Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Pļāpusīli bija mutanti, ģenētiski uzlaboti putnu tēviņi, ko Kapitolijs radīja kā ieroci, lai izspiegotu sacelšanās dalībniekus. Šie putni spēja atcerēties garus sarunu fragmentus, tāpēc tos iesūtīja dumpinieku pārņemtajos apgabalos, lai noklausītos, ko mēs runājam, un atstāstītu Kapitolijā. Dumpinieki to pamanīja un pavērsa šo ieroci pret pašu Kapitoliju, sūtot viņiem visādus melus saklausījušos putnus. Kad tas atklājās, pļāpusīļus nolēma izmiršanai. Pēc dažiem gadiem viņi savvaļā bija izzuduši, bet pirms tam bija paguvuši sapāroties ar zobgaļstrazdu mātītēm un radījuši pilnīgi jaunu sugu.

— Bet zobgaļsīli jau nav nekāds ierocis, — Medža atsaucās. — Tie ir tikai dziedātājputni. Vai ne?

— Aha, laikam jau tā ir gan, — es novilku. Bet tas nav tiesa. Tikai dziedātājputni ir zobgaļstrazdi. Zobgaļsīli savukārt ir radības, kuru eksistenci Kapitolijs nebija ieplānojis. Kapitolieši nerēķinājās ar to, ka pilnībā vadāmie pļāpusīli būs pietiekami gudri, lai pielāgotos dzīvei savvaļā, nodotu tālāk savu ģenētisko kodu un radītu pilnīgi jaunu sugu. Viņi nebija gaidījuši, ka putniem būs tik stipra dzīvotgriba.

Tagad es brienu pa sniegu un skatos, kā zobgaļsīli lēkā pa koku pazarēm, noklausās citu putnu dziesmas, atkārto tās un rada pilnīgi jaunas melodijas. Putni man vienmēr argādina Rū. Domāju par to, ko biju sapņojusi vilcienā pēdējā turnejas naktī. Sapnī sekoju meitenei putna tēlā. Vēlos, kaut būtu varējusi gulēt vēl ilgāk un noskaidrot, kurp viņa mēģināja mani aizvest.

Līdz ezeram, protams, ir liels gabals ejams. Ja Geils vispār izlems nākt, viņu apbēdinās tāda spēku izšķiešana iešanai, kad tos daudz labāk varētu izlietot medībām. Vakariņās mēra namā viņš tīšām neieradās, kaut gan visa pārējā ģimene bija. Heizella sacīja — viņš esot mājās slims, bet tie acīmredzami bija meli. Arī Ražas svētkos es viņu neredzēju. Viks man pastāstīja, ka brālis esot devies medīt. Tas gan droši vien bija tiesa.

Pēc pāris stundām nokļūstu pie vecas mājas ezera malā. Varbūt "māja" tai ir pārāk lepns apzīmējums.

Būdiņā ir tikai viena apmēram četrus kvadrātmetrus liela istaba. Mans tēvs domāja, ka senāk te esot bijušas daudzas ēkas — to pamatus vēl var redzēt — un ļaudis nākuši šurp spēlēt spēles un zvejot ezerā. Šī māja ir noturējusies ilgāk par pārējām, jo ir būvēta no betona. Grīda, jumts, griesti. No četriem stikla logiem ir palicis tikai viens, un laika gaitā tas ir izšķobījies un rūtis nodzeltējušas. Kanalizācijas un elektrības nav, bet pavards vēl ir lietojams, un stūrī stāv kaudzīte malkas, ko mēs ar tēvu savācām pirms vairākiem gadiem. Sakuru nelielu uguni, paļaudamās uz to, ka nodevīgos dūmus paslēps migla. Kamēr liesma iedegas, izslauku ārā zem tukšajiem logiem sakrājušos sniegu ar zaru slotu, ko tēvs uztaisīja, kad man bija kādi astoņi gadi un es te spēlēju mājās. Apsēžos uz šaurās betona apmales pie pavarda un, sildīdamās pie uguns, gaidu Geilu.

Viņš parādās jau pēc pārsteidzoši īsa laika sprīža. Pār plecu ir pārlikts loks un pie jostas karājas beigts savvaļas tītars, ko viņš laikam ir nomedījis pa ceļam. Geils apstājas uz sliekšņa, it kā apsvērdams, vai nākt iekšā vai ne. Rokā viņam ir neatvērta ādas soma ar pārtiku, termoss un Sinnas cimdi. Dāvanas, ko viņš nepieņems, jo dusmojas uz mani. Skaidri zinu, kā viņš jūtas. Vai tad es agrāk tāpat neizturējos pret pašas māti?

Ielūkojos viņam acīs. Dusmas nespēj pilnībā noslēpt to, ka viņš ir sāpināts un nodots, jo esmu saderinājusies ar Pītu. Mūsu šodienas satikšanās būs mana pēdējā izdevība nezaudēt Geilu uz visu mūžu. Varētu mēģināt taisnoties stundām ilgi, un pat tad viņš manī pa īstam neklausītos. Tāpēc es tūlīt saku laukā pašu svarīgāko.

