Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Tev vajadzētu mani modināt, — ierosinu, domādama par to, kā sliktākajās naktīs modinu viņu divas un trīs reizes. Un cik ilgu laiku vajag, lai mani nomierinātu.

— Tas nav vajadzīgs. Es parasti murgos redzu, ka zaudēju tevi, — viņš atsaka. — Kad es saprotu, ka tu tepat vien esi, viss ir kārtībā.

Vēe! Pīta nevērīgi bārstās ar tamlīdzīgiem izteikumiem, un man tas ir kā sitiens pakrūtē. Viņš tikai godīgi atbildēja uz manu jautājumu. Viņš nespiež mani atbildēt ar kaut ko līdzīgu vai paust savu mīlestību. Bet es, vienalga, jūtos briesmīgi, it kā būtu viņu kaut kā nekrietni izmantojusi. Vai tā ir? Nezinu. Es rikai apjēdzu, ka pirmo reizi sajūtos netikumīga tāpēc, ka viņš ir manā gultā. Ironiski, ņemot vērā, ka tagad mēs esam oficiāli saderinājušies.

— Mājās būs sliktāk, kad man atkal būs jāguļ vienam, — viņš turpina.

Pareizi, mēs gandrīz esam klāt.

Divpadsmitajā apgabalā ir paredzēts piedalīties vakariņās mēra Anderzī namā šovakar un uzvaras svinībās laukumā reizē ar Ražas svētkiem rīt. Uzvaras turnejas pēdējā dienā mēs allaž svinam Ražas svētkus, bet parasti tā ir maltīte mājās vai arī kopā ar dažiem draugiem, ja kāds to var atļauties. Šogad svinības būs publiskas, un, tā kā tās rīkos Kapitolijs, visi mājinieki pieēdīs pilnu vēderu.

Lielākā daļa gatavošanās notiks mēra namā, un, uzstājoties ārā, mēs atkal būsim tērpti kažokādās. Stacijā esam tikai pavisam īsu bridi, tikai pasmaidām un pamājam, un tad iekāpjam mašīnā. Pat savas ģimenes mēs neredzēsim līdz pat vakariņām.

Priecājos, ka viss notiks pie mēra, nevis Tiesas ēkā, kur bija piemiņas pasākums manam tēvam un kur mani aizveda pēc izlozes, un kur man bija jāpārdzīvo mokpilnas atvadas no ģimenes. Tiesas ēkā ir pārāk daudz skumju.

Bet man patīk mēra Anderzī māja, īpaši tagad, kad mēs ar vina meitu Medžu esam draudzenes. Savā zinā mēs tādas bijām jau agrāk. Oficiāli mēs kļuvām par draudzenēm, kad viņa pirms Spēlēm atnāca no manis atvadīties. Viņa man veiksmei uzdāvināja piespraudi ar zobgaļsīli. Pēc tam kad es atgriezos mājās, mēs sākām pavadīt laiku kopā. Izrādās, ka arī Medžai ir daudz brīva laika. Sākumā jutāmies mazliet neveikli, jo nezinājām, ko lai darām. Citas mūsu vecuma meitenes esmu dzirdējusi triecam par zēniem, citām meitenēm vai drēbēm. Mēs ar Medžu neesam tenkotājas, un drēbes mani garlaiko līdz asarām. Bet pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem es aptvēru, ka viņa ļoti vēlas nokļūt mežā, tāpēc pāris reižu paņēmu viņu līdzi un parādīju, kā šaut. Viņa grib man iemācīt spēlēt klavieres, bet man vairāk patīk klausīties, kā spēlē viņa. Dažreiz mēs ēdam viena pie otras mājās. Medžai manējā patīk labāk. Viņas vecāki šķiet jauki, bet man ir aizdomas, ka viņa tos reti redz. Viņas tēvam ir jāpārvalda Divpadsmitais apgabals, un māti moka briesmīgas galvassāpes, kuru dēļ viņa dienām ilgi paliek piesaistīta gultai.

— Varbūt jums vajadzētu aizvest viņu uz Kapitoliju, — es vienā no tādām dienām ierosināju. Todien mēs nespēlējām klavieres, jo pat divus stāvus augstāk skaņa radītu Medžas mātei sāpes. — Varu derēt, ka tur viņu izārstētu.

— Jā. Bet uz Kapitoliju nevar tikt bez ielūguma, — Medža nelaimīga atbildēja. Pat mēra privilēģijas ir ierobežotas.

Kad nonākam mēra mājā, es pagūstu tikai ātri apskaut Medžu, un Efija mani jau bīda uz trešo stāvu posties. Pēc tam kad esmu sagatavota un ietērpta garā, sudrabotā kleitā, man līdz vakariņām vēl paliek stunda laika, tāpēc aizlavos draudzeni uzmeklēt.

