Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Neuztraucies, — mierina Heimičs. — Pirms Kreja pēršanas notika bieži. Cietušos mēs vedām pie viņas.

Es neatceros laikus pirms Kreja, laikus, kad apgabala galvenais Miera sargs dāsni dalīja pātagas cirtienus. Bet māte toreiz bija apmēram tik veca kā es tagad un vēl darbojās aptiekā kopā ar vecākiem. Laikam jau tad viņai bija dziednieces rokas.

Māte sāk pavisam vieglītēm tīrīt saplosīto miesu uz Geila muguras. Man ir drausmīgi nelabi, un es jūtos pilnīgi nederīga; sniega paliekas nopil no mana cimda un izveido uz grīdas peļķi. Pīta apsēdina mani krēslā un tur man pie vaiga drāniņu, kurā ir ievīstīts svaigs sniegs.

Heimičs aizsūta Bristelu un Tomu mājās, un es redzu, ka viņš tiem vispirms iespiež saujā dažas monētas. — Nevar zināt, kas vēl notiks ar jūsu brigādi, — viņš nosaka. Abi pamāj un paņem naudu.

Heizella atskrien satvīkusi un aizelsusies, un viņas matos mirguļo sniegpārslas. Neko neteikdama, viņa apsēžas uz ķeblīša pie galda, saņem Geila roku un piespiež to sev pie lūpām. Pat par Heizellu māte neliekas ne zinis. Māte atrodas savā īpašajā pasaulē, kur ir tikai viņa, pacients un dažreiz Prima. Mēs pārējie varam pagaidīt.

Arī mātes prasmīgajām rokām vajag krietnu laiku, lai iztīrītu brūces, nogludinātu tās ādas jerpatas, ko vēl varēs saglābt, uzklātu ziedi un uzliktu vieglu pārsēju. Kad asinis ir noslaucītas, skaidri redzu, kur tieši trāpījis katrs pātagas cirtiens, un jūtu, kā tie atbalsojas tajā vienīgajā, kas tika manai sejai. Iedomājos, kā būtu, ja manas sāpes būtu divreiz, trīsreiz, četrdesmit reizes lielākas, un ceru, ka Geils neatgūs samaņu. Protams, tas būtu par daudz gribēts. Kad liek pēdējos apsējus, viņam izlaužas kluss vaids. Heizella glāsta dēla matus un kaut ko čukst, bet māte un Prima tikmēr pārskata savus skopos pretsāpju līdzekļu krājumus — tādus, kurus parasti var dabūt tikai ārsti. Šīs zāles ir grūti iegūt, tās ir dārgas, un pēc tām allaž ir liels pieprasījums. Manai mātei ir jātaupa stiprākie līdzekļi stiprākajām sāpēm, bet… kas tas ir — stiprākās sāpes? Man tās vienmēr ir pašreizējās. Ja būtu mana teikšana, šīs zāles izbeigtos vienā dienā, jo es nepavisam nespēju noskatīties, ka cilvēks cieš. Mana māte mēģina zāles pietaupīt tiem, kas jau mirst, lai viņiem būtu vieglāk aiziet.

Tā kā Geils atgūst samaņu, māte un Prima izlemj, ka ņems zālīšu maisījumu, ko viņš varētu iedzert. — Ar to nepietiks! — iejaucos. Abas pablenž uz mani. — Ar to nepietiks, es zinu, kādas ir viņa ciešanas. Ar to maisījumu jau knapi pietiek galvassāpēm.

— Mēs to sajauksim ar miega sīrupu, Katnis, un viņš pārcietīs. Zālītes vairāk ir domātas pret iekaisumu… — māte rāmi iesāk.

— Dod viņam zāles! — es viņai uzkliedzu. — Dod taču!

Kas tu tāda vispār esi, lai noteiktu, cik daudz sāpju viņš spēj paciest!

Sadzirdot manu balsi, Geils sāk kustēties un mēģina pasniegties man pretī. Uz apsējiem izspiežas svaigas asinis, un viņa mute izdveš mokpilnu skaņu.

— Vediet viņu prom! — mana māte izrīko. Heimičs un Pīta mani iznes no telpas; es izkliedzu visādas rupjības. Abi piespiež mani palikt gultā vienā no brīvajām guļamistabām, līdz pārstāju pretoties.

Guļu un šņukstu, un asaras pūlas izlauzties no aizpampušās acs, un es dzirdu, kā Pīta čukstus stāsta Hei— mičam par prezidentu Snovu un sacelšanos Astotajā apgabalā. — Viņa grib, lai mēs visi bēgam, — viņš saka, bet, ja arī Heimičam par to ir kaut kas bilstams, viņš to patur pie sevis.

Pēc kāda laika ienāk māte un apkopj manu seju. Tad viņa saņem manu plaukstu un glāsta delmu, kamēr Heimičs viņai izstāsta, kas atgadījies ar Geilu.

— Tātad atkal sākas? — viņa jautā. — Tāpat kā agrāk?

— Tā rādās, — viņš atsaucas. — Kas to būtu domājis, ka mums kādreiz būs žēl vecā Kreja?

