Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Es iezīmēšu tās vietas, par kurām mēs zinām, ka Spēļu rīkotāju ieroči darbojas ārpus džungļiem, lai varam izvairīties, — Pīta ierosina un ar diagonālām līnijām iesvītro miglas un viļņa pludmales. Tad viņš izslienas taisni. — Vismaz tagad mēs zinām daudz vairāk nekā no rīta.

Visi piekrītoši pamājam, un es kaut ko sadzirdu. Klusumu. Mūsu kanārijputniņš vairs nedzied.

Es negaidu. Pagriežoties jau uzvelku loku un vēl pamanu, kā slapji spīdīgais Mirdzūms ļauj atslīgt zemē Stiepulei, kuras rīkle ir pāršķelta kroplā, koši sarkanā smīnā. Mana bulta ieurbjas viņam deniņos, un īsajā mirklī, kas man vajadzīgs, lai atkal uzvilktu loku, Džoena ietriec cirvi Kašmirai krūtīs. Finiks atvaira šķēpu, ko Bruts met uz Pītu, bet Inobārija tikmēr iecērt Finikam stilbā nazi. Ja nebūtu bijis Pārpilnības raga, aiz kā paslēpties, abi Otrā apgabala pārstāvji būtu pagalam. Metos uz priekšu viņus vajāt. Bum! Bum! Bum! Lielgabala šāvieni apstiprina, ka Stiepulei vairs palīdzēt nevar un nav vajadzības piebeigt līdz galam Mirdzūmu vai Kašmiru. Mēs ar sabiedrotajiem skrienam apkārt ragam pakaļ Brutam un īnobārijai, kuri pa smilšu strēli aulekšo uz džungļiem.

Pēkšņi zeme man zem kājām izraujas un es sāniski nokritu smiltīs. Apaļā sala, uz kuras stāv Pārpilnības rags, sāk ļoti ātri griezties, un es redzu, ka džungļi visapkārt saplūst neskaidrā traipā. Jūtu, kā centrbēdzes spēks velk mani uz ūdens pusi, un iecērtu rokas un kājas smiltis, pūloties noturēties pie irstošās zemes. Apkārt vērpjas smiltis un viss griežas, tāpēc spiežu ciet acis. Neko vairāk nevaru izdarīt, tikai turēties, līdz mēs bez jebkādas palēnināšanās pēkšņi apstājamies.

Lēnām un drebelīgi ceļos sēdus, kāsēju un manu, ka mani biedri ir tādā pašā stāvoklī. Finiks, Džoena un Pīta ir noturējušies. Trīs līķi ir iemesti ūdenī.

Viss kopā, sākot ar Stiepules apklusušo dziesmu un beidzot ar šo karuseli, noteikti nenoritēja ilgāk par minūti vai divām. Visi elšam un pūlamies izdabūt no mutes smiltis.

— Kur tad Volts? — Džoena ieprasās. Pielecam kājās. Apmetuši vienu ļodzīgu loku ap Pārpilnības ragu, mēs secinām, ka viņš ir prom. Finiks ierauga pazudušo kādus divdesmit metrus no krasta, kur viņš tik tikko turas virs ūdens, un aizpeld izvilkt.

Atceros par stiepli un to, cik viņam tā bija svarīga. Drudžaini paskatos apkārt. Kur tā ir? Kur tā ir? Un tad es to pamanu — joprojām Stiepulei rokās un tālu ūdenī. Iedomājoties, kas tagad būs jādara, man iekšā viss sažņaudzas. — Piesedziet mani! — iesaucos un, nometusi ieročus, brāžos uz zemes strēli, kas viņai ir vistuvāk. Neapstādamās ienirstu un peldu pie viņas. Ar acs kaktiņu redzu, ka virs mums parādās helikopters un no tā sāk laisties lejā spīles, kas viņu savāks. Bet es neapstājos. Peldu, cik vien ātri varu, un beigās ietriecos Stiepules ķermenī. Iznirstu un tveru pēc elpas, pūlēdamās neie— rīt asiņaino ūdeni, kas skalojas ap vaļējo brūci sievietes kaklā. Viņa peld uz muguras; virs ūdens to notur josta un nāve, un viņa stingi blenž svelmainajā saulē. Ar kājām kuļu ūdeni, un stiepli man nākas izplēst viņai no pirkstiem, jo pirmsnāves tvēriens ir ļoti ciešs. Pēc tam pagūstu tikai aizspiest viņas plakstus, nočukstēt ardievas un peldēt prom. Kad izmetu stiepli smiltīs un izkāpju no ūdens, viņas līķa vairs nav. Bet es vēl jūtu jūras ūdenī izšķīdušo asiņu garšu.

Eju atpakaļ pie Pārpilnības raga. Finikam ir izdevies dabūt Bītiju uz salas dzīvu, bet viņš ir pilnīgi izmircis, sēž un sprauslā ūdeni. Viņam gan pietika prāta nosargāt brilles, un viņš vismaz var redzēt. Ielieku Bītijam klēpī stieples spoli. Tā ir spīdīga un tīra, bez piliena asiņu. Viņš attin gabaliņu un paslidina pirkstos. Es to redzu pirmo reizi, un tā nelīdzinās nevienai citai stieplei, kādu esmu redzējusi. Tā ir bāli zeltainā krāsā un tik smalka kā mats. Interesanti: cik tā ir gara? Uz tik lielas spoles noteikti satilpst daudzas jūdzes tādas stieples. Bet es neko nejautāju, jo zinu, ka viņš domā par Stiepuli.

