Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Lauki turpinās bezgalīgi. Nespēju noticēt, ka Vienpadsmitais apgabals ir tik liels. — Kā tu domā, cik cilvēku te dzīvo? — Pīta pajautā. Papurinu galvu. Skolā Vienpadsmito sauc par lielo apgabalu, un viss. Konkrētu iedzīvotāju skaitu nekad nemin. Bet bērnu, kurus katru gadu rāda televīzijā gaidām uz izlozi, taču nevar būt vairāk kā tikai niecīga daļa no tiem, kas šeit patiesībā mitinās. Ko tad viņi te dara? Rīko iepriekšēju atlasi? Izvēlas uzvarētājus jau pirms laika un tad parūpējas, lai tie atrastos sanākušajā pūlī? Kā tas gadījās, ka Rū nokļuva uz skatuves un neviens, pilnīgi neviens nepieteicās iet viņas vietā?

Mani sāk nogurdināt milzīgie lauki un nebeidzamie plašumi. Kad atnāk Efija un saka, lai ģērbjamies, es neiebilstu. Aizeju uz savu kupeju un ļauju sagatavošanas komandai ieveidot man matus un uzkrāsot seju. Sinna ienāk, nesot glītu, oranžu kleitu, kas ir rotāta ar rudens lapām. Iztēlojos, cik ļoti šī krāsa patiks Pītam.

Efija pasauc mūs ar Pītu un vēl pēdējo reizi izstāsta dienas programmu. Dažos apgabalos uzvarētāji vizinās cauri pilsētai un iedzīvotāji viņiem uzgavilē. Bet Vienpadsmitajā mūsu uzstāšanās ir paredzēta tikai galvenajā laukumā — varbūt tāpēc, ka te tā īsti nemaz nav pilsētas, vai arī rāpēc, ka viņi negrib ražas laikā velti izšķiest tik daudz darbaspēka. Uzstāšanās paredzēta pie šejienes Tiesas ēkas, kas ir ārkārtīgi liela marmora celtne. Savulaik tā droši vien bijusi ļoti skaista, bet to ir skāris laikazobs. Pat televīzijā var redzēt, ka apdrupusī fasāde lēnām aizaug ar efejām un jumts ir ielīcis. Ēkās apkārt laukumam rēgojas noplukuši veikalu skatlogi, un vairums no tiem ir tukši. Vienpadsmitā apgabala turīgie ļaudis noteikti dzīvo kaut kur citur, nevis šeit.

Mūsu publiskā uzstāšanās notiks ārā, uz lieveņa starp galvenajām durvīm un kāpnēm, ko Efija nodēvē par verandu, — tas ir plašs, flīzēm klāts laukums, ko sedz uz kolonnām balstīts jumts. Mūs ar Pītu stādīs priekšā, Vienpadsmitā apgabala mērs nolasīs runu mums par godu, un mēs atbildēsim ar Kapitolija sacerētu pateicību. Ja uzvarētājam starp mirušajiem apgabala pārstāvjiem ir bijuši kādi īpaši sabiedrotie, pie labā toņa piederas dažas personiskas piezīmes. Man vajadzētu pateikt kaut ko par Rū un vispār arī par Trešu, bet ikreiz, kad mājās mēģināju sacerēt tekstu, man pretī blenza tikai tukša papīra lapa. Man ir grūti par viņiem runāt, nepadodoties emocijām. Laimīgā kārtā Pīta kaut ko īsu ir izdomājis un ar nelielām izmaiņām tas derēs mums abiem. Ceremonijas noslēgumā mums pasniegs kaut kādu plāksni, un mēs dosimies uz Tiesas ēku, kur pasniegs īpašas vakariņas.

Kad vilciens iebrauc Vienpadsmitā apgabala stacijā, Sinna vēl izdara pēdējos labojumus manā tērpā — viņš nomaina manu oranžo matu lenti pret metāliski zeltītu un piesprauž pie kleitas nelielo brošu ar zobgaļ— sīli, kas man bija arēnā. Uz perona mums pretī ir nevis sagaidītāju svīta, bet astoņu Miera sargu grupa, kas mūs pavada uz bruņumašīnas aizmuguri. Kad durvis aiz mums ar klikšķi aizveras, Efija nošņaukājas. — Varētu domāt, ka mēs esam kaut kādi noziedznieki, — viņa purpina.

Nejau mēs visi, Efij. Tikai es.

Pie Tiesas ēkas mūs izlaiž no mašīnas un steigšus pavada iekšā. Saožu, ka tiek gatavota lieliska maltīte, bet, vienalga, var just arī pelējuma un puvekļu smaku. Mums nav laika skatīties apkārt. Sastājamies rindā pie galvenajām durvīm, un es dzirdu, ka ārā laukumā sāk spēlēt himnu. Kāds man piestiprina mikrofonu. Pīta saņem manu kreiso roku. Mērs pašlaik stāda mūs priekšā, kad masīvās durvis ar čīkstoņu atveras.

— Platu smaidu! — Efija komandē un iebiksta mums. Sākam soļot uz priekšu.

