Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Vai esi par to pārliecināts? — es pārbaudu. — Jo ar mazajiem un visu pārējo tas būs grūti. Negribu ieiet piecas jūdzes mežā un tad dzirdēt, ka tu…

— Es esmu pārliecināts. Es esmu pilnīgi, galīgi, simtprocentīgi pārliecināts. — Viņš pieliec galvu un, piespiedis pieri manējai, pievelk mani tuvāk. Viņa āda un viss ķermenis no sildīšanās tik tuvu ugunij izstaro svelmi, un es aizveru acis, izbaudīdama viņa siltumu. Ieelpoju sniegā izmirkušās ādas un dūmu, un ābolu smaržas — tās pašas, ko jutu daudzajās kopīgajās ziemas dienās pirms Spēlēm. Necenšos atrauties. Un kāpēc lai to darītu? Viņš runā čukstus. — Es mīlu tevi.

Tad tāpēc.

Es nekad iepriekš nenojaušu, ka kaut kas tāds var notikt. Tas notiek pārāk ātri. Vienā brīdī tu, cilvēks, piedāvā plānu bēgt un jau nākamajā..: ar tevi atgadās kaut kas tāds. Pasaku laikam pašu sliktāko atbildi. — Es zinu.

Tas izklausās drausmīgi. Tas izklausās tā, it kā es pieņemtu kā pašsaprotamu to, ka viņš nespēj mani nemīlēt, bet pati neko pret viņu nejustu. Geils grib atrauties, bet es viņu turu. — Es zinu! Un tu… tu zini, ko tu man nozīmē. — Ar to nepietiek. Viņš izraujas no mana tvēriena. — Geil, es pašlaik nespēju par kaut ko tādu pat domāt — ne ar vienu. Kopš izlozē izvilka Primas vārdu, ik dienu, ik nomoda mirkli spēju domāt tikai par vienu — cik nobijusies es esmu. Un nekam citam manā galvā nav vietas. Ja mēs varētu tikt kaut kur drošībā, varbūt būtu citādi. Es nezinu.

Redzu, ka viņš apspiež vilšanos. — Nu labi, tātad mēs bēgsim. Mēs to noskaidrosim. — Geils pagriežas pret pavardu, kur kastaņi jau sāk piedegt. Viņš izķeksē tos ārā uz pavarda malas. — Manu māti vajadzēs pamatīgi pierunāt.

Laikam jau viņš tomēr nāks līdzi. Bet visa līksme ir pagaisusi, un tās vietā ir sen pazīstamais saspringums. — Manējo arī. Man vajadzēs viņu piespiest saprast. Izvest viņu garā pastaigā. Pārliecināt, ka citādi mēs neizdzīvosim.

— Viņa sapratīs. Mēs ar viņu un Primu bieži skatījāmies Bada Spēles. Tev viņa neatteiks, — Geils ir drošs.

— Ceru, ka ne. — Ir tāda sajūta, it kā dažu sekunžu laikā mājā būtu kļuvis par divdesmit grādiem aukstāk. -Viscietākais rieksts būs Heimičs.

— Heimičs? — Geils nomet kastaņus. — Tu taču viņam nejautāsi, vai viņš grib nākt līdzi?

— Man ir tas jājautā! Es nevaru viņu un Pītu atstāt te, jo viņi… — Geila bargais skatiens mani apklusina. — Kas ir?

— Atvaino. Es nezināju, ka mūsu būs tik daudz, — viņš nikni izmet.

— Viņus spīdzinātu līdz nāvei, pūloties izdibināt, kur es esmu, — taisnojos.

— Un kas būs ar Pītas ģimeni? Viņi nemūžam nenāks līdzi. Patiesībā viņi droši vien nevar vien nociesties, kad varēs mūs denuncēt. Un es esmu pārliecināts, ka Pīta ir pietiekami gudrs, lai to saprastu. Ja nu viņš izlemj palikt?

Cenšos izlikties vienaldzīga, bet mana balss aizlūst. — Nu tad viņš paliks.

— Tu viņu pamestu? — Geils noprasa.

— Jā, lai glābtu savu māti un Primu. Tas ir — nē! Es viņu pielauzīšu nākt.

— Un es — vai tu pamestu mani? — Geila seja izskatās kā akmenī cirsta. — Ja nu man, piemēram, neizdotos pārliecināt māti, ka ziemas laikā jāstiepj mežā trīs mazi bērni?

— Heizella neatteiksies. Viņa sapratīs, ka tā vajag, — pretojos.

— Pieņemsim, ka tā nebūs, Katnis. Ko tad? — viņš neliekas mierā.

— Nu tad tev būs viņa jāpiespiež, Geil. Domā, esmu to visu sagudrojusi? — Arī es dusmās paceļu balsi.

— Nē. Nezinu. Varbūt prezidents tikai spēlējas ar tevi. Viņš taču rīko tavas kāzas. Tu pati redzēji, kā kapitolieši reaģēja. Nedomāju, ka viņš var atļauties tevi nogalināt. Vai arī Pītu. Kā viņš pēc tam izkulsies? — Geils prasa.

— Diez vai viņam atliek daudz laika kāzu kūkas izvēlei, kad Astotajā apgabalā notiek— sacelšanās! — es uzbrēcu.

