Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Domās drudžaini meklēju izeju. Nevaru pieļaut, ka prezidents Snovs mani nolemj tādam liktenim. Pat tad, ja tas nozīmētu, ka man ir jāatņem sev dzīvība. Bet vispirms es mēģinātu bēgt. Ko šie darītu, ja es vienkārši nozustu? Ja pagaistu mežā un nekad neatgrieztos? Vai man varētu izdoties paņemt līdzi visus mīļos un sākt jaunu dzīvi dziļi meža biezoknī? Diezin vai, tomēr pilnīgi neiespējami tas arī nav.

Papurinu galvu, lai noskaidrotu prātu. Nav īstais brīdis kalt pārdrošus bēgšanas plānus. Man ir jākoncentrējas uz Uzvaras turneju. No tā, vai man izdosies nospēlēt labu izrādi, ir atkarīgi pārāk daudzi likteņi.

Rītausma pienāk ātrāk, nekā es iemiegu, un Efija jau grabinās pie durvīm. Uzrauju mugurā drēbes, kas atvilktnē pagadās pa rokai, un aizvelkos uz ēdamva— gonu. Nesaprotu, kāda tur atšķirība, vai es ceļos vai ne, jo šodien mēs visu dienu tikai brauksim, bet izrādās, ka vakardienas sapošanās bija paredzēta vienīgi ceļam uz staciju. Šodien mani apstrādās sagatavošanas komanda.

— Kāpēc? Ir pārāk auksti, lai kaut ko varētu pamanīt, — es rūcu.

— Ne jau Vienpadsmitajā apgabalā, — aizrāda Efija.

Vienpadsmitais apgabals. Mūsu pirmā pieturvieta. Es daudz labprātāk sāktu jebkur citur, jo Vienpadsmitais apgabals bija Rū mājas. Bet Uzvaras turneja ir izplānota citādi. Parasti tā sākas Divpadsmitajā apgabalā un tad turpinās citos apgabalos dilstošā secībā līdz Pirmajam, pēc kura seko Kapitolijs. Uzvarētāja apgabalu izlaiž un pietaupa pašām beigām. Tā kā svētki Divpadsmitajā apgabalā ir vispieticīgākie — parasti ir tikai bankets pārstāvjiem un uzvaras manifestācija galvenajā laukumā, kur neviens no sanākušajiem neizskatās sajūsmināts, — droši vien ir labi mūs pēc iespējas ātrāk dabūt prom no acīm. Šogad pirmo reizi pēc Heimiča Uzvaras turnejas Divpadsmitais apgabals būs pēdējā pietura un Kapitolijs segs svinību izmaksas.

Mēģinu darīt tā, kā pieteica Heizella, un krietni pamieloties. Pavāri acīmredzot vēlas man izpatikt. Līdz ar citiem gardumiem viņi ir pagatavojuši manu mīļāko ēdienu — jēra gaļas sautējumu ar žāvētām plūmēm. Manā vietā uz galda gaida apelsīnu sula un krūze karstas, kūpošas šokolādes. Es ēdu daudz, un maltīte ir nevainojama, bet nevarētu teikt, ka to tiešām izbaudu. Mani kaitina arī tas, ka brokastīs esam atnākušas tikai mēs ar Efiju.

— Kur tad pārējie? — pajautāju.

— Ak, kas to lai zina, kur ir Hcimičs, — Efija attrauc. Heimiču es arī nebiju gaidījusi, jo viņš droši vien tikai ap šo laiku dodas gulēt. — Sinna līdz vēlai naktij kārtoja tavu apģērbu kupeju. Viņš ir sagatavojis vairāk nekā simt tērpu. Tavi vakartērpi ir ļoti izsmalcināti. Un Pītas komanda droši vien vēl guļ.

— Vai tad viņam nemaz nav jāgatavojas? — es nesaprotu.

— Ne jau tik daudz kā tev, — Efija atbild.

Ko tad tas nozīmē? Tas nozīmē, ka no manis visu rītu plēsīs matus, bet Pīta varēs izgulēties. Nebiju par to daudz piedomājusi, taču arēnā vismaz dažiem puišiem bija saglabāts ķermeņa apmatojums, no meitenēm gan nevienai. Atminos Pītu — kā mazgāju viņu strautā. Kad bija noskaloti dubļi un asinis, matiņi saules gaismā bija ļoti gaiši. Tikai viņa seja bija pilnīgi gluda. Nevienam no zēniem neauga bārda, kaut arī daudzi tam bija jau pietiekami nobrieduši. Interesanti: ko ar viņiem izdarīja?

Varbūt esmu galīgi neizgulējusies, bet mana sagatavošanās komanda liekas esam vēl bēdīgākā stāvoklī — viņi tempj krūzēm kafiju un padod cits citam mazas košu krāsu tabletītes. Man rādās, ka šie nekad neceļas agrāk par pusdienlaiku, ja vien nav jāmostas valsts mēroga ārkārtas gadījuma dēļ, kā, piemēram, mana kāju apmatojuma dēļ. Es priecājos, kad tas atauga. It kā tā būtu zīme, ka varbūt viss būs pa vecam. Tagad ar pirkstiem nobrauku mīkstās, sprogainās pūkas uz kājām un nododu sevi komandas rokās. Neviens no trijotnes nav tik pļāpīgs kā parasti, tāpēc es dzirdu, kā katru kušķi izrauj ar visām saknēm. Man ir jāmērcējas vannā ar biezu, nelāgi smirdošu šķīdumu, un pa ro laiku uz sejas un matos triepj kaut kādus krēmus. Man ir jāiet vannā vēl divas reizes, bet vairs ne tik kodīgos brūvējumos. Mani plūkā un tīra, un masē, un ieziež, līdz āda ir pilnīgi jēla.

