Sūzena Kolinsa - Spēle ar uguni

Bet es vairs nepretojos Finikam un tāpat kā tajā miglas naktī bēgu no tā, pret ko nevaru cīnīties. Kas man var tikai kaitēt. Tikai šoreiz ievainojumi rodas manā sirdī, nevis ķermenī. Tas noteikti ir vēl viens pulksteņa ierocis. Laikam pulksten četros. Kad rādītāji aizslīd līdz ceturtajai iedaļai, pērtiķi aiziet mājās un spēlēties iznāk pļāpusīļi. Finikam ir taisnība — vienīgā izeja ir doties prom. Kaut arī Heimičs nevarēs ar izpletni atsūtīt neko, kas Finikam vai man palīdzētu atgūties no putnu radītajām brūcēm.

Ieraugu mežmalā stāvam Pītu un Džoenu un izjūtu reizē atvieglojumu un dusmas. Kāpēc Pīta nenāca man palīgā? Kāpēc neviens mums nesekoja? Pat tagad viņš stāv malā ar paceltām un pret mums pavērstām rokām un viņa lūpas kustas, bet vārdus mēs nedzirdam. Kāpēc?

Siena ir tik caurspīdīga, ka mēs ar Finiku tajā ieskrienam un atkrītam atpakaļ džungļos. Man paveicas. Es ietriecos sienā ar plecu, bet Finiks gan tieši ar seju, un viņam pa degunu straumē plūst asinis. Tāpēc jau Pīta un Džoena, un par Bītijs, kurš tagad stāv aiz viņiem un skumīgi šūpo galvu, nenāca mums palīgā. Neredzama barjera bloķē ceļu uz priekšu. Tas nav spēka lauks. Cietajai, gludajai virsmai var pieskarties pavisam droši. Bet Pītas nazis un Džoenas cirvis nespēj tajā iecirst ne roba.

Man pat nevajag pārbaudīt tālāk par metru uz katru pusi, lai zinātu, ka barjera pilnīgi ierobežo visu pulksteņa iedaļu no četriem līdz pieciem. Ka līdz stundas beigām mēs būsim kā žurkas slazdā.

Pīta piespiež plaukstu pie sienas, un es pielieku savējo otrā pusē, it kā varētu to sajust. Redzu, ka viņa lūpas veido vārdus, bet neko nedzirdu, es nedzirdu neko no tā, kas ir ārpus mūsu būra. Cenšos saprast, ko viņš saka, bet nespēju koncentrēties, tāpēc vienkārši lūkojos viņa sejā, pūlēdamās saglabāt veselo saprātu.

Un tad sāk pulcēties putni. Cits pēc cita. Tie satupst apkārtējo koku zaros. Un no viņu rlklītēm atskan rūpīgi iestudēts šausmu koris. Finiks uzreiz padodas un sagumst zemē, aizspiezdams ar rokām ausis, it kā gribēdams saspiest galvaskausu. Es kādu laiku mēģinu pretoties. Iztukšoju bultu maku uz nīstajiem putniem. Bet ikreiz, kad viens nokrīt beigts, nākamais ieņem tā vietu. Beigās padodos un sakņūpu blakus Finikam, un pūlos piespiest sevi nedzirdēt, kā mokās kliedz Prima, Geils, mana māte, Medža, Rorijs, Viks un pat Pouzija, mazā, bezpalīdzīgā Pouzija…

Jaušu, ka viss ir galā, kad sajūtu ap sevi Pītas rokas, kas mani paceļ un iznes no džungļiem. Bet es, vienalga, palieku samiegtām acīm, aizspiestām ausīm, un mani muskuli ir tik stīvi, ka nevaru tos atslābināt. Pīta tur mani klēpi, saka mierinošus vārdus un viegli šūpo. Tikai pēc krietna laika pamazām dzelžainais saspringums atstāj muskuļus. Es sāku drebēt.

— Viss ir beidzies, Katnis, — Pīta čukst.

— Tu neko nedzirdēji.

— Es dzirdēju Primu. Pašā sākumā. Bet tā nebija viņa. Tas bija pļāpusīlis.

— Tā bija viņa. Kaut kur. Pļāpusīlis to tikai atcerējās, — pretojos.

— Nē, viņi tikai grib, lai tu tā domā. Tieši tāpat es pagājušajā gadā domāju, ka tajā mutantā tiešām ir Spigalas acis. Bet tās nebija Spigalas acis. Un tā nebija Primas balss. Vai arī, ja bija, tad to vienkārši paņēma no intervijas un izkropļoja. Lika izldiegt to, ko tā kliedza, — viņš stāsta.

— Nē, viņu spīdzināja. Viņa droši vien ir mirusi.

— Katnis, Prima nav mirusi. Kā gan varētu nogalināt Primu? Mūsu ir atlicis gandrīz tikai astoņi. Un kas notiek tad, kad paliek astoņi pārstāvji? — Pīta jautā.

— Mirst vēl septiņi mūsējie, — bezcerīgi nomurminu.