— Prezidents Snovs pats personīgi draudēja tevi nogalināt.

Geils mazliet paceļ uzacis, bet viņa sejā nav īstu baiļu vai pārsteiguma. — Vai vēl kādu?

— Saraksta kopiju jau viņš man neiedeva. Bet es domāju, ka ir diezgan droši — tajā ir mūsu abu ģimenes, — atbildu.

Ar to pietiek, lai draugs vismaz pienāktu pie pavarda. Viņš notupstas un sildās. — Un kas jādara, lai tā nenotiktu?

— Tagad vairs nekas, — atsaku. Tas noteikti prasa paskaidrojumus, bet man nav ne jausmas, ar ko lai sāku, tāpēc vienkārši sēžu un drūmi blenžu ugunī.

Pēc kādas minūtes Geils pārtrauc klusumu. — Nu ko, paldies par brīdinājumu.

Pagriežos, jau sagatavojusies kaut ko atcirst, bet pamanu dzirksti viņa acīs. Man riebjas, ka nespēju apvaldīt smaidu. Te nav nekā smieklīga, bet laikam jau tas, ko es pateicu, bija pārāk drūmi. Mūs, vienalga, iznīcinās — vai nu mēs paliksim nopietni, vai ne. — Vispār man ir plāns.

— Aha, tas noteikti ir izcils, — viņš novelk un iemet man klēpī cimdus. — Še. Es negribu tava līgavaiņa vecos cimdus.

— Viņš nav mans līgavainis. Tas vienkārši piederējās pie izrādes. Un cimdi nav viņa. Tie ir Sinnas, — es sapīkstu.

— Nu tad atdod, — viņš atsaucas. Uzvilcis cimdus rokās, viņš izloka pirkstus un atzinīgi pamāj. — Vismaz es miršu ar ērtībām.

— Tu esi optimists. Protams, tu jau nezini, kas notika.

— Nu tad izstāsti, — viņš mudina.

Izlemju stāstīt no tā vakara, kad mūs ar Pītu kronēja kā Bada Spēļu uzvarētājus un Heimičs mani brīdināja par Kapitolija dusmām. Izstāstu par nemieru, kas mani vajāja pat mājās, par to, kā mani apciemoja prezidents Snovs, par slepkavībām Vienpadsmitajā apgabalā, par jūtamo spriedzi pūlī, par pēdējo izmisīgo glābšanas mēģinājumu saderinoties, par prezidenta mājienu, ka ar to nepietiek, un pārliecību, ka man nāksies samaksāt.

Geils mani nepārtrauc. Es runāju, un viņš pa to laiku ir iebāzis cimdus kabatā un sagatavo mums maltīti no ādas somā atrastajiem produktiem. Viņš apgrauzdē maizi un sieru, iztīra āboliem serdes un saliek kastaņus cepties pavardā. Vēroju puiša rokas ar skaistajiem, veiklajiem pirkstiem. Tās ir klātas skrambām — tāpat kā manējās, pirms manu ādu pilnīgi nogludināja Kapitolijā. Geila rokas ir stipras un izveicīgas. Rokas, kurām pietiek spēka rakt ogles un izlikt vissmalkāko cilpu. Rokas, kurām uzticos.

Pirms stāstīt par atgriešanos mājās, es apklustu, lai padzertos tēju no termosa.

— Tu tiešām esi visu salaidusi pamatīgā dēlī, — viņš nosaka.

— Es vēl neesmu izstāstījusi visu.

— Man šķiet, ka šim brīdim esmu dzirdējis pietiekami daudz. Labāk pievērsīsimies tam tavam plānam, — viņš ierosina.

Dziļi ievelku elpu. — Mēs aizbēgsim.

— Ko? — viņš apstulbst. Man ir izdevies viņu izsist no sliedēm.

— Mēs iesim uz mežu un metīsimies bēgt, — paskaidroju. Viņa sejā nekas nav lasāms. Vai viņš mani izsmies un atmetīs plānu kā pēdējo muļķību? Satraukumā pieceļos, gatavodamās strīdam. — Pats teici, ka, tavuprāt, mēs to varētu! Tajā izlozes dienas rītā. Tu teici…

Viņš pienāk man klāt, un es jūtu, ka manas kājas atraujas no zemes. Istaba sagriežas, un man ir jāapķeras Geilam ap kaklu, lai noturētos. Viņš līksmi smejas.

— Ei! — es protestēju, bet arī smejos.

Geils noliek mani zemē, bet vaļā nelaiž. — Labi, bēgsim, — viņš piekrīt.

— Tiešām? Tu nedomā, ka es esmu traka? Tu nāksi man līdzi? — Mana smagā nasta kļūst vieglāka, jo tās daļu varu uzvelt Geila pleciem.

— Es domāju, ka tu esi traka, bet es, vienalga, iešu tev līdzi. Tas ir nopietni. Viņš to ne tikai domā nopietni, viņš par to pat priecājas. — Mēs to varam. Zinu, ka mēs varam. Notīsimies un nekad vairs neatgriezīsimies!