Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Lielgabala dārds liek mums visiem sanākt kopā pludmalē. Tur, kur, mūsuprāt, ir iedaļa no sešiem līdz septiņiem, parādās helikopters. Mēs redzam, ka spīles nolaižas piecas reizes, lai savāktu vienu saplosītu ķermeni. Nav iespējams noteikt, kurš tas bijis. Nezinu un negribu zināt, kas notiek sešos.

Pīta uz lapas uzzīmē jaunu karti un pievieno iedaļā no četriem līdz pieciem PS, tas nozīmē pļāpusīļus, un vienkārši uzraksta zvērs tajā iedaļā, kur redzējām, kā pārstāvi salasa pa gabaliem. Tagad mēs diezgan labi apjau— šam, ko var sagaidīt septiņās stundās. Un, ja no pļāpu— sīļu uzbrukuma vispār ir bijis kāds labums, tad tāds, ka atkal zinām, kurā vietā atrodamies uz pulksteņa.

Finiks nopin vēl vienu grozu ūdenim un zvejas tīklu. Es žigli izpeldos un uzziežu ādai vēl ziedi. Tad sēžu krastmalā, tīru Finika noķertās zivis un vēroju, kā saule nogrimst aiz apvāršņa. Jau lec spožais mēness un arēnā iestājas savāds mijkrēslis. Taisāmies iekārtoties un ieturēties ar jēlām zivīm, kad atskan himna. Un parādās sejas…

Kašmira. Mirdzūms. Stiepule. Megsa. Sieviete no Piektā apgabala. Narkomāne, kas atdeva savu dzīvību par Pītu. Blaits. Vīrietis no Desmitā.

Astoņi ir miruši. Un vēl astoņi pirmajā naktī. Divas trešdaļas no mums ir pagalam pusotras dienas laikā. Tas noteikti ir jauns rekords.

— Vini tiešām steidzas, — nosaka Džoena.

— Kurš ir palicis? Izņemot mūs un Otro apgabalu, — Finiks jautā.

— Čafs, — Pīta nedomājot atbild. Varbūt viņš Čafu uzraudzīja Heimiča dēļ.

Nolaižas izpletnis ar kaudzi kantainu maizīšu viena kumosa izmērā. — Tās ir no tava apgabala, vai ne, Bī— tij? — Pīta jautā.

— Jā, no Trešā apgabala, — uzrunātais apstiprina. — Cik tur ir?

Finiks saskaita maizītes, katru uzmanīgi apgrozīdams, un tad glīti tās izkārto. Nezinu, kas Finiku maizē tā saista, bet izskatās, ka viņš ir apsēsts ar pieskaršanos tai. — Divdesmit četras.

— Tātad tieši divi duči? — Bītijs pārjautā.

— Precīzi divdesmit četras, — Finiks atkārto. — Kā lai mēs tās sadalām?

— Apēdīsim katrs pa trim, un tie, kas rīt uz brokastīm vēl būs dzīvi, varēs pieteikties uz pārējām, — ierosina Džoena. Nezinu, kāpēc, bet viņas teiktais mani mazliet sasmīdina. Laikam jau tāpēc, ka tas ir tiesa. Kad pasmejos, Džoena man uzmet gandrīz atzinīgu skatienu. Nē, atzinīgu ne. Bet varbūt mazliet apmierinātu.

Nogaidām, kamēr iedaļā no desmitiem līdz vienpadsmitiem saceļas milzīgais vilnis, pakavējamies, kamēr ūdens atkāpjas, un aizejam apmesties turienes pludmalē. Teorētiski apaļas divpadsmit stundas būsim pasargāti no džungļos glūnošajām briesmām. No iedaļas starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem nāk nepatīkama klikšķināšanās, droši vien no kāda riebīga kukaiņa. Bet tas, kas to skaņu rada, paliek džungļos, un mēs turamies tālāk no tās biezokņa daļas, ja nu šis kaut kas varbūt tikai gaidītu vienu nevērīgu soli, lai uzbruktu.

Nesaprotu, kā Džoena vēl spēj palikt nomodā. Kopš Spēļu sākuma viņa ir gulējusi tikai aptuveni stundu. Mēs ar Pītu piesakāmies stāvēt sardzē pirmie, jo esam vislabāk atpūtušies un gribam kādu laiku pabūt vienatnē. Pārējie uzreiz iemieg, vienīgi Finiks guļ nemierīgi. Laiku pa laikam dzirdu viņu murminām Enijas vārdu.

Mēs ar Pītu sēžam miklajās smiltīs un skatāmies pretējos virzienos; mans labais plecs un gurns ir piespiesti viņam. Es vēroju ūdeni, bet viņš — džungļus, un tā ir labāk. Mani joprojām vajā pļāpusīļu balsis, kuras diemžēl nespēj pārmākt kukaiņu ņudzināšanās. Atbalstu galvu uz Pītas pleca un jūtu, ka viņš noglāsta man matus.

— Katnis, — viņš klusi uzrunā mani. — Nav nekādas jēgas izlikties, ka mēs nezinām, ko otrs mēģina panākt. — Nē, laikam jau ne, bet arī apspriest to nav nekāda prieka. Vismaz ne mums. Kapitolieši sēdēs pie ekrāniem kā pielīmēti, lai nepalaistu garām nevienu pašu vārdu.