Flāvijs paceļ augšup manu zodu un nopūšas. — Žēl gan, ka Sinna teica, lai tevī neko nemaina.

— Jā, no tevis mēs tiešām varētu iztaisīt kaut ko īpašu, — Oktāvija piebalso.

— Kad viņa būs vecāka, — gandrīz svinīgi drūmi iejaucas Vīnija. — Tad viņam būs mums jāatļauj.

Ko tādu? Uzpūst manas lūpas kā prezidentam Sno— vam? Notetovēt krūtis? Nokrāsot ādu violetu un im— plantēt tajā dārgakmeņus? Iegriezt sejā dekoratīvus rakstus? Pielikt man izliektus zvēra nagus? Vai kaķes ūsas? Kapitolijā es redzēju ne to vien. Vai tiešām viņi pat nenojauš, cik kroplīgi izskatās pārējo acīs?

Doma, ka mani varētu pakļaut sagatavošanas komandas modes kaprīzēm, pievienojas pārējām manām bēdām — nomocītajam augumam, miega trūkumam, gaidāmajai piespiedu laulībai un šaušalām, ka nespēšu izpildīt prezidenta Snova prasības. Pusdienās ierodos, kad EFija, Sinna, Porcija, Heimičs un Pīta jau ir sākuši ēst, bet es esmu pārāk nomākta, lai sarunātos. Šie pļāpā par to, cik gards ir ēdiens un cik labi šie varot gulēt vilcienos. Visi ir priecīgi satraukti par turneju. Visi, izņemot Heimiču. Viņam ir paģiras, un viņš knibinās ap smalkmaizīti. Es arī nejūtos īpaši izsalkusi — vai nu tāpēc, ka jau no rīta saēdos visādas sātīgas lietas, vai arī tāpēc, ka esmu tik nelaimīga. Spēlējos ar buljona bļodiņu, bet izēdu tikai karoti vai divas. Uz savu nolemto nākamo viru Pītu nespēju pat paskatīties, kaut arī zinu, ka viņš ne pie kā nav vainīgs.

Pārējie ievēro manu neomu un mēģina iesaistīt sarunā, bet es izvairos. Vienā brīdī vilciens vairs nekustas. Mūsu apkalpotājs pastāsta, ka mēs neesam apstājušies tikai uzpildīt degvielu — ir salūzusi kaut kāda detaļa un to vajadzēs nomainīt. Tam nepieciešama vismaz stunda. Efijai sākas totāla histērija. Viņa izrauj savu grafiku un sāk kalkulēt, kāda būs kavēšanās ietekme uz notikumiem līdz mūsu mūža beigām. Galu galā es vairs nespēju viņā klausīties.

— Nevienu tas neinteresē, Efij! — noskaldu. Visi ēdēji stīvi blenž uz mani, pat Heimičs, par kuru varētu domāt, ka viņš šādā situācijā būs manā pusē, jo Efija pataisa vinu traku. Es uzreiz sāku aizstāvēties. — Tā taču ir! — To pateikusi, pieceļos un izeju no vagona.

Pēkšņi vilcienā liekas ļoti smacīgi un man tiešām sametas nelabi. Atrodu izeju, atgrūžu durvis vaļā, iedarbinot kaut kādu signalizāciju, bet es neņemu to galvā un nolecu zemē, cerēdama, ka piezemēšos sniegā. Bet gaiss uz manas ādas jaušas silts un maigs. Kokiem vēl ir zaļas lapas. Cik tālu uz dienvidiem mēs esam aizbraukuši vienas dienas laikā? Eju gar sliedēm un miedzu acis spožajā saulē, jau nožēlodama to, ko pateicu Efijai. Viņu nekādi nevar vainot manā stāvokli. Vajadzētu atgriezties un atvainoties. Mans izlēciens bija vispēdīgā sliktu manieru izpausme, un labas manieres viņai ir ārkārtīgi svarīgas. Bet es turpinu soļot garām vilcienam un aiz tā. Stundas aizkavēšanās. Varu vismaz divdesmit minūtes iet vienā virzienā un tikr atpakaļ, un vēl būs laika atliku likām. Bet jau pēc pārsimt metriem noslīgstu zemē un sēžu, lūkodamās tālumā. Ja man būtu loks un bultas — vai tad es turpinātu iet?

Pēc kāda brīža sadzirdu aiz muguras soļus. Tas noteikti ir Heimičs, kas nāk mani sunīt. Nav jau tā, ka nebūtu to pelnījusi, bet, vienalga, negribu to klausīties. — Man nenesas prāts uz morāli, — es brīdinu nezāļu puduri pie savām kājām.