Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

— Es vairs nevaru pagulēt, — viņš saka. — Vienam no jums vajadzētu atpūsties. — Viņš laikam tikai tagad pamana mūsu sejas izteiksmes un to, kā esam savijusies. — Vai arī jums abiem. Varu sargāt viens.

Bet Pīta neļauj. — Tas ir pārāk bīstami. Es neesmu noguris. Atgulies, Katnis. — Neiebilstu, jo man tiešām ir jāpaguļ, ja gribu kaut kā glābt viņa dzīvību. Ļauju viņam sevi aizvest pie pārējiem. Viņš apliek man ap kaklu ķēdīti ar medaljonu un uzliek roku tur, kur it kā ir mūsu bērns. — Vai zini, tu būsi lieliska māte. — Pēdējo reizi mani noskūpstījis, Pīta aiziet atpakaļ pie Finika.

Atsaukšanās uz mazuli ir signāls, ka mūsu Spēļu pārtraukums ir galā. Ka viņš zina: skatītāji nesapratīs, kāpēc netika izmantots pārliecinošākais arguments, kāds bija viņa rīcībā. Ar sponsoriem ir jāmanipulē.

Bet es, izstiepusies smiltīs, prātoju, vai viņa vārdos varētu slēpties kaut kas vairāk. Piemēram, atgādinājums, ka man un Geilam kādu dienu varētu būt bērni? Ja tā, tad viņš kļūdījās. Jo, pirmkārt, tas man nekad nav bijis ne prātā. Un, otrkārt, ja tikai vienam no mums būtu lemts sagaidīt pēcnācējus, pat aklajam ir skaidrs, ka tam jābūt Pītam.

Iemiegot mēģinu iztēloties pasauli kaut kad nākotnē, kad nebūs Spēļu un nebūs Kapitolija. Tādu vietu kā tā pļava dziesmā, ko es dziedāju mirstošajai Rū. Kur Pītas bērns būtu drošībā.

Pamostoties mani īslaicīgi pārņem salda laimes izjūta, kas kaut kādā veidā saistās ar Pītu. Šobrīd laime, protams, ir pilnīgs absurds, jo tādā tempā, kā viss notiek pašlaik, es jau pēc vienas dienas būšu mirusi. Un tas vēl būs labākajā gadījumā — ja man izdosies iznīcināt pārējos un sevi pašu un panākt, ka Pītu kronē kā Ceturkšņa Spaidu uzvarētāju. Bet izjūta ir tik negaidīta un patīkama, ka es tai pieķeros kaut vai uz šiem dažiem acumirkļiem. Pirms netīrās smiltis, svelmainā saule un niezošā āda liek man atgriezties īstenībā.

Visi jau ir augšā un skatās, kā pludmalē nolaižas izpletnis. Nešļava ir tieši tāda pati, kādu saņēmām vakar vakarā. Divdesmit četras Trešā apgabala maizītes. Kopā ir trīsdesmit trīs. Katrs paņemam piecas un astoņas atstājam rezervē. Neviens to nesaka, bet astoņas varēs labi sadalīt, kad viens būs pagalam. Dienas gaismā joks par to, ka dzīvi palikušie varēs pieteikties uz pārējām, kaut kā vairs neliekas smieklīgs.

Cik ilgi mēs spēsim noturēt savu savienību? Manuprāt, neviens nebija paredzējis, ka pārstāvju skaits saruks tik strauji. Ja nu esmu kļūdījusies, cerēdama, ka pārējie sargā Pītu? Ja nu viss notikušais ir tīrā sagadīšanās vai arī tā bija stratēģija, lai iegūtu mūsu uzticību un padarītu par vieglu medījumu, vai arī es vispār neko nesaprotu? Paga, nekādu ja te nav. Es tiesām nesaprotu notiekošo. Un, ja tā, tad man un Pītam ir laiks nozust.

Apsēžos Pītam blakus smiltīs un ēdu savas maizītes. Man nez kāpēc ir grūti skatīties uz viņu. Varbūt tas ir vakarnakts skūpstīšanās dēļ, kaut arī mums abiem skūpstīšanās nav nekas jauns. Varbūt viņam tas arī nemaz nebija citādi. Varbūt tas ir tāpēc, ka ir atlicis tik maz laika. Un tāpēc mums ir pilnīgi pretēji uzskati par to, kuram šajās Spēlēs būtu jāizdzīvo.

Pēc maltītes saņemu puiša roku un pavelku viņu uz ūdens pusi. — Nāc! Es tev iemācīšu peldēt. — Man ir viņš jādabū tālāk no pārējiem, lai mēs varētu apspriest atda— līšanos. Tas nebūs viegli, jo, tiklīdz pārējie sapratīs, ka mēs pārraujam savienību, uzreiz kļūsim par mērķi.

Ja es tiešām mācītu viņam peldēt, tad liktu noņemt jostu, jo tā tur virs ūdens, bet kāda gan tam tagad ir nozīme? Tāpēc vienkārši parādu viņam pamata vēzienu un ļauju trenēties, peldot šurpu turpu dziļumā līdz viduklim. Sākumā redzu, ka Džoena mūs vērīgi uzmana, bet beigās viņa zaudē interesi un aiziet nosnausties. Finiks vij no ložņaugiem jaunu tīklu, un Bītijs spēlējas ar savu stiepli. Ir īstais brīdis.