Medžas guļamistaba ir otrajā stāvā blakus vairākām viesu guļamistabām un tēva darbistabai. Pabāžu galvu darbistabā, lai sasveicinātos ar mēru, bet telpa ir tukša. Ir ieslēgts televizors, un es uzkavējos, lai paskatītos uz sevi un Pītu vakar Kapitolijā. Mēs dejojam, ēdam, skūpstāmies. Šobrīd to rāda ikvienā mājā Panemā. Divpadsmitā apgabala nelaimīgie mīlētāji skatītājiem noteikti ir apnikuši līdz nāvei. Man vismaz ir.

Es jau eju prom, kad mani piesaista pīkstiens. Pagriežos atpakaļ un redzu, ka televizora ekrāns satumst. Uz tā sāk mirgot vārdi: JAUNUMI NO ASTOTĀ APGABALA. Instinktīvi noprotu, ka tas nav domāts manām acīm, tikai mēram. Man vajadzētu iet prom. Mudīgi. Bet es pieeju tuvāk televizoram.

Parādās reportiere, kuru vēl nekad neesmu redzējusi. Tā ir sieviete ar iesirmiem matiem un raupju, autoritatīvu balsi. Viņa brīdina, ka situācija pasliktinās un ir izsludināts trešais trauksmes līmenis. Uz Astoto apgabalu ir nosūtīti papildspēki, un tekstilrūpniecība ir apstājusies.

Sieviete pazūd, un sāk rādīt galveno laukumu Astotajā apgabalā. Es to atpazīstu, jo pati tur biju vēl tikai pagājušajā nedēļā. No jumtiem joprojām plivinās karogi ar manu seju. Lejā mutuļo pūlis. Laukumā čum un ņudz ļaudis ar lupatām un paštaisītām maskām aizsegtām sejām, un viņi kliedz un met ķieģeļus. Ēkas deg. Miera sargi šauj uz cilvēkiem, pat neizvēloties mērķi.

Nekad neko tamlīdzīgu neesmu redzējusi, bet tas, kas atklājas, var būt tikai viens. To prezidents Snovs dēvē par dumpi.

Ādas soma ar ēdienu un termoss ar karstu tēju. Sinnas atstāts cimdu pāris ar kažokādas oderi. Zemē sniegā — trīs no kailajiem kokiem nolauzti zari, kas norāda virzienu, kurā došos. To visu es atstāju Geilam mūsu parastajā satikšanās vietā pirmajā svētdienā pēc Ražas svētkiem.

Turpinu ceļu tālāk aukstajā, miglā tītajā mežā, iebriz— dama taku, kas Geilam būs jauna, bet ko manas kājas atrod pavisam viegli. Taka ved uz ezeru. Neticu vairs, ka mūsu parastajā tikšanās vietā tiešām būsim vieni, un šodien, lai Geilam visu izstāstītu, man tas būs ļoti vajadzīgs. Bet vai viņš vispār atnāks? Ja neatnāks, man nebūs citas iespējas kā riskēt un nakts melnumā aiziet uz viņa māju. Ir lietas, kas viņam ir jāzina… lietas, par kurām es gribu, lai viņš man palīdz izdomāt…

Tiklīdz sapratu, ko redzu mēra Anderzī televizorā, metos uz durvīm un prom pa gaiteni. Bija arī pēdējais brīdis, jo jau pēc pāris mirkļiem pa kāpnēm nāca mērs. Es viņam pamāju.

— Vai tu meklē Medžu? — viņš draudzīgi apvaicājās.

— Jā. Gribu viņai parādīt savu kleitu.

— Nūja, tu jau zini, kur viņu atrast. — Tobrīd no viņa darbistabas atkal atskanēja pīkstiens. Viņa seja

sadrūma. — Atvaino, — viņš teica un, iegājis kabinetā, cieši aizvēra durvis.

Stāvēju gaitenī, kamēr biju savaldījusies. Es sev atgādināju, ka jāizturas dabiski. Tad'sameklēju Medžu — draudzene sēdēja savā istabā pie tualetes galdiņa un spoguļa priekšā sukāja gaišos, cirtainos matus. Viņa bija ģērbusies tajā pašā skaistajā, baltajā kleitā, kas viņai bija mugurā izlozes dienā. Ieraudzījusi mani spogulī, viņa pasmaidīja. — Paskat tik! Tu izskaties kā taisnā ceļā no Kapitolija.

Pienācu tuvāk un ar pirkstiem aizskāru zobgaļsīli.

— Tagad pat mana piespraude ir kā no Kapitolija. Pateicoties tev, zobgaļsīli tur ir īsts modes kliedziens. Vai esi pārliecināta, ka negribi to atpakaļ? — es jautāju.

— Nemuļķojies, tā bija dāvana, — Medža atrunājās. Viņa iesēja matos krāšņu zelta lenti.

— Kur tu tādu piespraudi vispār dabūji? — painteresējos.

— Tā piederēja manai tantei. Bet man šķiet, ka tā mūsu ģimenei pieder jau ilgi.

— Savāda izvēle — zobgaļsīlis, — es noteicu. — Nu, ja ņem vērā, kas notika dumpja laikā. Kad Kapitolijam izgāja greizi ar pļāpusīļiem un tā.