Sūzena Kolinsa: Spēle ar uguni

Apmēram tai pašā brīdī mēs sadzirdam klikstoņu no iedaļas blakus. Tas nozīmē, ka pulkstenis ir vienpadsmit.

Džungļos skaņa izklausās daudz skaļāka nekā vakar pludmalē. Visi vērīgi saausāmies.

— Šī skaņa nav mehāniska, — Bītijs noteikti paziņo.

— Man šķiet, ka tie ir kukaiņi, — es prātoju. — Varbūt kaut kādas vaboles.

— Kaut kas ar spīlēm, — piebilst Finiks.

Skaņa pieņemas spēkā, it kā mūsu klusās valodas tai būtu likušas pamanīt dzīvas miesas tuvumu. Lai kas tur klikšķinātos, varu derēt, ka tas dažu sekunžu laikā noģērētu mūs līdz kaulam.

— Mums tāpat jākopjas prom, — Džoena saka. — Līdz zibens spērienam ir palicis mazāk par stundu.

Bet nekur tālu mēs neejam. T ikai līdz tādam pašam lielam kokam asins lietus iedaļā. Es pēc Bītija lūguma uzkāpju kokā, kad klikšķēšana sāk rimties. Iesperot zibenim, tā šautra ir žilbinoši spoža, pat no šejienes skatoties, un pat spilgtajā saules gaismā. Zibens pilnībā ietver tālo koku un kvēlo zili balts, un gaiss tam apkārt sprakšķ no strāvas. Nošļūcu lejā un izstāstu savus novērojumus Bītijam, kurš rādās apmierināts, kaut arī es neizsakos īpaši zinātniski.

Pa apkārtceļu aizejam atpakaļ uz pludmali iedaļā starp desmitiem un vienpadsmitiem. Tur smiltis ir gludas un miklas, nesenā viļņa noskalotas. Bītijs mums praktiski iedod brīvu pēcpusdienu, kamēr pats darbojas ar stiepli. Tā kā tas ir viņa ierocis un mums pārējiem ir pilnīgi jāpaļaujas uz viņa zināšanām, ir tāda sajūta, it kā mēs būtu ātrāk atlaisti no skolas. Sākumā mēs pa kārtai snaužam džungļu paēnā, bet vēlā pēcpusdienā esam atpūtušies un nemierīgi. Izlemjam sarīkot dzīres ar jūras veltēm, jo tā varētu būt mūsu pēdējā iespēja tādas baudīt. Finika vadībā duram zivis un vācam gliemenes, un pat nirstam pēc austerēm. Pēdējais man patīk vislabāk, bet ne jau tāpēc, ka man ļoti kārotos austeru. Esmu tās ēdusi tikai vienu reizi Kapitolijā, un man galīgi nepatika to gļotainā struktūra. Bet dziļi ūdenī ir jauki, tur ir kā citā pasaulē. Ūdens ir ļoti dzidrs, un smilšaino gultni izraibina košu zivju bari un savādu jūras ziedu audzes.

Džoena stāv sardzē, un mēs ar Finiku un Pītu tikmēr iztīrām un izkārtojam sazvejoto. Pīta atver gliemeni, un es dzirdu, kā viņš iesmejas. — Ei, paskatieties uz šito! — Viņš paceļ gaisā nevainojamu, mirdzošu pērli apmēram zirņa lielumā. — Vai zini: ja ogles pietiekami stipri saspiež, tās pārvēršas pērlēs, — viņš nopietni saka Finikam.

— Nē, nepārvēršas, — Finiks nepiekrīt. Bet es iespurdzos, atcerēdamās, ka tieši tā naivā Efija mūs prezentēja kapitoliešiem pagājušajā gadā, kad mūs vēl neviens nepazina. Kā ogles, ko grūta dzīve ir saspiedusi pērlēs. Kā skaistumu, kas rodas sāpēs.

Pīta noskalo pērli ūdenī un pasniedz man. — Tā tev. — Ielieku pērli plaukstā un saules gaismā aplūkoju tās vizošo virsmu. Jā, to es paturēšu. Dažas atlikušās savas dzīves stundas es to paturēšu. Pēdējo Pītas dāvanu. Vienīgo, ko tiešām varu pieņemt. Varbūt tā man dos gana spēka beidzamajiem mirkļiem.

— Paldies. — Sakļauju plaukstu ap pērli. Vēsi ielūkojos tā cilvēka zilajās acīs, kurš tagad ir mans lielākais ienaidnieks — cilvēks, kurš glābtu manu dzīvību, nesaudzējot savējo. Un sevī nosolos, ka izjaukšu viņa nodomu.

Smiekli Pītas acīs izdziest, un viņš tik cieši veras ma— nējās, it kā spētu nolasīt manas domas. — Medaljons nenostradaja, vai ne? — Pīta jautā, kaut arī Finiks ir tepat blakus. Kaut arī visi vinu dzird. — Katnis?

— Nostrādāja, — atsaucos.

— Bet ne tādā veidā, kā es gribēju, — viņš saka un novēršas. Pēc tam viņš skatās tikai uz austerēm.