Sava formas tērpa dēļ Krejs jebkurā gadījumā visos būtu radījis nepatiku, bet pa īstam viņu apgabalā ienīda tāpēc, ka viņam bija paradums par naudu ievilināt gultā izbadējušās jaunas sievietes. Ļaunākajās reizēs visizsal— kušākās pēc nakts iestāšanās sapulcējās pie viņa durvīm, sacenzdamās par iespēju, pārdodot ķermeni, nopelnīt dažas monētas, lai pabarotu savas ģimenes. Ja tad, kad nomira mans tēvs, es būtu bijusi vecāka, varbūt arī būtu viena no viņām. Bet es iemācījos medīt.

Īsti nezinu, ko māte grib teikt ar to, ka atkal sākas, bet mani pārāk nomoka dusmas un sāpes, lai jautātu.

To, ka atkal sākas sliktāki laiki, esmu gan sapratusi, jo, kad pie durvīm atskan zvans, kā dzelta izlecu no gultas. Kas tur varētu nākt šajā nakts stundā? Atbilde ir tikai viena. Miera sargi.

— Vini nedrīkst Geilu aizvest! — izsaucos.

— Varbūt viņi nāk pēc tevis, — Heimičs atgādina.

— Vai arī tevis, — attraucu.

— Šī nav mana māja, — viņš aizrāda. — Bet es atvēršu durvis.

— Nē, es pati, — klusi iejaucas māte.

Mēs visi ejam viņai līdzi līdz gaiteņa galam, kur uzstājīgi šķind zvans. Kad māte atver durvis, aiz tām izrādās nevis Miera sargu vienība, bet sīks, apsnidzis stāvs. Medža. Viņa man pastiepj mazu, miklu kartona kastīti.

— Ņem šo tavam draugam, — viņa saka. Es noņemu kastītei vāku un ieraugu pusduci ampulu ar caurspīdīgu šķidrumu. — No manas mātes. Vina teica, ka drīkstu tās atnest. Lūdzu, ņem! — To pateikusi, viņa aizskrien atpakaļ putenī, pirms mēs pagūstam viņu aizkavēt.

— Traks skuķis, — Heimičs nomurmina, kad ejam pakal manai mātei uz virtuvi.

Nezinu, ko īsti māte Geilam iedeva, bet man bija taisnība — ar to nepietiek. Viņš ir sakodis zobus, un viņa āda slapji mirdz sviedros. Māte iepilda šļircē šķidrumu no vienas ampulas un injicē viņa rokā. Geila seja gandrīz uzreiz atslābst.

— Kas tas tāds ir? — Pīta pajautā.

— Tas ir no Kapitolija. To sauc par morflingu, — māte atbild.

— Es nezināju, ka Medža vispār pazīst Geilu, — Pīta nosaka.

— Mēs agrāk pārdevām viņai zemenes, — es teju dusmīgi atcērtu. Bet par ko gan es dusmojos? Taču ne par to, ka Medža atnesa zāles.

— Viņai laikam briesmīgi garšo zemenes, — novelk Heimičs.

Tieši tas mani kaitina. Tāds mājiens, ka starp Geilu un Medžu kaut kas ir. Un man tas nepatīk.

— Vina ir mana draudzene, — es tikai noburkšku.

Tagad, kad Geils ir iemidzis no pretsāpju līdzekļa, visi, šķiet, nomierinās. Prima mūs piespiež ieēst mazliet sautējuma un maizi. Heizellai tiek piedāvāta istaba, bet viņai ir jāiet mājās pie bērniem. Gan Heimičs, gan Pīta grib palikt, bet māte aizsūta abus mājās gulēt. Viņa zina, ka nav vērts pūlēties piespiest mani darīt to pašu, un atstāj pieskatīt Geilu, kamēr viņas ar Primu atpūšas.

Palikusi virtuvē viena ar Geilu, apsēžos uz ķebļa, kur pirmīt sēdēja Heizella, un saņemu puiša roku. Pēc mirkļa apglāstu viņa seju. Mani pirksti pieskaras tur, kur man nekad agrāk nav bijis iemesla pieskarties. Viņa biezajām, tumšajām uzacīm, vaiga izliekumam, deguna līnijai, kakla iedobītei. Novelku pāri rugājiem uz viņa zoda un beidzot nonāku pie lūpām. Tās ir mīkstas un pilnīgas, un dažās vietās mazliet sasprēgājušas. Viņa elpa sasilda manu auksto ādu.

Vai miegā visi izskatās jaunāki? Pašlaik es viņu redzu kā to puiku, kuru nejauši satiku mežā pirms vairākiem gadiem, un tas puika man pārmeta, ka gribu zagt no viņa slazdiem. Mēs bijām varens pārītis — abi bāreņi, pārbijušies, bet arī spīvas apņēmības pilni nosargāt savu ģimeņu izdzīvošanu. Bijām izmisuši, bet pēc tās dienas, atraduši viens otru, vairs nebijām vieni. Domāju par simtiem tikšanos mežā, par laiskām pēcpusdienām makšķerējot, atceros to dienu, kad viņam mācīju peldēt, un to atgadījumu, kad izmežģīju celi un viņš pārnesa mani mājās. Mēs abi paļāvāmies viens uz otru, piesedzām viens otru un piespiedām sevi būt drosmīgiem.