Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Heimičs apgalvo, ka es nedrīkstēju uz tevi kliegt. Tu esot tikai izpildījusi viņa rīkojumus, — Pīta saka. — Un nav jau tā, ka es agrāk nebūtu šo to noklusējis no tevis.

Atceros, cik šokēta biju, kad Pīta atzinās man mīlestībā visas Panemas priekšā. Heimičs to zināja, bet man neko neteica. — Laikam es pēc tās intervijas arī šo to sabojāju.

— Tikai urnu.

— Un tavas rokas. Bet vairs nav nekādas jēgas, vai ne? Kaut ko slēpt no otra? — es jautāju.

— Nav jēgas, — Pīta piekrīt. Mēs stāvam kāpņu augšgalā un ļaujam Heimičam iet piecpadsmit soļus pa priekšu, kā lika Efija. — Vai tiešām tā bija vienīgā reize, kad tu skūpstīji Geilu?

Es tā satrūkstos, ka tiešām atbildu. — Jā. — Vai t iešām šis jautājums viņu vēl nomoka pēc visa, kas šodien ir noticis?

— Piecpadsmit. Ejam!

Sejās iestaro gaisma, un es atplaukstu žilbinošākajā smaidā, kādu vien varu izspiest.

Nokāpjam lejā, un mūs ierauj gandrīz vienādu vakariņu, ceremoniju un vilciena braucienu reibinošajā karuselī. Katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā. Pamosties. Apģērbties. Vizināties caur gavilējošu pūli. Noklausīties runu mums par godu. Atbildēt ar pateicības runu, bet tikai Kapitolija sacerēto, nekādas personiskas piezīmes vairs netiek izteiktas. Dažreiz doties īsā ekskursijā — apskatīt jūru vienā apgabalā, augstus mežus citā, neglītas rūpnīcas, kviešu laukus, smirdīgas rafinēšanas fabrikas. Uzvilkt vakartērpu. Piedalīties vakariņās. Iekāpt vilcienā.

Ceremonijās mēs izturamies svinīgi un ar cieņu, bet vienmēr esam sadevušies rokās. Vakariņu laikā mēs gandrīz kā neprātīgi izrādām savu mīlestību viens pret otru. Skūpstāmies, dejojam, mūs pieķer, kad mēģinām aizla— vīties prom, lai paliktu divatā. Taču vilcienā klusi un nelaimīgi lēšam, kādu iespaidu esam atstājuši.

Pat tagad, kad neapmierinātību nevar izsaukt mūsu personiskās runas — un nav pat jāpiemin, ka tas, ko mēs teicām Vienpadsmitajā apgabalā, pirms pārraidīšanas tika izgriezts no ieraksta -, kaut kas ir jūtams, it kā gaisotne būtu kā verdošs katls, kas tūlīt ies pāri malām.

Visur tā nav. Vairākos apgabalos pūlis izskatās pēc gurdiem ganāmpulka lopiem — tāpat kā uzvarētājiem veltītajās ceremonijās parasti izskatās Divpadsmitā apgabala ļaudis. Toties citos, īpaši Astotajā, Ceturtajā un Trešajā apgabalā, ļaužu sejās, mūs ieraugot, parādās neviltota pacilātība, bet aiz tās — slēptas dusmas. Pūlis skandē manu vārdu, tas drīzāk izklausās kā sauciens pēc atriebības, nevis gaviles. Kad Miera sargi panākas uz priekšu, lai nomierinātu nepaklausīgo pūli, ļaudis nevis atkāpjas, bet stumj viņus prom. Un es zinu, ka nemūžam nespēšu izdarīt neko, lai to izmainītu. Nekāda mīlestības izrādīšana, lai cik ticama tā arī būtu, nepalīdzēs. Kad es izstieptā plaukstā turēju tās ogas, mani bija pārņēmis neprāts, toties šie ļaudis ir gatavi mesties tādā pašā neprātā.

Sinna viduklī iešuj manas drēbes. Sagatavošanas komanda raizējas par tumšajiem lokiem zem manām acīm. Efija sāk man dot miega zāles, bet tās neiedarbojas. Ne pietiekami labi. Es iesnaužos, bet tad, vienalga, mostos no murgiem, kas ir biežāki un spilgtāki. Pīta lielāko nakts daļu staigā pa vilcienu un sadzird mani kliedzam, kad pūlos izrauties no zāļu skurbuma, kas tikai paildzina drausmīgos sapņus. Viņam izdodas mani pamodināt un nomierināt. Tad viņš ierāpjas gultā un tur mani apskautu, līdz atkal iemiegu. Pēc tam es pārstāju lietot tabletes. Bet katru nakti ļauju Pītam gulēt savā gultā. Mēs cīnāmies pret tumsu tāpat kā arēnā — guļam viens otra skavās un modri gaidām briesmas, kas var draudēt kuru katru brīdi. Nekas vairāk, bet vilcienā par to drīz vien sāk baumot.