Palūkojos pārējo drūmajās sejās. Tagad gan Finiks, gan Džoena, gan Bītijs ir zaudējuši savus partnerus no apgabala. Pieeju klāt Pītam, apskauju viņu, un mēs klusējam.

— Tinamies prom no sitās sasodītās salas, — Džoena beidzot iesaka. Mums ir tikai jāsavāc ieroči, no kuriem lielāko daļu esam paturējuši. Laimīgā kārtā šejienes vīteņi ir izturīgi un izpletnī ietītā rene un zāļu tūbiņa aizvien ir droši piesietas pie manas jostas. Finiks norauj apakškreklu un pārsien brūci, ko īnobārija iecirta viņa lielā; ievainojums nav dziļš. Bītijs domā, ka nu jau

varēšot paiet, ja kustēsimies lēnām, tāpēc palīdzu viņam piecelties. Izlemjam doties uz pludmali tur, kur pulkstenis rāda divpadsmit. Tur mums vajadzētu vairākas stundas atpūsties un mēs būsim pasargāti no visādām indēm. Bet Pīta, Džoena un Finiks dodas katrs savā virzienā.

— Uz divpadsmitiem, pareizi? — Pīta jautā. — Aste rāda uz divpadsmitiem.

— Pirms mūs sagrieza, — nepiekrīt Finiks. — Es eju pēc saules.

— Pēc saules var pateikt tikai to, ka drīz būs četri, Finik, — aizrādu.

— Man šķiet: Katnisa grib teikt, ka zināt, cik ir pulkstenis, vēl nenozīmē, ka mēs zinām, kur četri atrodas uz šī pulksteņa. Tas tikai dod aptuvenu nojausmu par virzienu. Ja vien jūs nedomājat, ka varbūt sagriezti tika arī džungļi, — iejaucas Bītijs.

Nē, Katnisa gribēja pateikt kaut ko daudz vienkāršāku. Bītijs tikko pauda teoriju, kas sniedzas daudz dziļāk nekā mans komentārs par sauli. Bet es tikai pamāju, it kā visu laiku būtu tā domājusi. — Jā, tāpēc uz divpadsmitiem varētu vest jebkura zemes strēmele, — piebilstu.

Mēs izmetam loku ap Pārpilnības ragu, uzmanīgi apskatīdami džungļus. Tie ir satriecoši vienveidīgi. Atceros lielo koku, kuram divpadsmitos trāpīja pirmais zibens spēriens, bet katrā iedaļā ir līdzīgs koks. Džoena iesaka izsekot Inobārijas un Bruta pēdas, bet tās ir aizpūstas vai aizskalotas. Nekādi nav iespējams noteikt, kas kur atrodas. — Man vispār nevajadzēja pieminēt pulksteni, — rūgti novelku. — Tagad mums vairs nav arī šo priekšrocību.

— Tikai kādu laiku, — mierina Bītijs. — Desmitos mēs redzēsim vilni un atkal visu sapratīsim.

— Jā, visu arēnu jau nevar pārbūvēt, — piebalso Pīta.

— Tam nav nozīmes, — nepacietīgi iejaucas Džoena.

— Tev vajadzēja mums pateikt, stulbene, citādi mēs vispār nebūtu pārvietojuši nometni. — Ironiskā kārtā viņas saprātīgā, kaut arī nicīgā piezīme ir vienīgā, kas mani nomierina. Jā, man bija viņiem tas jāpasaka, lai piedabūtu kustēties. — Nāciet, man vajag ūdeni. Vai kādam ir laba intuīcija?

Uz labu laimi izvēlamies vienu zemes strēmeli un ejam pa to, nenojauzdami, kāds ir tās skaitlis. Nonākuši līdz džungļiem, palūram iekšā, mēģinādami uzminēt, kas tur gaida.

— Vajadzētu būt pērtiķu stundai. Bet te es nevienu neredzu, — Pīta prāto. — Iešu izurbt koku.

— Nē, ir mana kārta, — Finiks nepiekrīt.

— Es vismaz tevi piesegšu, — Pīta piesakās.

— To var izdarīt Katnisa, — atkal iejaucas Džoena.

— Mums vajag, lai tu uztaisi jaunu karti. Veco aizskaloja. — Viņa norauj no kāda koka prāvu lapu un pasniedz Pītam.

Mirkli man rodas aizdomas, ka viņi mēģina mūs izšķirt un pēc tam varēs nogalināt. Bet tas nebūtu loģiski. Ja Finiks urbs koku, man salīdzinājumā ar viņu būs priekšrocības, savukārt Pīta ir daudz lielāks par Džoenu. Tāpēc sekoju Finikam apmēram piecpadsmit metrus dziļāk džungļos, kur viņš uzmeklē labu koku un ar nazi sāk urbināt caurumu.