Tas brīdis ir klāt. Tagad man ir visi jāpārliecina, cik ļoti es mīlu Pītu. Svinīgā ceremonija ir diezgan sīki izplānota, tāpēc es īsti nesaprotu, kā lai to izdaru. Skūpstiem vispār nav laika, bet varbūt man tomēr izdosies kādu uzspiest.

Atskan skaļi aplausi, bet nav dzirdams nekas cits no tā, ko mums veltīja Kapitolijā, — gaviles, uzsaucieni un svilpieni. Ejam pār ēnaino verandu, līdz jumta virs galvas vairs nav un mēs stāvam augsto marmora kāpņu augšgalā spožā saules gaismā. Kad manas acis aprod ar gaismu, pamanu, ka ēkas ap laukumu ir piesegtas ar karogiem, lai noslēptu to, cik sliktā stāvoklī tās ir. Visur ir pilns ar cilvēkiem, bet arī tā ir tikai neliela daļiņa no šejienes iedzīvotājiem.

Skatuves dibeuplānā, kā parasti, ir uzbūvēts īpašs paaugstinājums mirušo pārstāvju ģimenēm. Treša pusē ir tikai veca, salīkusi sieviete un gara, stiegraina meitene, kas laikam ir viņa māsa. Rū pusē… es nebiju gatavojusies ieraudzīt Rū ģimeni. Viņas vecākus, kuru sejās skumjas vēl nepavisam nav pagaisušas. Viņas piecus jaunākos brāļus un māsas, kas tik loti līdzinās Rū. Visi ir sīka auguma un ar spulgām, brūnām acīm. Viņi izskatās pēc mazu, tumšu putnu pulciņa.

Aplausi norimst, un mērs skandē runu mums par godu. Uznāk divas mazas meitenītes ar milzīgiem puķu pušķiem. Pīta norunā savu daļu iepriekš sacerētās atbildes, un es jūtu, kā manas lūpas kustas, pabeidzot sakāmo. Par laimi, māte un Prima mani ir kārtīgi iedīdījušas, un to penteri es varētu norunāt pat sapnī.

Pīta savas personiskās piezīmes bija uzrakstījis uz kartītes, bet viņš to pat neizņem. Savā vienkāršajā, aizkustinošajā izteiksmē viņš stāsta par to, ka Trešs un Rū bija starp pēdējiem astoņiem pārstāvjiem, kā viņi abi izglāba man dzīvību, tādējādi izglābjot arī Pītu, un ka mēs nekad nespēsim atmaksāt šo parādu. Pēc nelielas vilcināšanās viņš piebilst kaut ko tādu, kas nebija rakstīts uz kartītes. Varbūt tāpēc, ka Efija liktu to izsvītrot. — Tas gan nekādi nespēs atlīdzināt jūsu zaudējumu, bet, lai apliecinātu savu pateicību, mēs vēlētos, lai katra pārstāvja ģimene no Vienpadsmitā apgabala visu mūsu atlikušo dzīvi ik gadu saņemtu mūsu viena mēneša ienākumus.

Visiem gluži negribot aizcērtas elpa, un pūlī izceļas murdoņa. Tas, ko tikko izdarīja Pīta, nav noticis nekad agrāk. Es pat nezinu, vai tas ir likumīgi. Droši vien viņš arī nezina, tāpēc jau nevienam nejautāja — ja nu gadījumā tā būtu. Ģimenes šokā tikai lūkojas mūsos. Kad Trešs un Rū gāja bojā, viņu dzīve mainījās uz visiem laikiem, bet šī velte tās mainīs vēlreiz. Pārstāvju mēneša ienākumi ļauj viegli uzturēt ģimeni visu gadu. Kamēr vien mēs dzīvosim, viņiem nebūs jācieš bads.

Paskatos uz Pītu, un viņš man skumji uzsmaida. Dzirdu Heimiča balsi. " Varēja būt daudz sliktāk." Šajā brīdī nav iespējams iztēloties, ka varētu būt vēl labāk. Tāda dāvana… tas ir nevainojami. Tāpēc tad, kad es paceļos pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu, tas it nemaz neizskatās piespiesti.

Mērs panākas uz priekšu un pasniedz katram no mums plāksni, kas ir tik liela, ka man ir jānoliek savas puķes, lai to noturētu. Ceremonija jau ir gandrīz beigusies, kad pamanu, ka uz mani cieši skatās viena no Rū māsām. Viņai ir kādi deviņi gadi, un viņa izskatās tieši pēc precīzas Rū kopijas pat tajā, kā viņa stāv — ar viegli paplestām rokām. Viņa nepriecājas, spītējot lieliskajam jaunumam par ienākumiem. Patiesībā viņa skatās nosodoši. Vai tāpēc, ka es neizglābu Rū?

Nē. Tas ir tāpēc, ka es viņai vēl neesmu pateikusies.

Mani pārņem kauns. Meitenei ir taisnība. Kā es varu tā stāvēt pilnīgi pasīva un mēma un atstāt visu sakāmo Pītam? Ja Rū būtu uzvarējusi, viņa nepieļautu, ka mana nāve paliek nepieminēta. Atceros, cik rūpīgi es arēnā izrotāju meiteni ar ziediem, lai viņas zaudējums nepaliktu nepamanīts. Bet tas viss neko nenozīmēs, ja to neapstiprināšu tūlīt.