitolieši mani nemaz neinteresē. Viņi tikai novērš manu uzmanību no ēdiena.

Uz katra galda ir jauni kārdinājumi, un es žigli vien piepildu vēderu, kaut arī esmu pieņēmusi tik stingru noteikumu, ka drīkstu tikai pagaršot. Paņemu nelielu ceptu putnu, iekožos, un mute pieplūst ar apelsīnu sulu. Gardi. Bet atlikušo lieku apēst Pītam, jo gribu nobaudīt vēl citas lietas, un mani šausmina doma par to, ka varētu pārtiku aizmest, kaut arī apkārt daudzi tā dara ar vieglu roku. Pēc kādiem desmit galdiem esmu jau pieēdusies, bet mēs esam pagaršojuši tikai nedaudzus no uzliktajiem ēdieniem.

Mūs nogrābj mana sagatavošanas komanda. Izdzertā alkohola un pacilātības dēļ, jo drīkst piedalīties tik smalkā pasākumā, viņi ir gandrīz apdulluši.

— Kāpēc tu neēd? — Oktāvija jautā.

— Es jau ēdu, bet vairs nevaru, — nostenu. Šie iesmejas, it kā kaut ko tik muļķīgu vēl nekad nebūtu dzirdējuši.

— Neviens neļauj kaut kam tādam sevi kavēt! — Flā— vijs izsaucas. Trijotne pieved mūs pie galda, kur ir saliktas maziņas vīna glāzītes uz peciņas, un tajās ir caurspīdīgs šķidrums. — Izdzer šo!

Pīta vienu paņem, lai pagaršotu, un viņi krīt panikā.

— Ne jau šeit! — brēc Oktāvija.

— Tas ir jādara tur! — Vīnija norāda durvis, kas ved uz tualeti. — Vai arī viss būs uz grīdas!

Pīta vēlreiz paskatās uz glāzi un saprot. — Jūs gribat teikt, ka es no šitā vemšu?

Mana sagatavošanas komanda histēriski smejas. — Protams, pēc tam var turpināt ēst, — Oktāvija klāsta. — Es tur esmu bijusi jau divas reizes. Tā dara visi — kā tad svētkos lai citādi izpriecājas?

Blenžu uz mazajām, skaistajām glāzēm, palikusi gluži bez valodas, un prātoju par to, kāda tam jēga. Pīta noliek savējo uz galda tik piesardzīgi, it kā tā varētu uzsprāgt. — Nāc, Katnis, padejosim.

Skan mūzika, un viņš mani aizved prom no komandas, no galda, uz deju grīdas. Mājās mēs protam tikai dažas dejas, tādas, kas piederas vijoles un flautas mūzikai un kam vajag plašu telpu. Bet Efija mums ierādīja dažas no Kapitolija iecienītajām dejām. Mūzika ir lēna un sapņaina, tāpēc Pīta mani apskauj, un mēs griežam apļus tikpat kā bez soļiem. Tādai dejai vietas pietiktu pat uz pīrāga šķīvja. Pīta saspringtā balsī ierunājas:

— Tu, cilvēks, visu laiku domā, ka vari ar te notiekošo samierināties, domā, ka varbūt vini nemaz nav tik slikti un tad… — Viņš apklust.

Spēju domāt tikai par kārnajiem bērnu ķermenīšiem uz mūsu virtuves galda un par to, kā māte viņiem izraksta zāles, ko vecāki nevar tiem pagādāt, — vairāk ēdiena. Tagad, kad mēs esam bagātas, viņa dod ēdienu līdzi. Bet agrāk mums nebija ko dot un bieži vien bērnu arī vairs nebija iespējams glābt. Un te, Kapitolijā, cilvēki vemj, lai varētu ar baudu pielocīt māgu vēlreiz. Nevis slimības vai bojātas pārtikas dēļ. Ballēs tā dara visi. Tā ir pieņemts. Tas piederas pie jautrības.

Reiz, kad iegriezos atdot Heizellai medījumu, Viks bija mājās, jo viņu mocīja nelāgs klepus. Tā kā puika ir no Geila ģimenes, tad noteikti ēd labāk nekā deviņdesmit procenti pārējo Divpadsmitajā apgabalā. Bet viņš, vienalga, kādas piecpadsmit minūtes runāja par to, kā viņi esot atvēruši Sainīšu dienā saņemto kļavu sīrupa bundžu un katrs esot dabūjis pa karotei garduma uz maizes un varbūt vēl kādu dienu tajā nedēļā dabūšot vēl. Un tad Heizella teica, ka viņš drīkstot pielikt karotīti sīrupa tējai klepus mīkstināšanai, bet zēnam likās, ka tā nebūs labi, ja arī pārējie drusciņ nedabūs. Un, ja tā ir pie Geila, tad kā varētu būt citās mājās?