Kad mēs jau taisāmies ēst, nolaižas izpletnis ar divām piedevām mūsu maltītei. Tur ir mazs podiņš asas, sarkanas mērces un vēl viena porcija Trešā apgabala maizīšu. Finiks tās, protams, uzreiz saskaita. — Atkal divdesmit četras, — viņš paziņo.

Mums tātad ir trīsdesmit divas maizītes. Katrs paņemam pa piecām un atstājam septiņas, ko nemūžam nevarēs sadalīt līdzīgi. Maizes pietiks tikai vienam.

Ēdam sāļu zivs gaļu un sātīgās gliemenes. Pat austeres liekas gardas, to garšu ievērojami uzlabo mērce. Mielojamies, līdz neviens vairs nevar norīt ne kumosa, un šis tas pat paliek pāri. Bet uzglabāt pārpalikumus nevar, tāpēc sametam tos ūdenī, lai, mums aizejot, tos nedabūtu karjeristi. Par gliemežvākiem neviens nesatraucas. Gan jau tos aizskalos vilnis.

Tagad varam tikai gaidīt. Mēs ar Pītu rokrokā sēžam ūdensmalā un klusējam. Viņš savu sakāmo pateica vakar vakarā, bet tas negrozīja manu prātu, un patlaban es nevaru pateikt neko, kas mainītu viņa nodomu. Pārliecināšanas dāvanu laiks ir beidzies.

Bet man pie jostas ir izpletnī droši iesietā pērle kopā ar reni un zālēm. Ceru, ka pērle nokļūs līdz Divpadsmitajam apgabalam.

Mana māte un Prima taču to noteikti atdos Pītam, pirms mani apbedīs.

Sākas himna, bet šodien debesīs neparādās neviena seja. Skatītāji noteikti ir nemierīgi un alkst asiņu. Bet Bītija slazds ir pietiekami daudzsološs, tāpēc Spēļu rīkotāji nav mums uzbrukuši. Varbūt viņus vienkārši māc ziņkārība, vai tas nostrādās.

Kad mums ar Finiku šķiet, ka pulkstenis ir apmēram deviņi, pametam savu ar gliemežvākiem piemētāto pludmali, aizejam uz krastmalu iedaļā starp divpadsmitiem un vieniem un mēness gaismā sākam klusi kāpt kalnā uz koku, kur iespers zibens. Ar pilniem vēderiem kāpiens ir nepatīkamāks, un mums pietrūkst elpas ātrāk nekā no rīta. Sāku nožēlot pēdējo apēsto austeru duci.

Bītijs lūdz Finiku palīgā, un mēs pārējie stāvam sardzē. Pirms piestiprināt stiepli kokam, Bītijs izritina vairākus metrus. Viņš liek Finikam to droši aptīt ap nolauztu zaru un nolikt zemē. Tad viņi nostājas tā, lai koks atrastos abiem pa starpu, un pamīšus tin stiepli apkārt stumbram. Sākumā viņu kustības liekas patvaļīgas, bet mēness gaismā ieraugu, kā Bītija pusē iezīmējas stieples raksts, kas līdzinās smalkam labirintam. Prātoju, vai tam, kā stiepli aptin, tiešām ir kāda nozīme vai arī viņš to dara, tikai lai skatītājus vēl vairāk samulsinātu. Vtru derēt, ka vairums par elektrību zina apmēram tikpat daudz, cik es.

Darbs pie stumbra jau ir pabeigts, kad izdzirdam vilni. Tā arī neesmu sapratusi, kad tieši pēc pulksten desmitiem tas sākas. Laikam vispirms pamazām uzbriest, tad nāk pats vilnis un seko plūdi. Bet pēc debesīm var spriest, ka ir pusvienpadsmit.

Bītijs izklāsta atlikušo plāna daļu. Tā kā mēs ar Džo— enu biezoknī pārvietojamies visātrāk, viņš grib, lai mēs paņemam rituli un ejot izritinām džungļos. Mums jānostiepj stieple pār pludmali iedaļā starp divpadsmitiem un vieniem un jāiemet metāla spole ar atlikušo stiepli dziļi ūdenī, lai tā noteikti nogrimtu. Un jābēg atpakaļ uz džungļiem. Ja mēs iesim tūlīt, tad mums vajadzētu paspēt nokļūt drošībā.

— Es gribu iet līdzi un sargāt, — Pīta uzreiz piesakās. Pēc sarunas par pērli zinu, ka viņš negrib izlaist mani no acīm.

— Tu ej pārāk lēni. Turklāt tu man būsi vajadzīgs te. Katnisa sargās, — Bītijs iejaucas. — Diskusijām nav laika. Piedod. Ja meitenes grib tikt prom dzīvas, viņām ir jāsāk kustēties. — To pateicis, viņš pasniedz rituli Džoenai.

Man tāds plāns nepatīk tikpat ļoti kā Pītam. Kā lai es viņu sargāju no attāluma? Bet Bītijam ir taisnība. Ar savu kājas protēzi Pīta iet pārāk lēni, lai laikā tiktu lejā pa nogāzi. Mēs ar Džoenu džungļos esam visātrākās un visdrošāk turamies uz kājām. Nespēju izdomāt nekādu citu variantu. Un, ja vispār uzticos kādam, izņemot Pītu, tad tas ir Bītijs.