Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

— Ar stiepli viņš uzvarēja Spēlēs. Viņš izveidoja elektrisku slazdu, — ierunājas Pīta. — Viņam tas ir labākais ierocis, kāds vien var būt.

Tiešām savādi, lai Džoena to nebija sapratusi. Viņas teiktajā bija kaut kāda neīsta nots. Kaut kas aizdomīgs. — Es būtu domājusi, ka tu gan esi to sapratusi, — saku meitenei. — Galu galā tu viņu iesauci par Voltu.

Džoena paskatās uz mani ar bīstami samiegtām acīm. — Aha, es nu gan esmu stulba, vai ne? — viņa atcērt. — Laikam jau manu uzmanību novērsa tas, ka bija jāmēģina glābt tavu drauģeļu dzīvību. Bet tu pa to laiku… ko tu tur īsti darīji? Piebeidzi Megsu?

Mani pirksti sažņaudzas ap naža spalu pie jostas.

— Uz priekšu! Pamēģini tikai! Man vienalga, ka tu esi stāvoklī, es tev pārplēsīšu rīkli! — Džoena draud.

Es nedrīkstu viņu šobrīd nogalināt. Bet man un Džo— enai tas ir tikai laika jautājums. Līdz viena no mums nobeigs otru.

— Varbūt vajadzētu uzmanīties ar izteicieniem, — Finiks iejaucas un uzmet man skatienu. Paņēmis stieples rituli, viņš noliek to Bītijam uz krūtīm. — Te tev būs tava stieple, Volt. Skaties, kur to iespraudīsi.

Pīta paceļ Bītiju, kurš nu ir pilnīgi padevīgs. — Kur mēs iesim?

— Man gribētos tikt līdz Pārpilnības ragam un pavērot. Pārliecināties, ka mums ir taisnība par to pulksteni, — ierosina Finiks. Tads plāns nav sliktāks par jebkuru citu. Turklāt man nebūtu iebildumu vēlreiz pārskatīt ieroču kaudzi. Un tagad mēs esam seši. Pat ja neskaita Bītiju un Stiepuli, esam četri labi cīnītāji. Viss ir pavisam citādi nekā pagājušajā gadā, kad visu mēģināju paveikt viena pati. Jā, sabiedrotie ir laba lieta, ja vien var nedomāt par to, ka viņi būs jānogalina.

Bītijs un Stiepule droši vien paši kaut kur atradīs galu. Ja mums būs jābēg, cik tad tālu viņi tiks? Džoenu es, godīgi sakot, pavisam viegli varētu piebeigt, ja būtu jāaizstāv Pīta. Vai arī varbūt vienkārši tāpēc, lai viņa aizvērtos. Man tikai ļoti vajag, lai kāds manā vietā nogalinātu Finiku, jo es pati to laikam nevarēšu. Ne jau tagad, kad viņš ir tik daudz darījis Pītas labā. Varbūt varētu viņu aizvilināt pie karjeristiem. Jā, tas ir auksts aprēķins. Bet kādas ir manas iespējas? Tagad, kad mēs zinām par pulksteni, viņš droši vien neies bojā džungļos, tāpēc kādam viņš būs jānogalina cīņā.

Par to ir tik riebīgi prātuļot, ka manas domas drudžaini mēģina mainīt virzienu. Bet vienīgais, kas spēj novērst uzmanību no pašreizējās situācijas, ir fantāzijas par prezidenta Snova nogalināšanu. Septiņpadsmitgadīgai meitenei tādi sapņi laikam nav ļoti piemēroti, toties tie sniedz dziļu apmierinājumu.

Izvēlamies tuvāko smilšu strēmeli un piesardzīgi tuvojamies Pārpilnības ragam — ja nu tur būtu paslēpušies karjeristi. Šaubos, ka viņi tur ir, jo mēs esam pludmalē jau daudzas stundas un nav manītas nekādas dzīvības pazīmes. Kā jau biju domājusi, uz salas ap Pārpilnības ragu neviena nav. Tikai lielais zelta rags un savandīta ieroču kaudze.

Kad Pīta nogulda Bītiju pavēnī pie Pārpilnības raga, viņš pasauc pie sevis Stiepuli. Sieviete notupstas Pītam blakus, un viņš ieliek tai rokās stieples rituli. — Notīri to, labi? — viņš palūdz.

Stiepule pamāj un aizšļūc uz krastu, un iemērc stiepli ūdenī. Viņa sāk klusiņām dziedāt kaut kādu jokainu dziesmiņu par peli, kas skrien augšup pa pulksteni. Tā laikam ir bērnu dziesma, bet izskatās, ka viņai patīk.

— Ā, tikai ne atkal to dziesmu, — Džoena gaužas un pārgriež acis. — Viņa to dungoja stundām ilgi un vēlāk sāka tikšķēt.

Pēkšņi Stiepule izslienas pavisam taisni un norāda uz džungļiem. — Divi, — viņa saka.

Es paskatos turp, kur rāda viņas pirksts, un redzu, ka miglas siena nupat sāk izplūst pludmalē. — Jā, paskatieties, Stiepulei ir taisnība. Pulkstenis ir divi, un sākas migla.