— Nezinu, ko tu esi iedomājies norunājusi ar Heimiču, bet tev būtu jāzina, ka viņš arī man šo to apsolīja. — To es, protams, zinu. Viņš pateica Pītam, ka pūlēsies glābt manu dzīvību, lai viņam nerastos aizdomas. — Tāpēc mēs varam pieņemt, ka vienam no mums viņš ir samelojis.

Kļūstu uzmanīga. Divkosīgas norunas. Nodevīgi solījumi. Un tikai Heimičs zina, kurš solījums ir patiess. Paceļu galvu un ielūkojos Pītam acīs. — Kāpēc tu to tagad saki?

— Jo es negribu, ka tu aizmirsti, cik dažādās situācijās atrodamies. Ja tu mirsi un es dzīvošu, man

Divpadsmitajā apgabalā vispār nebūs nekādas dzīves. Tu esi visa mana dzīve. Es vairs nekad nejustos laimīgs. — Gribu iebilst, bet viņš pieliek pirkstu man pie lūpām. — Ar tevi ir citādi. Es nesaku, ka tas nav grūti. Bet tev būtu citi, kas padarītu tavu dzīvi dzīvošanas vērtu.

Pīta paceļ apaļo zelta plāksnīti, kas karājas ķēdītē viņam ap kaklu. Viņš izstiepj to mēness gaismā, lai es varētu saskatīt zobgaļsīli. Viņš ar īkšķi piespiež āķīti, ko iepriekš nepamanīju, un plāksnīte atveras. Tā nav viengabalaina, kā es biju domājusi, tas ir medaljons. Un medaljonā ir fotogrāfijas. Labajā pusē manas mātes un Primas smejošās sejas. Un kreisajā pusē Geils. Un smaida pa īstam.

Patlaban nekas nespētu mani ievainot dziļāk kā šīs trīs sejas. Pēc tā, ko es dzirdēju šajā pēcpusdienā… tas ir nevainojams ierocis.

— Tu esi vajadzīga savai ģimenei, Katnis.

Manai ģimenei. Manai mātei. Manai māsai. Un manam viltus brālēnam Geilam. Bet Pītas nolūks ir nepārprotams. Viņš grib teikt, ka Geils tiešām ir mana ģimene vai vismaz kādu dienu būs, ja izdzīvošu. Ka es viņu apprecēšu. Tāpēc Pīta man vienlaikus atdos savu dzīvību un Geilu. Lai es zinātu, ka nekad nedrīkstu par to šaubīties. Visu. Pīta grib, lai es no viņa pieņemu visu.

Gaidu, ka Pīta pieminēs mazuli, piespēlēs kamerām, bet viņš to nedara. Un tāpēc nekas no sacītā nav Spēļu dēļ. Viņš runā to, ko jūt.

— Mani nevienam īsti nevajag, — Pīta turpina, un viņa balsī nav dzirdams nekāds žēlums pret sevi. Ir tiesa, ka savai ģimenei viņš nav vajadzīgs. Viņi sēros un tāpat arī

saujiņa draugu. Bet tiks tam pāri. Pat Heimičs ar krietnu devu alkohola tiks tam pāri. Aptveru, ka Pītas nāve līdz sirds dzīlēm ievainos tikai vienu cilvēku. Mani.

— Man vajag. Tu esi vajadzīgs man. — Pīta izskatās satraukts un dziļi ieelpo, it kā taisītos uzsākt garu strīdu, un tas nav labi, nepavisam nav labi, jo viņš sāks runāt par Primu un manu māti, un visu pārējo un mani tikai samulsinās. Tāpēc, pirms viņš pagūst kaut ko pateikt, apklusinu viņu ar skūpstu.

Es to atkal sajūtu. To, ko iepriekš esmu jutusi tikai vienu reizi. Pagājušogad alā, kad mēģināju Heimiču piespiest atsūtīt mums ēdienu. Tajās Spēlēs un pēc tam Pītu esmu skūpstījusi tūkstoš reižu. Bet tikai viens skūpsts iekustināja kaut ko sevišķu. Tikai pēc viena es vēlējos vēl. Taču man sāka asiņot ievainojums galvā, un Pīta lika man apgulties.

Šoreiz mūs nekas nevar pārtraukt, ja to nevēlamies. Un Pīta pēc dažiem mēģinājumiem vairs neatsāk runāt. Siltums manī sakarst un izplūst no krūtīm visā ķermenī, rokās un kājās, līdz pašiem sirds dziļumiem. Skūpsti mani neapmierina, gluži otrādi, manas alkas kļūst tikai vēl stiprākas. Man likās, ka par izsalkumu es zinu visu, bet šis te ir kaut kas pilnīgi jauns.

Mūs atžirbina pirmais negaisa dārds — zibens spēriens kokā pusnaktī. Tas pamodina arī Finiku. Ar asu kliedzienu viņš uzlec sēdus. Redzu, kā viņa pirksti iecērtas smiltīs, pārliecinoties, ka redzētais murgs nav bijis īstenība.