Kad Efija man par to ieminas, nodomāju: tas labi. Varbūt prezidents Snovs par to padzirdēs. Es viņai pasaku, ka centīsimies rīkoties diskrētāk, bet mēs necenšamies.

Vienotram sekojošie Otrā un Pirmā apgabala apmeklējumi savā ziņā ir īpaši briesmīgi. Ja mājās nebūtu atgriezušies mēs ar Pītu, to būtu varējuši Otrā apgabala pārstāvji Kāto un Klouva. Splgalu un zēnu no Pirmā apgabala es nogalināju pati personīgi. Mēģinu neskatīties uz viņa ģimeni un uzzinu, ka zēnu sauca Brlnūms. Kā tas var būt, ka es to nezināju? Laikam jau pirms Spēlēm tam nepievērsu uzmanību un vēlāk nemaz negribēju zināt.

Nokļuvuši Kapitolijā, mēs jau esam galīgā izmisumā. Neskaitāmas reizes uzstājamies pielūdzēju masas priekšā. Šeit nepastāv nekāds risks, ka varētu sākties sacelšanās, te mīt privileģētie — tie, kuru vārdus nekad neiemet izlozes lodē un kuru bērniem nekad nav jāmirst it kā pirms daudzām paaudzēm izdarītu noziegumu dēļ. Kapitolijā mums neviens nav jāpārliecina par savu mīlestību, varam tikai saglabāt vārgu cerību, ka varbūt mums vēl izdosies no attāluma ietekmēt kādu no tiem, ko neizdevās pārliecināt apgabalos. Visu laiku liekas, ka mēs darām par maz un ka ir jau par vēlu.

Kad nonākam savos vecajos apartamentos Treniņu centrā, tieši es ierosinu bildinājumu. Pīta piekrīt, bet pēc tam uz krietnu laiku nozūd savā istabā. Heimičs man pavēl likt viņu mierā.

— Man likās, ka viņš taču to gribēja, — es sapīkstu.

— Ne jau tā, — Heimičs nepiekrīt. — Viņš gribēja, lai tas būtu pa īstam.

Aizeju uz savu istabu, apgulos zem segas un mēģinu nedomāt par Geilu, bet nespēju domāt ne par ko citu.

Tovakar uz skatuves pie Treniņu centra mēs atbildam uz veselu jautājumu gūzmu. Cēzars Flikermans mirguļojošā pusnakts ziluma uzvalkā un joprojām gaiši ziliem plakstiem un lūpām interviju vada nevainojami. Kad viņš pajautā par nākotnes nodomiem, Pīta nometas uz viena ceļa, atklāj savu sirdi un lūdz mani precēties ar viņu. Es, protams, esmu ar mieru. Cēzars ir mēms no sajūsmas, kapitolieši krīt pilnīgā histērijā, un ekrānos parāda ļaužu barus visā Panemā, kas ir kā apreibuši no laimes.

Negaidīti pienāk prezidents Snovs, lai mūs apsveiktu. Viņš paspiež Pītam roku un atzinīgi uzsit puisim pa plecu. Viņš apskauj mani, ietīdams rožu un asins smaržu mākonī, un ar savām uzpūstajām lūpām nobučo vaigu. Kad viņš atraujas, pirksti iespiežas man rokās un viņš uzsmaida, un es uzdrošinos pacelt uzacis. Tās jautā to, ko nedrīkst jautāt lūpas. Vai man izdevās? Vai ar to pietika? Vai pietiek, ka es tev atdodu visu, ka es turpinu spēli un apsolos precēties ar Pītu?

Par atbildi viņš gandrīz nemanāmi papurina galvu.

Šajā vieglajā kustībā es ieraugu galīgu cerību sagrāvi un nāves spriedumu visam, kas man pasaulē ir dārgs. Nespēju iztēloties, kāds tieši būs mans sods un cik tālu sniegsies Kapitolija roka, bet droši vien tad, kad viss būs galā, vairs nebūs nekā. Tāpēc varētu domāt, ka es kritīšu pilnīgā izmisumā. Tomēr dīvaini — es jūtu galvenokārt atvieglojumu. Tāpēc, ka varu beigt izlikties. Tāpēc, ka uz jautājumu, vai man izdevās paveikt pārdrošo pasākumu, vismaz ir atbildēts, kaut arī atbilde ir nepārprotama — nē. Ja izmisums liks rīkoties izmisīgi, es drīkstēšu brīvi ļauties izmisumam.

Bet ne šeit un ne tagad. Ir ārkārtīgi svarīgi tikt atpakaļ uz Divpadsmito apgabalu, jo, lai ko es izlemtu, tas attieksies arī uz manu māti un māsu, Geilu un viņa ģimeni. Un Pītu, ja vien man izdosies viņu pierunāt mums pievienoties. Es iekļauju sarakstā vēl Heimiču. Tie visi ir cilvēki, kas man ir jāņem līdzi, kad aizbēgšu mežos. Kā es viņus pārliecināšu, kur mēs iesim pašā ziemas vidū un kā mums izdosies izvairīties no ķērājiem, nav skaidrs. Bet tagad es vismaz zinu, kas man ir jādara.