— Nē, mājās. Kas notiek tad, kad Spēlēs paliek pēdējie astoņi pārstāvji? — Pīta paceļ manu zodu, tā ka gribot negribot man ir jāskatās uz augšu, piespiežot sevi ielūkoties viņam acīs. — Kas tad notiek? Kad paliek tikai astoņi?

Saprotu, ka viņš cenšas man palīdzēt, tāpēc sasprindzinu prātu. — Kad paliek tikai astoņi? — atkārtoju. — Tad mājās intervē ģimeni un draugus.

— Tieši tā, — Pīta piekrīt. — Intervēs tavu ģimeni un draugus. Un vai to varētu, ja viņi visi būtu miruši?

— Nē? — joprojām neesmu pārliecināta.

— Nē. Tāpēc mēs zinām, ka Prima ir dzīva. Viņu intervēs pašu pirmo, vai ne?

Man gribas viņam ticēt. Ļoti. Bet… tās balsis…

— Vispirms Primu. Tad tavu māti. lavu brālēnu Geilu. Medžu, — viņš uzskaita. — Tie bija māņi, Katnis.

Drausmīgi. Bet tie var nodarīt pāri tikai mums. Mēs piedalāmies Spēlēs. Nevis viņi.

— Tu tiešām tam tici? — pajautāju.

— Tiešām, — Pīta apliecina. Vilcinos, domādama par to, kā Pīta spēj likt jebkuram noticēt jebkam. Paskatos uz Finiku, lai būtu pavisam droša, un redzu, ka viņš cieši vēro Pītu un tver katru vina vārdu.

— Vai tu tam tici, Finik?

— Tā varētu būt. Nezinu, — viņš šaubās. — Vai tas būtu iespējams, Bītij? Paņemt kāda parasto balsi un iztaisīt no tās…

— O jā. Tas pat nav sarežģīti, Finik. Mūsu bērni līdzīgu tehniku mācās skolā, — Bītijs paskaidro.

— Protams, Pītam ir taisnība. Karnisas mazo māsu dievina visā valstī. Ja viņu tiešām tādā veidā būtu nogalinājuši, droši vien sāktos sacelšanās, — sausi nosaka Džoena. — To taču neviens negribētu, vai ne? — Viņa atmet galvu un iekliedzas: — Dumpis visā valstī? Neko tādu jums negribētos vis!

Man pārsteigumā atkaras žoklis. Spēlēs neviens un nekad neko tādu nesaka. Džoenai noteikti izslēdza mikrofonu, un to visu izgriezīs. Bet es dzirdēju, ko viņa teica, un vairs nespēšu uz viņu skatīties tā kā agrāk. Viņa nekad neizcelsies ar laipnību, bet pilnīgi noteikti ir ļoti drosmīga. Vai arī traka. Viņa paņem dažus gliemežvākus un dodas džungļos. — Sadabūšu ūdeni.

Kad Džoena iet man garām, neviļus saķeru viņas roku. — Neej tur. Tie putni… — Atceros, ka putni nu jau būs prom, tomēr negribu, ka tur kāds iet. Pat vina ne.

— Man viņi neko nevar nodarīt. Neesmu tāda kā jūs pārējie. Man nav palicis neviena, ko es mīlētu, — Džoena noskalda un nepacietīgi nopurina manu roku. Kad viņa man atnes gliemežvāku ar ūdeni, es tikai klusēdama pateicīgi pamāju, zinot, cik ļoti viņai riebsies žēlums manā balsī.

Kamēr Džoena savāc ūdeni un manas bultas, Bītijs ķimerējas ar savu stiepli un Finiks dodas ūdenī. Arī man būtu jānomazgājas, bet es palieku Pītas rokās, joprojām pārāk satricināta, lai izkustētos.

— Ko izmantoja pret Finiku? — Pīta pajautā.

— Kādu, vārdā Enija.

— Tā noteikti ir Enija Kresta, — viņš nosaka.

— Kas? — es nesaprotu.

— Enija Kresta. Viņa bija tā meitene, kuras vietā pieteicās iet Megsa. Enija uzvarēja laikam pirms pieciem gadiem, — Pīta paskaidro.

Tātad — vasarā pēc mana tēva nāves, kad sāku apgādāt savu ģimeni un biju pilnīgi pārņemta ar cīņu pret badu. — Es slikti atceros tās Spēles.Vai togad bija zemestrīce?

— Aha. Enija ir tā meitene, kas sajuka prātā, pēc tam kad viņas apgabala partnerim nocirta galvu. Viņa viena pati aizbēga un paslēpās. Bet zemestrīce sagrāva dambi un lielākā daļa arēnas applūda. Viņa uzvarēja tāpēc, ka bija vislabākā peldētāja, — Pīta pastāsta.

— Vai viņai pēc tam kļuva labāk? Tas ir, garīgi?

— Nezinu. Es pat neatceros, ka būtu viņu kādreiz vēl redzējis pirms Spēlēm. Bet šogad izlozes laikā viņa neizskatījās īpaši līdzsvarota, — Pīta atbild.

Tātad redz, ko mīl Finiks. Nevis neskaitāmos smalkos pielūdzējus Kapitolijā, bet nabaga vājprātīgo mājās.