Kamēr Pīta peldēja, es kaut ko atklāju. Manas atlikušās kreveles ir sākušas lobīties. Piesardzīgi paberzējot roku ar sauju smilšu, notīru palikušās ādas plēksnes un atsedzu jauno ādu apakšā. Pārtraucu Pītas treniņu, sakot, ka gribu parādīt, kā atbrīvoties no niezošajām krevelēm, un, kamēr beržamies, ierunājos par bēgšanu.

— Paklau, ir palikuši tikai astoņi pārstāvji. Manuprāt, mums ir pienācis laiks notīties, — runāju pavisam klusām, kaut arī šaubos, vai kāds mani dzird.

Pīta pamāj, un es redzu, ka viņš apsver priekšlikumu. Apdomā, vai tas nāks mums par labu. — Vai zini ko? Paliksim vien, līdz Bruts un Inobārija būs pagalam. Šķiet, ka Bītijs pašlaik mēģina viņiem uztaisīt kaut kādas lamatas. Un es apsolu, ka tad mēs aiziesim.

Nejūtos pilnīgi pārliecināta. Bet, ja mēs aiziesim tagad, mūs vajās divi dažādi ienaidnieki. Varbūt trīs, jo nevar jau zināt, kas ir padomā Čafam. Un vēl būtu jārēķinās ar pulksteni. Un vēl ir jādomā par Bītiju. Džoena viņu atveda man, un, ja mēs aiziesim, viņa to noteikti nogalinās. Tad man iekrīt prātā: es nevaru sargāt arī Bītiju. Uzvarētājs var būt tikai viens, un tam ir jābūt Pītam. Man ar to ir jāsamierinās. Man ir jāpieņem lēmumi, rēķinoties tikai ar viņa izdzīvošanu.

— Nu labi, — piekāpjos. — Mēs paliksim, līdz karjeristi būs pagalam. Bet tas tad arī viss. — Pagriežos un pamāju Finikam. — Ei, Finik, nāc ūdenī! Mēs izdomājām, kā tevi atkal pataisīt smuku!

Mēs trijatā noberžam no augumiem kreveles, palīdzam cits citam notīrīt muguru un iznākam no ūdens tikpat sārti kā šejienes debesis. Uzklājam kārtu ziedes, jo jaunā āda ir pārāk maiga atklātai saules gaismai, bet uz gludas ādas tā neizskatās ne uz pusi tik ļauni un džungļos labi noderēs kamuflāžai.

Bītijs sauc mūs pie sevis, un izrādās, ka pēc daudzajām stundām, ķimerējoties ar stiepli, viņš tiešām ir izdomājis plānu. — Mēs tak visi būsim vienisprātis, ka nākamais darbiņš ir novākt Brutu un Inobāriju, — viņš saudzīgi ierunājas. — Šaubos, ka viņi vēlreiz uzbruks atklāti, jo mūsu ir daudz vairāk. Droši vien mēs varētu viņus sameklēt, bet tas būtu bīstami un nogurdinoši.

— Kā tev šķiet, vai viņi ir sapratuši to — par pulksteni? — pajautāju.

— Ja arī nav, tad drīz vien sapratīs. Varbūt ne tik detalizēti kā mēs. Bet viņi noteikti zina, ka vismaz dažas iedaļas ir sagatavotas uzbrukumiem un ka viss notiek pa apli. Ari tas, ka mūsu iepriekšējo cīņu pārtrauca Spēļu rīkotāju iejaukšanās, viņiem nebūs paslīdējis garām nepamanīts. Mēs zinām, ka tas bija mēģinājums atņemt mums spēju orientēties, bet viņi noteikti prāto, kāpēc tā notika, un arī tas varētu viņiem likt izdarīt secinājumu, ka arēna ir pulkstenis, — Bītijs skaidro. — Tāpēc es domāju, ka vislabāk būtu, ja mēs izliktu paši savu slazdu.

— Pagaidi, es pamodināšu Džoenu, — Finiks pārtrauc Bītiju. — Viņa pārskaitīsies, ja aptvers, ka ir palaidusi garām kaut ko tik svarīgu.

— Vai arī ne, — nomurminu, jo Džoena jau parasti ir pārskaitusies, bet nekavēju Finiku, jo arī pati dusmotos, ja šādā brīdī man neizstāstītu par plānu.

Kad Džoena mums pievienojas, Bītijs mazliet padzen mūs nost, lai varētu darboties smiltīs. Viņš žigli uzzīmē apli un sadala to divpadsmit iedaļās. Tā ir arēna nevis precīzajā Pītas izpildījumā, bet tāda vīra vilktām līnijām, kura prātu nodarbina citas, daudz sarežģītākas lietas. — Ja jūs būtu Bruts un Inobārija un zinātu to, ko jūs zināt par džungļiem, kur jūs justos visdrošāk? — Bītijs jautā.