— Kā pēc pulksteņa, — Pīta piekrīt. — Tas bija ļoti gudri, ka tu to izdomāji, Stiepul.

Stiepule pasmaida un atsāk dziedāt un mērcēt stieples rituli. — Ā, viņa ir vēl vairāk nekā gudra, — ierunājas Bītijs. — Viņai ir intuīcija. — Mēs visi pagriežamies un paskatāmies uz Bītiju, kurš, šķiet, atgūstas. — Viņa visu sajūt ātrāk nekā citi. Tā kā kanārijputniņi jūsu ogļu raktuvēs.

— Kas tie tādi? — Finiks man pajautā.

— Kanārijputniņi ir tādi putni, ko ienesam raktuvēs, lai tie mūs brīdinātu, ja tur ir slikts gaiss, — paskaidroju.

— Ko tad tie dara — nomirst, vai? — Džoena iedzeļ.

— Vispirms tie vairs nedzied. Tad ir jātaisās, ka tiec. Bet, ja gaiss ir pārāk slikts, tad, jā, tie mirst. Un cilvēki tāpat. — Negribu runāt par mirstošiem dziedātājputniem. Tas liek atcerēties mana tēva nāvi un Rū nāvi, un Meizilī Doneres nāvi, un to, kā mana māte mantoja viņas dziedātājputnu. Lieliski — atkal es domāju arī par Geilu, kurš strādā dziļi raktuvēs, un prezidenta Snova draudi karājas virs viņa galvas. Raktuvēs viņa nāvi viegli varētu nomaskēt kā nelaimes gadījumu. Apklusis kanārijputniņš, dzirkstele… nekas vairāk nav vajadzīgs.

Atgriežos pie fantāzijām par prezidenta nāvi.

Kaut arī Džoenu kaitina Stiepule, tik apmierinātu kā tagad es viņu arēnā vēl neesmu redzējusi. Kamēr papildinu savus bultu krājumus, viņa rakājas kaudzē, līdz atrod pāri nāvējoša izskata cirvju. Man tā šķiet savāda izvēle, bet tad viņa vienu met ar tādu spēku, ka tas paliek saules mīkstinātajā Pārpilnības raga zelta sānā. Nu protams. Džoena Meisone. Septītais apgabals. Kokrūpniecība. Varu derēt, ka viņa mētājas ar cirvjiem, jau kopš sāka rāpot. Viņa ar cirvi ir tas pats, kas Finiks ar trijžuburi. Vai Bītijs ar savu stiepli. Un Rū ar viņas zināšanām par augiem. Aptveru, kāpēc Divpadsmitā apgabala pārstāvji katru gadu no jauna ir neizdevīgākā situācijā nekā pārējie. Mēs sākam strādāt raktuvēs tikai astoņpadsmit gadu vecumā. Taču lielākā daļa pārējo pārstāvju jau agri iemācās kaut ko no sava apgabala amatiem. Raktuvju darbā arī apgūst iemaņas, kas Spēlēs varētu noderēt. Laužņa vēzēšanu. Spridzināšanu. Izturību — to man deva medības. Bet mēs visu iemācāmies pārāk vēlu.

Pa to laiku, kamēr es darbojos ar ieročiem, Pīta tup zemē un ar naža galu kaut ko zīmē uz lielas, gludas lapas, ko ir paņēmis līdzi no džungļiem. Paskatos viņam pār plecu un ieraugu, ka draugs zīmē arēnas karti. Vidū ir Pārpilnības rags uz smilšainās salas un divpadsmit līnijas, kas tai pievienojas. Izskatās pēc pīrāga, kas sagriezts divpadsmit vienādos gabalos. Apkārt ir vēl viens aplis, kas iezīmē krastmalu, un mazliet lielāks, kas parāda, kur sākas džungļi. — Paskaties, kā ir novietots Pārpilnības rags, — Pīta man saka.

Aplūkoju Pārpilnības ragu un saprotu, ko viņš grib teikt. — Aste rāda uz divpadsmitiem.

— Pareizi, tātad tā ir mūsu pulksteņa augšpuse, — viņš piekrīt un ātri ieskrāpē apkārt pulkstenim ciparus no viens līdz divpadsmit. — No divpadsmitiem līdz vieniem ir zibens zona. — Viņš sīkiem burtiem ieraksta atbilstošajā iedaļā zibens un tad nākamajās pulksteņa rādītāju kustības virzienā asinis, migla un pērtiķi.

— Un no desmitiem līdz vienpadsmitiem ir vilnis, — es piebilstu. Viņš to pieraksta. Mums pievienojas Finiks un Džoena, līdz zobiem apbruņojušies ar trijžuburiem, cirvjiem un nažiem.

— Vai jūs manījāt kaut ko neparastu pārējās iedaļās? — jautāju Džoenai un Bītijam, jo viņi būtu varējuši redzēt kaut ko tādu, ko neredzējām mēs. Bet viņi ir redzējuši tikai asinis. — Tajās iedaļās laikam varētu būt jebkas.