Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Manās acīs džungļi no patvēruma ir kļuvuši par ļaunu slazdu. Vienubrīd mums nāksies atkal doties biezoknī, vai nu lai medītu, vai arī lai kļūtu par medījumu, bet pašlaik es taisos palikt mūsu mazajā pludmalē. Un Pīta un Finiks arī neko citu neierosina. Džungļi liekas gandrīz sastinguši, tie zum un čab, bet neatklāj tajos apslēptās briesmas. Un tad tālumā atskan kliedzieni. Džungļu apgabals mums pretī sāk drebēt. Uz pakalna sariešas milzīgs vilnis, kas paceļas augstāk par koku galotnēm un rēkdams gāžas lejup pa nogāzi. Vilnis ar tādu spēku triecas jūrā, ka pat mums, kaut arī esam no tā tik tālu, cik vispār iespējams, ūdens uzskalojas līdz ceļiem un mūsu nedaudzās mantas pašķīst visapkārt. Trijatā izdodas tās savākt, pirms ierauj jūrā, izņemot ķimikāliju saēstos kombinezonus, kuri ir tik sapluinīti, ka to zaudējums ir pavisam vienaldzīgs.

Izšauj lielgabals. Mēs redzam, ka virs tās vietas, kur vilnis sākās, parādās helikopters un savāc no koka līķi. Divpadsmit.

Ūdenstilpe pamazām norimst un uzsūc milzīgo vilni. Mēs atkal sakārtojam mantas slapjajās smiltīs un jau taisāmies apsēsties, kad es kaut ko ieraugu. Trīs stāvus, kas apmēram divus riteņa spieķus tālāk steberē pa pludmali. — Paskatieties, — klusi ierunājos, norādīdama uz jaunpienācēju pusi. Pīta un Finiks seko manam skatienam. Mēs kā sarunājuši paraujamies atpakaļ džungļu ēnā.

Nācēju trijotne ir bēdīgā stāvoklī — to var redzēt uzreiz. Viens gandrīz vai velk otru, un trešais visu laiku met cilpas kā vājprātīgs. Visi trīs ir vienmērīgā, ķieģeļ— sarkanā tonī, it kā būtu bijuši iemērkti krāsā un izlikti žāvēties.

— Kuri tie ir? — Pīta jautā. — Vai arī — kas? Mutanti?

Uzvelku loku, gatavodamās uzbrukumam. Bet tas, kuru velk, pašlaik sabrūk pludmalē. Vilcējs dusmās piecērt kāju un, acīmredzami dusmu lēkmes sagrābts, pagriežas un grūsta vājprātīgo.

Finiks atplaukst. — Džoena! — viņš izsaucas un metas sarkanajiem stāviem pretī.

— Finik! — dzirdu atsaucamies Džoenas balsi.

Es pārmiju skatienu ar Pītu. — Ko nu?

— Mēs nedrīkstam pamest Finiku.

— Laikam jau ne. Nu tad nāc. — Esmu kļuvusi ērcīga, jo pat tad, ja man būtu bijis saraksts ar sabiedrotajiem, tajā noteikti nebūtu Džoenas Meisones. Abi soļojam uz pludmali, kur Finiks nupat ir saticis Džoenu. Pienākusi tuvāk, ieraugu viņas ceļabiedrus un apmulstu. Zemē uz muguras guļ Bītijs un Stiepule, kas tagad ir atkal piecēlusies un iet pa riņķi. — Ar viņu kopā ir Stiepule un Bītijs.

— Trakā un Volts? — Arī Pīta izklausās tikpat pārsteigts. — Man ir jādzird, kā tas gadījās.

Kad pieejam abiem klāt, Džoena pašlaik rāda uz džungļiem un kaut ko aizgūtnēm stāsta Finikam. — Mēs domājām, ka tas ir lietus, nu, tā zibens dēļ, un mēs visi bijām tik izslāpuši. Sāka līt, bet izrādījās, ka tās ir asinis. Biezas, siltas asinis. Neko nevarēja redzēt un nevarēja sarunāties, nedabūjot tās mutē. Mēs vienkārši steberē— jām uz priekšu un mēģinājām tikt laukā no tām. Un tad Blaits atdūrās pret spēka lauku.

— Man žēl, Džoena. — Finiks nopūšas. Paiet kāds brīdis, kamēr es izdomāju, kas ir Blaits. Man šķiet, ka viņš bija Džoenas partneris no Septītā apgabala, bet neatceros, ka būtu viņu redzējusi bieži. Ja tā padomā, man liekas, ka viņa nebija pat treniņos.

— Aha, nūjā, nekādas jēgas jau no viņa nebija, tomēr — viņš bija no mājām, — Džoena saka. — Un viņš mani pameta vienu ar šitiem abiem. — Viņa ar kurpi iebaksta gandrīz bezsamaņā gulošajam Bītijam. — Viņš pie Pārpilnības raga dabūja nazi mugurā. Un viņa…

Visi paskatāmies uz Stiepuli, kura, viscaur noziedu— sies ar sakaltušām asinīm, riņķo apkārt un murmina: — Tik-tak… Tik-tak…

— Jā, mēs zinām. Tik-tak. Trakajai ir šoks. — Džoena saviebjas. Izskatās, ka viņas teiktais Stiepuli pievilina, un viņa metas virsū Džoenai, kas rupji nogrūž to smiltīs. — Paliec mierā, ja?