Tikko šie vārdi izskan no manām lūpām, gribu paņemt tos atpakaļ. Uz Geilu teiktais iedarbojas uzreiz — viņam pietvīkst vaigi un pelēkās acis iemirdzas. — Vai Astotajā notiek sacelšanās? — viņš klusi jautā.

Mēģinu atkāpties. Nomierināt viņu, tāpat kā pūlējos nomierināt apgabalus. — Nezinu, vai tā tiešām ir sacelšanās. Tur ir nemieri. Cilvēki ielās… — es stomos.

Geils sagrābj mani aiz pleciem. — Ko tu redzēji?

— Neko! Ne jau savām acīm. Es tikai kaut ko dzirdēju. — Kā jau parasti, mani vārdi ir pārāk trūcīgi un nāk par vēlu. Padodos un izstāstu visu. — Es kaut ko redzēju mēra televizorā. Man nebūtu vajadzējis to redzēt. Tur bija pūlis un uguns un Miera sargi šāva uz cilvēkiem, bet viņi cīnījās pretī… — Iekožu lūpā un vēlos turpināt ainas aprakstu, bet skaļi pasaku to, kas mani jau visu laiku grauza no iekšpuses. — Un pie tā visa esmu vainīga es, Geil. Tas viss ir tā dēļ, ko es izdarīju arēnā. Ja es būtu vienkārši noindējusies ar tām ogām, nekas tāds nebūtu noticis. Pīta būtu atgriezies mājās un palicis dzīvs, un arī visi pārējie būtu drošībā.

— Drošībā — kālab? — Puiša balss atmaigst. — Lai nomirtu badā? Lai vergotu? Lai sūtītu savus bērnus uz izlozi? Tu neesi nodarījusi cilvēkiem pāri — tu esi viņiem pavērusi izdevību. Tagad ļaudīm tikai jābūt gana drosmīgiem, lai to izmantotu. Raktuvēs jau klīst baumas.

Ir cilvēki, kas grib cīnīties. Vai tad tu nesaproti? Tas notiek! Tas beidzot notiek! Ja jau Astotajā apgabalā ir sacelšanās, kāpēc lai tāda neizceltos šeit? Kāpēc lai tā nenotiktu visur? Tagad varētu būt īstais brīdis, tas ir tieši tas, ko mēs…

— Izbeidz! Tu pats nesaproti, ko runā. Citu apgabalu Miera sargi nav tādi kā Dārijs un pat ne tādi kā Krejs! Apgabala ļaužu dzīvība tiem tur nenozīmē pilnīgi neko! — es kliedzu.

— Tieši tāpēc mums ir jāpiedalās cīņā! — viņš skarbi atsaucas.

— Nē! Mums ir jādodas prom, kamēr neesam nogalināti mēs paši un vēl daudzi citi! — es atkal kliedzu, jo nesaprotu, kāpēc viņš tā runā. Kāpēc viņš nespēj saskatīt acīmredzamo?

Geils rupji pagrūž mani nost. — Nu tad ej! Es nemūžam neiešu līdzi.

— Pirmīt tu biji gatavs gājējs. Nesaprotu, kā tas var būt. Zinot par sacelšanos Astotajā apgabalā, tu neapjēdz, ka tieši tāpēc mums ir vēl jo svarīgāk bēgt. Tu vienkārši dusmojies, tāpēc ka… — Nē, es nevaru mest viņam sejā Pītu. — Kas notiks ar tavu ģimeni?

— Un kas notiks ar citām ģimenēm, Katnis? Ar tām, kas nevarēs aizbēgt? Vai tad tu pati nesajēdz? Te vairs nevar būt runas par mūsu glābšanu. Ne jau tagad, kad ir sācies dumpis! — Geils papurina galvu, nemaz nepūlēdamies slēpt riebumu, ko jūt pret mani. — Tu varētu tik daudz paveikt. — Viņš nomet man pie kājām Sinnas cimdus. — Es pārdomāju. Es negribu neko, kas ir tapis Kapitolijā. — To pateicis, viņš ir prom.

Skatos lejup uz cimdiem. Neko, kas ir tapis Kapitolijā? Vai viņš ar to bija domājis mani? Vai viņš domā, ka arī es esmu tikai tāds Kapitolija veidojums un tādējādi man nedrīkst pieskarties? No tādas netaisnības es aiz— svilstos dusmās. Ber dusmas sajaucas ar bailēm par to, ko viņš varētu nostrādāt.

Noslīgstu pie uguns un mēģinu izgudrot, ko lai daru. Man izmisīgi vajadzīgs atbalsts. Mierinu sevi ar domu, ka dumpi nevar sarīkot vienā mirklī. Ar ogļračiem Geils varēs runāt tikai rīt. Ja pirms tam pagūšu tikt pie Heizel— las, viņa varbūt grozīs dēla prātu. Bet šobrīd es nevaru turp iet. Ja viņš ir mājās, tad aizslēgs durvis man deguna priekšā. Varbūt vakarā, kad visi pārējie jau gulēs… Heizella bieži strādā vēl vēlu vakarā, lai pabeigtu mazgāt veļu. Tad es varētu turp aiziet, pieklauvēt pie loga un viņai visu izstāstīt, lai viņa neļauj Geilam izdarīt neko muļķīgu.