— Novāc rokas no viņas, — es noskaldu.

Džoena paglūn uz mani ar naidā samiegtām brūnām acīm. — Novākt rokas? — viņa iešņācās. Džoena panākas uz priekšu, pirms es pagūstu attapties, un iecērt man tādu pļauku, ka gar acīm pašķīst dzirksteles. — Kā tu domā, kurš viņus tevis dēl izvilka no tiem sasodītajiem džungļiem? Tu… — Finiks uzmet meiteni plecā, nelikdamies ne zinis par viņas plosīšanos, ienes ūdenī un vairākas reizes iegremdē, ber viņa pa ro laiku izkliedz man dažādus apvainojumus. Bet es nešauju. Jo viņa ir kopā ar Finiku un viņa teica, ka esot tos abus atvedusi man.

— Ko viņa ar to gribēja teikt? Ka atveda viņus man? — jautāju Pītam.

— Nezinu. No sākuma tu taču viņus gribēji, — viņš atgādina.

— Aha, gribēju. Sākumā. — Tas nav nekāds izskaidrojums. Palūkojos lejup uz Bīrija nekustīgo ķermeni. — Bet ilgi man viņu vairs nebūs, ja mēs kaut ko nepasāksim.

Pīta paceļ Bītiju rokās, es saņemu Stiepules roku, un mēs aizejam uz mūsu nelielo apmetni pludmalē. Apsēdinu Stiepuli seklumā, lai viņa var drusku nomazgāties, bet šī tikai sažņaudz rokas un laiku pa laikam nomurmina: — Tik-tak. — Atāķēju Bītija jostu un atrodu pie tās ar vīnstīgām piestiprinātu metāla cilindru. Nezinu, kas tas tāds ir, bet, ja viņš domāja, ka to ir vērts glabāt, es to paturēšu acīs. Nometu cilindru smiltīs. Bītija drēbes ir salipušas asinīs, tāpēc Pīta viņu tur ūdenī un es tās atmērcēju. Paiet kāds laiks, līdz dabūjam nost kombinezonu, un mēs redzam, ka arī viņa apakšveļa ir piesūkusies ar asinīm. Nekas cits neatliek kā izģērbt viņu pavisam, lai dabūtu tīru, bet jāteic, ka tas mani vairs īpaši nesatrauc. Šogad uz mūsu virtuves galda jau ir pabijis tik daudz kailu vīriešu. Pie tā ar laiku pierod.

Noliekam zemē Finika novīto pīteni un noguldām Bītiju uz vēdera, lai varētu apskatīt muguru. No lāpstiņas līdz pat miesai zem ribām stiepjas apmēram astoņpadsmit centimetrus gara brūce. Laimīgā kārtā tā nav pārāk dziļa. Bet pēc bālās ādas var noprast, ka viņš ir zaudējis daudz asiņu, turklāt ievainojums asiņo joprojām.

Izslējusies atbalstos uz papēžiem un mēģinu domāt. Kas ir manā rīcībā? Jūras ūdens? Jūtos kā mana māte, kad viņas pirmās zāles visiem bija sniegs. Palūkojos uz džungļiem. Varu derēt, ka tur ir vesela aptieka, ja vien es zinātu, kā to lietot. Bet tur nav manu augu. Tad atceros ķērpjus, ko Megsa man deva deguna izšņaukšanai. — Es tūlīt, — pasaku Pītam. Par laimi, izskatās, ka tādi ķērpji džungļos aug vairumā. Norauju vīkšķi no tuvējiem kokiem un eju atpakaļ uz pludmali. Uztaisījusi no ķērpjiem biezu polsteri, uzlieku to uz Bītija brūces un ar vīnstīgām piesienu pie ķermeņa. Mēs padzirdām viņu ar lāsi ūdens un ievelkam koku paēnā.

— Man šķiet, ka neko vairāk darīt vina labā mēs nevaram, — es novelku.

— Ir jau labi. Tev padodas dziedināšana, — Pīta slavē. — Tā tev ir asinīs.

— Nē. — Papurinu galvu. — Manī rit mana tēva asinis. — Tādas, kas sāk riņķot straujāk medībās, nevis apkopjot slimniekus. — Paskatīšos, kā klājas Stiepulei.

Paņemu kušķi ķērpju, ko varēšu izmantot kā lupatu, un apsēžos seklumā blakus Stiepulei. Viņa nepretojas, kad novelku viņas drēbes un noberžu no ādas asinis.

Bet acīs plaiksnī bailes, un, kad es viņu uzrunāju, viņa neatbild, tikai arvien drudžaināk atkārto: — Tik-tak. — Liekas — viņa cenšas man kaut ko pateikt, bet es neko nesaprotu bez Bītija, kas izskaidrotu viņas domas.